Obser Ver

Izskrēju savu apli pa mežu un guvu nenormālu kaifu. Slēpošanas virsjaka pa virsu tēkreklam un divas kārtas kājās bija mazliet pa siltu, jo neraugoties uz puteni patiesībā nemaz auksts nav - ap 0. Sniega biezums ir knapi 5cm, mežā diezgan daudz koki un zari sakrituši. Un tas vējš, šķiet, nemaz nav no ziemeļrietumiem, bet gan no austrumiem.

Atsāku skriet. Pagrūti gāja, toties tagad rumpis līksmo, dzied.

Tagad jāuzstrinkšķina bišķi.

Nēnu, var jau to saukt par treniņu, bet arī tad, ja man dzītos kāds pakaļ ar automātu, neko vairāk izspiest no sevis nevarētu. 16 km skrējiens bija briesmīgs. Vismaz pēdējie 2-3 km.

Rezultātā man ir noberzti:
- labais krūšu gals no slapjā T-krekla. Pavisam parasta T-krekla, kādā es skrienu. Nevis kaut kāda par Ls50.
- abi cirkšņi no pavisam parastām apenēm un parastiem (nesporta) šortiem, kādos es skrienu. Parastos šortus es lietoju tādēļ, ka tur ir ērtas kabatas, kurās ielikt mobilo-hronometru un dzīvokļa atslēgas.
- labās pēdas spilventiņš. Un tas par spīti, ka man ir relatīvi labi un skriešanai piemēroti Naiki.

Pēdējā aplī man arī, iespējams, pietrūka šķidruma un strauji izbeidzās spēks, aizdomas arī, ka apakšstilbu muskuļi bija stipri pārpūlēti, kājas īpaši negribēja cilāties. Un šobrīd es nemaz nezinu, kāds bija rezultāts, jo manam mobilajam-hronometram pa ceļam izbeidzās baterija, tavumāt. Laikam vajadzēs investēt inventārā, gadījumam, ja nu man pēc šodienas vēl kādreiz radīsies doma atkal paskriet.

Tā kā rīt jādzer, šodien piespiedu sevi skriet tā kārtīgi. 11km, 1:05, beigās 170bpm. Nekādu sūdzību, dakter!

Tas pie tā, ka pirms skrējiena šodien relatīvi nopietni pierijos. Sajūta bija daudz labāka, nekā sestdien, kad skrēju vakarā, ēdis tikai pusdienas, un vienu apli ar pūlēm nolauzu. Bet varbūt tas tāpēc, ka biju skrējis arī piektdien. Ej nu sazin, jāeksperimentē vēl.

Svētdien beidzot vajadzētu paņemt 3 apļus (16km).

Iepazīsti savu organismu, citādāk iet uz pusmaratonu nav nekādas jēgas. Garo gabalu skriešana ir domāšana un visādu kvestu minēšana - par to, kā jūties un kādas sajūtas par ko varētu liecināt. Jo labāk sapratīsi, jo produktīvāki būs treniņi. Piemēram, visu laiku vajag uzmanīt, vai nesāk sāpēt kāda locītava un attiecīgi pamēģināt mazliet savādāk likt soļus, lai sāpošā locītava dabūtu mazāk slodzi. Visu laiku jādomā par elpošanu - elpa jāpūš ārā ar spēku - citādi pazaudēsi ritmu un tās jau ir beigas. Jādomā par tempu - jāizvēlas brīži, kuros skrienot atpūsties un kad atkal uzbērt koksu.

Un vēl, izrādās, ka par garu distanci jādomā ir arī pirms vispār sāc. Jo piepeši var iestāties kāda strauja fizioloģiska reakcija un distanci nāksies momentā pārtraukt. Labi vēl ja skrējiens notiek tukšā mežā, bet ja tas ir pusmaratons pa Rīgas centru?

Varētu apņemties 2009. gadā noskriet vismaz pusmaratonu, bet tad ir jāsāk ārstēties jau tūlīt.

Elpošana un motors it kā kārtībā, bet kājas, tās kājas... Šodien kreisā kāja ceļa locītavā no sākuma sāpēja tā neuzkrītoši, tikai brīžiem. Pirmais aplis (ap 5km) puslīdz OK, taisni pēdējā sektorā riktīgi atnāca vaļā otrā elpa (fiziski jūtu kā Vilku pusdienu šnicele ar ceptajiem kartupeļiem izsvīst atmosfērā) - skriet tik un skriet. Otrā apļa vidū sāpes pārņem visu kāju - no pēdas līdz gūžai, knapi nofinišēju. Un kā tu tāds iesi uz pusmaratonu, ja jau pēc 11km paliec par invalīdu?

Bet varbūt mēģināt nomest svaru tā pa nopietnam. Kopš gada sākuma bija kādi pāris kg no 90 nost, tagad ar vienu nedisciplinētu nedēļu viss atkal atpakaļ. Doma ir, ka kādi 10 varētu būt lieki. Iedomājos vien, kā es joņotu, ja man būtu par 10kg mazāk!

Nez ko labāk? Strinkšķināt vai skriet? 1 pudele vīna iekšā...

Upd. Striknšķināt. "Sirdij jau nevajag skaitu..."

Tikko attaisīju tērvetnieku. Feins gan.
Rīt atkal jāskrien svētdienas skrējiens apkārt šmerlim (svētdienās - divi apļi). Visgrūtākais skrējienā ir aiziet uz otro apli, jo ir iespēja uzreiz pēc pirmā griezt mājup. Ja skrien vienu apli, tad skrējiens ir 35 minūtes, ja divus - 65. Cerams, ka nelīs, savādāk neskriešu vispār...

4alu pālis. Rīt noteikti neskriešu rīta skrējienu - nav jēgas, mašīna pie mājas, turklāt ... ,neatceros,ko gribēju rakstīt. Galvenais, pareizus komatus salikt, vot! Nu, jā, atcerējos. Es jau šonedēļ 4reiz esmu skrējis, un nedēļas minimums ir izpildīts. Un vēl varu pastāstīt, ko es sev saku, tad, kad rītos tumsā un aukstumā skrienu: Hei! Super! Ātrāk! Elpo stiprāk! Jā! Kolosāli! Kas par ātrumu! Kāds spēks! Es varu maratonu! Es varu vēl ātrāk! Varens solis! Veselība!

Šorīt būtiski extendēju rīta skrējienu. No "dzīvoklis-stāvlaukums"(3 min) līdz "apkārt-ezeram" (15 min). Veselība līst iekšā spaiņiem.