Obser Ver

Piebildīšu, cienījamā kundze, ka joprojām skrienu. Tādējādi kopš gada sākuma ir savākti apmēram 400km, un tā kā mani skriešanas treniņi ir tīri labi dokumentēti jau apmēram gada garumā, pamats domāt, ka pie attiecīgas apstākļu sakritības 23. maijā varētu rasties jauns rekords pusmaratonā. Personiskais rekords, protams. Jaunais mērķis ir 1h40. Arī 1h45 tiks uzskatīts par ļoti labu rezultātu un līdz 1h50 būs pavisam pieņemami. Ja lēnāk, tad gan, cienījamā kundze, tā būs zināma vilšanās, bet ilgāk par 2h jau smaga izgāšanās. Jāpiebilst arī, ka trāpīt jebkurā diapazonā ir ļoti iespējami, jo kreisais ahillejs šosezon tāds pavisam niķīgs palicis. Bet tas jau sīkums, jo man vēl neskaitāmas sezonas priekšā visādu rekordu sasniegšanai.

Skrējiens kopā ar spēcīgāku kolēģi. Garie kilometri ātrāk dilst, tas nu gan, bet "Vispār jau, arī no šādiem treniņiem ir savs labums", tā beigās iepriecināja kolēģis. Pēdējos pāris kilometros viņš vēlējās paņemt kāpinājumu, kā rezultātā ātri vien pazuda no skatiena. Cerams, ka viņš jutās labi iesildījies, astoņpadsmit kilometru kā nekā.

Tagad jau skaidrs, ka nebija vērts mēģināt sākt skriešanas sezonu decembrī, janvārī un februārī. To var džeki, kas no cita materiāla taisīti (asbests utml). Vecuma izpausme manā gadījumā ir vispārējs labsajūtas samazinājums ilgstošākā laika posmā ziemas mēnešos. Nekādas slimības - dzīvo vesels, bet kāda jēga, ja visu laiku sūdīgi. A vot tagad, tagad! (tuk tuk tuk). Pulss pavisam paklausīgs palicis, solis viegls un aukstums šodien pavisam bezzobains likās. Un tā kopš gada sākuma savs pusotrs simts kilometru savākti. Pusmaratonu sezonas atklāšana marta beigās ir pavisam reāla.

Skriešanā - vāji. Līdz īstajai sezonai vēl kāds laiciņš, bet ambiciozam censonim šķiet, ka trenēties vajadzētu pilnās burās jau tagad. Jo sacensību programma ir šāda: 27.03 - pusmaratons, 23.05 - pusmaratons, 13.06 vai 26.06 - kalnains pusmaratons, 07.08 - pusmaratons, 21.08 - trīsdesmitnieks, un tad jau septembra beigās ir Tallina vai Valmiera ar varbūt kādu Lielāku notikumu (uz burtu m). Ja nesanāks, tad ir vēl arī nākamā un aiznākamā sezona un vēl kaudze citu sezonu, jo skriet jau nekad nav par vēlu.

Laika apstākļi vedina uz mazliet citiem sporta veidiem, tāpēc noinventarizēju balkona saturu - tur man glabājas Visu Touring ar 4 caurumu lamatiņām, bet zābaku - to melno, ādas, protama lieta, nav. Tad nu jāskrien vien būs. A sievai ir Tallin (tās arī ir astoņdesmito gadu plastmasenes) ar trīs caurumu lamatiņām un valīdiem zābīšiem. Un slēpju nūjas ir mums abiem - 140cm ar uzrakstu 7p 50k (tās foršās, vieglās, nopirku sev vidusskolā) un 155 cm ar zīmola nosaukumu Exel, made in finland, ko pirku kaut kad 90-to gadu vidū par godu kādam vairs nezināmām iemeslam. Tā lūk, sieva izbrauca pa šmerļavudu distanci un piefiksēja, ka tur pilns ar opīšiem un omītēm esot. Tipiskā astoņdesmito gadu aprīkojumā - Botas zābaki, plastmasenes un tā. Esot arī kocenēs ar trosītēm redzēti...

Šobrīd skrējējam mūsu platuma grādos ir laba izdevība patrenēt savu morāli-psiholoģisko komponenti. Dedzinošā sajūta elpvados, kniebiens vieplī un caurejamības treniņš dažos trotuāru posmos nav gan pats kretīniskākais, ko var iedomāties. Vēl jau var būt slapjdraņķis ar šļuru līdz puslieliem, bet tik un tā, skrienot pa galvu jaucas sērīga atmiņa par sezonas pirmo sausās taciņas skrējienu aprīļa vidū. Iemācāmies novērtēt to, kas mums dots, tā sacīt. Un veidojas zināma solidaritātes sajūta ar arc, kurš gan skrien apmēram
45 celsijgrādu siltākos apstākļos.

Skriešanai nav sliktu laika apstākļu. Vakar nekļuvu par Asics Gel Arctic laimīgo īpašnieku. Tās īstās ziemas kurpes ir izķertas, protams:




Pieveicu savus 5km tāpat, ar vecajām galošām. Gāja lēnām, jo mēneša pauze un tas sniegs ātrumu nepalielina, bet sajūta lieliska.

Un vel jāsaka, ka iesnu man vairs nav (tuk tuk tuk), kā vienīgo līdzekli vēl lietoju C vitamīnu. To veco, labo, saldajās pieckapeiku lieluma tabletēs. Laimīgu arī jums visiem atnākošo!

Jaunais atklājums ir (sauksim to tā) lokālais skriešanas tūrisms. Savācas jauks/jautrs bariņš, paņem viesu namiņu ar pirtiņu, vai vienkārši pirtiņu un pavada pusdienu rikšojot pa apkārtni. Iepriekšējā vakarā var kopīgi noskatīties kādu pusdokumentālu filmu par maratonistiem. Pēc tam pierijas makaronus un štuko, kurā vietā skriet nākamreiz.

Cita starpā, garos gabalos(2h+) vajag nopietnāk padomāt par enerģijas un šķidruma rezervēm. Gan uzkrājot pirms(cik nu iespējams), gan paņemot līdz(cik nu iespējams). Un vēl par viskautko vajag padomāt - ka iesnas nepalīdz, ka pārejot no meža/liedaga uz asfaltu būs pamatīgs blieziens pa kājām (ne-nor-māli sāp kāju aizmugure gandrīz visā garumā no pēdas līdz pakaļai) un kopā ar enerģijas neesamību tas nozīmē fail.

Skriešanas lielākais pluss ir pieticīgais aprīkojums, paņem čības un skrien.

Tas tā pirmajās divās sezonās varbūt. Tikko ieguldot ap 150 naudiņu jaunajos asikos, pieguļošās skrienambiksēs un pāris kreklos (īsām un garām rokām), uzreiz atkal ir 'nav ko vilkt mugurā' problēma. Jo ziema ir ziema un man noteikti vajag trekinga apavus (domājams ar radzēm), siltākas skrienambikses, vindstoperi, cimdus (tas varētu aizvilkt līdz 200). Un protams, ka normāliem treniņiem beidzot vajag arī kārtīgu gadžetu (domājams Foreruner 305, ap Ls 150). Un nākamajā vasaras sezonā vajadzēs jaunus šortus, lai augšstilbi neberžas, un, protams, ūberžūstošās apenes un nesaslapināmos sieriņus (vismaz ls 50). Pie tam, gan savas jaunās pieguļošās skrienambikses, gan jauno kreklu ar garām rokām saplēsu jau Siguldas maratonā (ap Ls 40).

Pilnīgs revanšs Kuldīgai, ibio:) Pārliecinoši ātrāk kā 5 min/km pa Valmieras kalniem. Es tomēr esmu sasodīti liels malacis:))))

Alus joprojām garšo.

Atkal atlaižos dīvānā ar tikpat labi padarīta darba sajūtu, kā pirms Kuldīgas pusmaratona. Atkal ceru uzlabot savu rezultātu, kaut atkal ir zināms, ka Valmierā ir vēl kalnaināka trase nekā Kuldīgā. Šoreiz cerībām ir klāt pāris dzelžainu argumentu: kopš marta noskrieti 700km un pēdējās pāris nedēļas skrienu uz ātrumu (iecerētajā pusmaratona tempā ar zināmu pulsa rezervi tieku līdz kādiem 13-14km). Maratonisti gan saka, bez 2000km treniņos neesot vērts nemaz sezonu sākt, bet man jau skriešana drīzāk tam, lai smadzenes vismaz pa to laiku ar muļķībām nenodarbojas.

Piemēram, šodien apcerēju iespēju mainīt profesiju. Kļūt par pusmaratona pace-keeper uz 2h. Gluži atpūta tā nebūtu vis, tāpēc ātrāk nevienam solīt nevarētu. Nākamā psiholoģiskā robeža 1h45 (vai apm 5 min/km) man joprojām kā sapņu sasniegums šķiet. Turklāt līdz Valmieras pasākumam jau šobrīd apzināti divi vai trīs sportiskā režīma pārkāpšanas iemesli.

Eh, ir arī pusmaratnos Nr.2. Bļin, bet tas atkal bija kaut kas.

Pirms nepamēgini kā ir ap 2h skriet vērā ņemamā karstumā uz spēku izsīkuma robežas, nemaz nenojaut, kur tie vēži ziemo. Mans briesmīgais plāns uzlabot iepriekšējo rezultātu gandrīz vai izpildīts. Pusminūte nomesta - tas tā kā skrējiens uz vietas sanācis. Prokopčuka gan teica, ka Kuldīgā personīgos rekordus nevarot uzstādīt, hehe:)

Bet ir jau arī skaistais - sīva košanās ar 8 gadus jaunāko kolēģi (skaisti zaudēju pēdējā puskilometrā:), pelde Ventā un trāpīšana Pedvālē uz jaunas gleznu izstādes atklāšanas pasēdēšanu. Vienīgā veselības problēma - saulē nodedzināti pleci un skausts. Un alus joprojām garšo.

Ar padarīta darba sajūtu atlaižos dīvānā, jo nupat viss ir izdarīts. Pēdējais vieglais skrējiens pieveikts, un tagad tikai jāgaida sestdiena, kad būs redzams, vai 260 km 2 mēnešu treniņos dod kaut ko vai nē. Kopš sezonas sākuma ir jau 450, un būtu pelnījis, ka iepriekšējais rezultāts tiks uzlabots, bet pusmaratons jau nav loterija kaut kāda, te viss pašam, tā teikt.

Un tad atkal varēs pafantazēt - ko vēl šogad tādu noskriet un ko nākamgad.

Iesācējiem magnētā ir grūti. Sevišķi tad, ja nolem pamēģināt A klasi - visus 27 KP. Bet tas jau bija domāts tā kā treniņš, komandas gara stiprināšanai. Vienā brīdī sajuka rēķins un domas dalījās, vai mēs tikko jau bijām 36. punktā, vai 36. punkts ir nākamais. Skrējam atpakaļ skatīties, kurš tad tas punkts īsti bija. Gadījās arī pusstundīgais punkts, protams. Tad, kad visi jau aizjozuši un mēs teju vienīgie trasē palikuši, viss nāk daudz grūtāk. Vai vai, un mans gadžets aplēsa, ka šajā pasākumā zaudēju teju vai 2000 kcal.

Kuldīgas pusmaratons tepat aiz stūra. Pieteiciem vēl neesmu, bet iekšājā sajūta tāda, ka jāskrien vien būs.

Ar trenēšanos tā pašvakāk, visādi jāņi pa vidu maisās ar trīs dažādiem kodieniem - diviem diezgan lieliem un viena tāda mazmazītiņa. Un vēl klepus trīs nedēļu garumā, akurāt kā gadu atpakaļ ap šo laiku. Šoreiz laikam palīdzēja iešana pirtī, nejau tā uzreiz "kā ar roku atņēma", bet šķiet ka klepus iet uz izzušanu.

Šmerļa mežs ir mazliet apkopts, krūmi pacirsti tā, ka šodien pa savu apli skrienot 2x aizšāvu nepareizi, bet tas jau sīkums. Saņemties vajadzētu un atlikušajās sešās nedēļas skriet trīsreiz nedēļā un vismaz divreiz kaut kad apmēram pusmaratonu noskriet, kā arī ieturēt sportiskāku režīmu (ne vairāk par 2 aliņiem reizē). Un uzlabot rezultātu par emm... piecām minūtēm.

Dažreiz tā notiek, kad it kā pa jokam izteiktas apņemšanās kļūst par dzīves esenci. Tieši tā ir šodien - to es, pusmaratonu pieveicis, jums saku.

Diezgan ievērojami zem 2h (7-8min). Izpildīts ir labākais cerētais variants. Visa skrējiena laikā pulss stabili virs 170 (pirmo pusi centos turēt zem 170, bet īpaši nesanāca, pēcāk nelaidu pāri 180). Pēc finiša, kad piesēdos pirmo reizi, sarāva krampī kreiso apakšstilbu. Citi simptomi: stīvums kājās, laba apetīte un ļoti garšo užavnieks. Grūtākais? 19-21 km. Likās, ka beigu galā ir riktīgi nepareizi samērīta trase;).

Patiesībā, pirmo pusi droši vien pārķēru, tāpēc no 9 km visa pamatplūsma gāja ātrāk nekā es (tik pa kādam atplīsušam noķēru), un labi palīdzēja, ka trases otrajā pusē dabūju ierīt ogļhidrātu želejas. Iedzert no glāzēm ir neiespējamā misija, labāk dzert no pudeles kakliņiem. Ha, un izrādās apolo tiešraidē mans skrējiens ir ticis fiksēts vismaz 3x. Solis finišā esot izskatījies "lēns"...

Treniņu programma tuvojas laimīgajam noslēgumama, un pēc 6 dienām mana pastardiena pusmaratona veidā būs klāt. Šodien 5km, pie tam kopā ar kolēģi (līdz šim biju skrējis tikai vienantē). OMFG. Viņš tak nav pat 10 gadu jaunāks, bet aizmauca tā, ka es 2x dabūju 170 bpm un biju spiests prasīt sloudaunu, šim - knaps 160.

Ak jā, pa lielajiem svētkiem acīmredzot esmu pārdozējis ar treniņiem, tāpēc tagad bija 4 dienas starplaiks. Trešdien vēl viens vieglais skrējiens (dzirdēji?! - Vieglais!) un tad jau redzēs kā būs. Bļin, bet tie jaunieši pālī ātrāk noskries, nekā es te trenējies un 9 nedēļās 170km noskrējis.

Sēžu dīvānā stīvi smeldzīgām kājām un pašapmierināti gavilēju. 15km ar pus šodien (apkārt visam šmerlim, biķernieku mežam un daļēji juglas mežam pa perimteru) un ap 100km mēnesī kopš pusslims atklāju skriešanas sezonu. Patiesībā drusku mazāk, bet tas mēnesis beigsies tikai otrdien, un līdz tam vēl gan jau kaut kas noskriesies.

Tagad zinu, ka garajiem gabaliem (1h+) jāņem līdzi mīkstais īriss (tāds salds un ķepīgs tāfelītēs laužams lietuviešu ražojums) un ikpa pusstundai jānožļembā pa pāris kvadrātiņiem. Izskatās, ka tas pasargā no Lielā Plīsiena.

Tagad būtu jāizdomā distance, kura vienā aplī dotu 19km, jo skriet vairākus apļus nav īsti drosmes, ka nepietrūkst gribas visu noskriet. Treniņu plāns ir treniņu plāns, tur neko nevar darīt, jo izrādās, tikai pēc grūtajiem treniņiem parādās daudz maz samanāms progress.

Publicētas rīgas maratona trasītes. Iepriecināja, ka nebūs jāriņķo par kādu ne pārāk lielu apli 4-5 reizes. Skaidri redzams, ka grūtākais posms būs 12-16 km, kad jāskrien pa vanetnieku turp atpakaļ. Garš taisns gabals skrienot sit pa morālo. Bet tad uzreiz trase ved līdz brīvības piemineklim, kas laikam domāts censoņu morāles atjaunošanai.

Un vēl iepriecināja, ka tualetes ir ik pa zināmam intervālam. Tas svarīgi, jo pēkšņa vajadzība pēc tualetes joprojām nomāc kā fobija dodoties garākā pārskrējienā. Otras bailes ir no locītavu sāpēšanas, pagaidām nav bijušas problēmas, tuk tuk tuk.

Un treniņu plāns par kādiem 90% pildās. Rau svētdien noskrēju deviņarpus, un šodien dienišķo piecīti dabūju tādā tempā, kā vajadzētu visus 21 paņemt. Gāja diezgan "viegli"(tas tā relatīvi, jo, starp citu, skriet vispār nav viegli), bet pulss beigās aš 180 sasniedza - tas laikam nozīmē, ka īpaši ilgi turpināt tā nevarētu. Ā un vēl varu pastāstīt, ka es sveru 82kg, vismaz par 8 mazāk nekā pirms pusotra gada. Bet tāda īsta labsajūta ikdienā tikai epizodiski parādās.

Bet ja noskriešu to briesmīgo pusmaratonu, tad esmu nolēmis sevi iepriecināt ar kādu jaunu gadžetu

Jaunais šmerļa ielas gājēju celiņš tagad vai ņudz no skrējējiem, visi droši vien tāpat kā es cer uzskriet rīgas maratonā. Salasījušies, ka jāskrien 3x nedēļā, lai sagatavotos pusmaratonam 10 nedēļās, tagad cenšas saglābt jau nokavēto. Šodien nekas nesāpēja (cirkšņi tikai mazliet), ir arī sajūta, ka klepus un iesnas būs pavisam cauri. Īsti vēl nav, bet, ja nesākšu normāli trenēties tūlīt, tad ar iesnām vai bez, bet maijā pusmaratonu nenoskriet. Nākamā reize ceturtdien, sestdien vajadzētu skriet veselu stundu un tā līdz pat maija vidum. Godīgi, mazliet neticās, ka šo ritmu nekas nenojauks.

Atklāju sezonu. Diezgan skarbi skriet pa nelīdzenu ledu pēc divu mēnešu pārtraukuma. Joku nebūs, jo 17. maijā ir jāskrien pusmaratons, visi tilti jau uzspridzināti. 38 minūtes aplis(nu, gandrīz aplis) - normāli, divu mēnešu laikā var paspēt formu uzkačāt, bet ja kreisais celis būs pakaļā, tad tur nekas nav līdzams. Ambīcijas jau man arī ir nenormālas - ielīst 2 stundās (programma maksimums), vai vismaz finišēt pusmaratonu pirms uzvarētājs finišē pilnu maratonu (nu, tur ap 2:20 varētu būt)

Jā, un vēl skriešana pa ledu labi trenē starpeni, jo skrienot jāpūlas kājas kopā noturēt.