Obser Ver - Post a comment

Atkal atlaižos dīvānā ar tikpat labi padarīta darba sajūtu, kā pirms Kuldīgas pusmaratona. Atkal ceru uzlabot savu rezultātu, kaut atkal ir zināms, ka Valmierā ir vēl kalnaināka trase nekā Kuldīgā. Šoreiz cerībām ir klāt pāris dzelžainu argumentu: kopš marta noskrieti 700km un pēdējās pāris nedēļas skrienu uz ātrumu (iecerētajā pusmaratona tempā ar zināmu pulsa rezervi tieku līdz kādiem 13-14km). Maratonisti gan saka, bez 2000km treniņos neesot vērts nemaz sezonu sākt, bet man jau skriešana drīzāk tam, lai smadzenes vismaz pa to laiku ar muļķībām nenodarbojas.

Piemēram, šodien apcerēju iespēju mainīt profesiju. Kļūt par pusmaratona pace-keeper uz 2h. Gluži atpūta tā nebūtu vis, tāpēc ātrāk nevienam solīt nevarētu. Nākamā psiholoģiskā robeža 1h45 (vai apm 5 min/km) man joprojām kā sapņu sasniegums šķiet. Turklāt līdz Valmieras pasākumam jau šobrīd apzināti divi vai trīs sportiskā režīma pārkāpšanas iemesli.