Viss ir redzams

Pēdējā laikā (atkal tas pēdējais laiks!) daudz staigājot pa cibu, sanāk uzdurties desmitiem pamestu, aizmirstu, neaktīvu friends only režīmā (visbiežāk, neilgi) uzturētu dienasgrāmatu vraku. Apmēram 9 no 10 tādiem (slēgtā tipa) žurnāliem ir miruši, un tas mudina meklēt likumsakarības. Izdomājis gan vēl neko neesmu (droši vien ar atgriezenisko saiti kaut kas), taču ne daba, ne nefolks nemīl tukšumu, tāpēc es neapstāšos, iekams nebūšu noskaidrojis, kāds tad īsti ir tas apmaksātajam kontam piedraugojamo profilu limits (lūdzu, nespoilot). Varu apgalvot, ka pēdējā pusotra mēneša laikā esmu aplūkojis vairākus tūkstošus cibu, spriežot pēc tā, ka piesekoju vidēji katrai piektajai (nevis visām pēc kārtas, kā te dažiem varētu likties.) Bet, runājot uz to pašu pārspīlēto raizi par savu privātumu tīmeklī, pirms desmit gadiem izlasīju visu Kastaņedu, daudz ko noteikti uztvēru pārspīlēti, bet tas, kas kopš tā laika vienmēr ir sekojis līdzi, ir pašos pamatos pārkārtotie priekšstati par sevis svarīguma sajūtu. Protams, te talkā nāca arī pirmās depresīvās psihozes epizodes, kuru laikā tu mentāli dekonstruē sevi līdz kaulu smadzenēm, lai atkal darītu to fēniksa lietu pēc tam haha. Kastaņeda, protams, iet roku rokā ar kaut ko ierindas cilvēkam grūti aptveramu, jo, apmēram tāpat kā Nīčem, kuram visa būtība bija bin. op. (pardon, neatceros pareizos jēdzienus) sintēzē (?), viņam izkopta "atteikšanās" no sevis, ego noliegšana, altruisms, nesavtība, tolerance, (fiziska) norobežošanās no sabiedrības utml. lietas arī ir pašsvarīguma izpausmes. Proti, vairums mieru, mīlu, askētismu un ego nāvi sludinošie guru, ikonas un tādi, kas visu mūžu "paliek savā tēlā," ir tā paša sava svarīguma vergi, pie tam vēl baisāki par "parastajiem" cilvēkiem. Kaut kas jādara ar to apsēstību ar sevi. Mēs neviens sevi nepazīstam patiesībā. Es nicinu izteikumus, kas sākas ar "Es nekad... (kaut ko nedarīšu)," jo tu bļe nepazīsti sevi, līdz galam. Kad mirsi, tad zināsi kaut ko par "nekad," tagad tā ir vienkārša iedomība un arogance. Neko tu nezini par sevi, trešo reizi saku!!! Ego ir mūsu ļaunākais ienaidnieks, nāve - labākais draugs, bet pasaule - spogulis. Sašķaidi to un kāp cauri, love, Tev vēl dzīvot Saules mūžu (atvainojos par nekonsekvenci, ja kādam tā rūp ;)

Haha, "izžurnalēties" vietā nospiedu izmest no draugiem un izmetu arī. Acīmredzot, esmu "pamodies" :)

Tāpēc rīta spams (jāpaskatās, kā izskatās):

New post on Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Dīvainā karaļvalsts. Juris Rubenis by gramataselektroniski

Dzeru litriem sulas no Johana Korina (viņš tēvam labs draugs) ābeļu diždārza un domāju, vai ir vērts degradēt savu žurnālu līdz tāda tipa spontāniem pukstiem kā, piemēram, "Saule ir zvērs," "Kā man patīk ozolzīles," "Tu būsi Elšpūtī" vai, teiksim, "Šodien man vislabāk iet internetā..." Nē. Tikai, lūdzu, nepārproti, man nav ne mazāko iebildumu pret šāda rakstura frāzēm savā draugu lentā – gluži otrādi (protams, vienmēr novērtēju saturīgus, informatīvus ierakstus – tādus, kā manējie :) Bet ja nu kādam ir iebildumi, (tmi) utml., vienmēr var parullēt zemāk... Arī lai šis puksts nebūtu gluži pliks bez satura, lūk, saite uz vienu varenu fenomenu latviešu populārfilozofiskajā literatūrā:



(.pdf ar Valda Egles komentāriem)

"Kartona kareivjus" lasījis neesmu

Dižais Gars bliež ar Heraklītu (Bereļa recenzija)

Johans Korins: Domāt bez tēliem (intervija apollo)

Lūk, arī pirmais vēsturē (rakstos):



(:*) nistagms

"Starp citu*," JAUNA GRĀMATA, 2011. OKTORBIS Esmu sajūsmā par maketu! Saturs tā Bet šo gan gribas izdrukāt uz miljons lapām, sagriezt neregulāros fragmentos, krustām šķērsām pa rindkopām, vienalga, un sakārt garās virtenēs gar sienām, pie lampām vai griestiem, kaut kur, tāpat * Klabrullī pamanīju, ka gan dienasgramata, gan martcore (nenoliedzami, starp tiem pirmajiem keksiem cibā, un es jau neiešu izlikties, ka man nav galīgi nekādu ambīciju ;), abi kā sarunājuši sāk savus ierakstus ar šiem vārdiem ("starp" un "citu"), pie tam "starp" viņu ierakstiem "citu" nav, abi pēc kārtas, for real. (Jāatgādina, ka veicu padziļinātu interaktīvi sociālu petījumu, not)

“I have no particular objection to people taking substances that make them feel better or more contended, or, for that matter, see little dancing purple fairies — or even their god if it comes to that. it’s their brain, after all, and society can have no claim on it, providing they’re not operating heavy machinery at the time.” — Lord Vetinari on drugs

via rasbainieks

Trīs Musketieri vakar Multikino bija labākais līdz šim 3D redzētais. Karaliski šoreiz ir vārds vietā. Hail Satan, Christoph Waltz & Historically Outrageous Weaponry!

Lūk, arī kāds kreatīvs no tālā 1996. gada, kad kopā ar paralēlklasesbiedru izplatījām pagrīdes preses izdevumu ar nosaukumu Oāze 69 (principā varētu veltīt visām meiteņu galerijām draudziņos):

“To live alone one must be a beast or a god, says Aristotle. Leaving out the third case: one must be both—a philosopher.” — Nietzsche, Twilight of the Idols

( War in Europe: Part I - Cui bono? )