| Aug. 8th, 2010 07:25 pm Tas vīrs ir vismaz 30 gadus vecāks par mani. Tā arī izskatījās. Tas neticamais ir, ka viņš spēj pieveikt pusmaratonu +30 grādos, turklāt vismaz pāris minūtes ātrāk par mani. Pirmajā aplī domāju pie sevis, ko tu te maisies, vecais. A velti, velti. Trešajā aplī kļuva redzamāks, kurš te kuram pa kājām maisījās.
Šoreiz nebiju noskaņojies zarnas uz āru griezt, lai tik ciparu izspiestu, un pāris kritušie trases malā vēl vairāk nomierināja sportisko niknumu. A finišā jau izskatījās kā tādos audriņos. Tie kas vēl nesen ir naski skrējuši, tagad šļaugani vārtās pa zemi. 2-3 neatliekamās palīdzības ekipāžas raiti vizina prom sportiskā azarta upurus, komentātors megafonā kliedz, lai visi tuvinieki neatstāj savus mīļos sportistus un palīdz visos veidos, galvas vēsumā, kājas gaisā:
Un šajā brīdī, atzīstos, trauksmes sajūtu nomāca pārākuma apziņa. Kaut izdevās noskriet savu lēnāko pusmaratons, nav nekā ko pārmest. Jo lielam daudzumam sportistu-amatieru nepiemīt spēja ieklausīties sava organisma žēlabu kliedzienos.
PS. Iesaku apmeklēt vasaras skrējienus, jo tur piedalās daudz meiteņu. 3 comments - Leave a comment    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}