Pēdējā laikā (atkal tas pēdējais laiks!) daudz staigājot pa cibu, sanāk uzdurties desmitiem pamestu, aizmirstu, neaktīvu
friends only režīmā (visbiežāk, neilgi) uzturētu dienasgrāmatu vraku. Apmēram 9 no 10 tādiem (slēgtā tipa) žurnāliem ir miruši, un tas mudina meklēt likumsakarības. Izdomājis gan vēl neko neesmu (droši vien ar atgriezenisko saiti kaut kas), taču ne daba, ne nefolks nemīl tukšumu, tāpēc es neapstāšos, iekams nebūšu noskaidrojis, kāds tad īsti ir tas apmaksātajam kontam piedraugojamo profilu limits (lūdzu, nespoilot). Varu apgalvot, ka pēdējā pusotra mēneša laikā esmu aplūkojis vairākus tūkstošus cibu, spriežot pēc tā, ka piesekoju vidēji katrai piektajai (nevis visām pēc kārtas, kā te dažiem varētu likties.) Bet, runājot uz to pašu pārspīlēto raizi par savu privātumu tīmeklī, pirms desmit gadiem izlasīju visu Kastaņedu, daudz ko noteikti uztvēru pārspīlēti, bet tas, kas kopš tā laika vienmēr ir sekojis līdzi, ir pašos pamatos pārkārtotie priekšstati par sevis svarīguma sajūtu. Protams, te talkā nāca arī pirmās depresīvās psihozes epizodes, kuru laikā tu mentāli dekonstruē sevi līdz kaulu smadzenēm, lai atkal darītu to fēniksa lietu pēc tam haha. Kastaņeda, protams, iet roku rokā ar kaut ko ierindas cilvēkam grūti aptveramu, jo, apmēram tāpat kā Nīčem, kuram visa būtība bija bin. op. (pardon, neatceros pareizos jēdzienus) sintēzē (?), viņam izkopta "atteikšanās" no sevis, ego noliegšana, altruisms, nesavtība, tolerance, (fiziska) norobežošanās no sabiedrības utml. lietas arī ir pašsvarīguma izpausmes. Proti, vairums mieru, mīlu, askētismu un ego nāvi sludinošie guru, ikonas un tādi, kas visu mūžu "paliek savā tēlā," ir tā paša sava svarīguma vergi, pie tam vēl baisāki par "parastajiem" cilvēkiem. Kaut kas jādara ar to apsēstību ar sevi. Mēs neviens sevi nepazīstam patiesībā. Es nicinu izteikumus, kas sākas ar "Es nekad... (kaut ko nedarīšu)," jo tu bļe nepazīsti sevi, līdz galam. Kad mirsi, tad zināsi kaut ko par "nekad," tagad tā ir vienkārša iedomība un arogance. Neko tu nezini par sevi, trešo reizi saku!!! Ego ir mūsu ļaunākais ienaidnieks, nāve - labākais draugs, bet pasaule - spogulis. Sašķaidi to un kāp cauri, love, Tev vēl dzīvot Saules mūžu (atvainojos par nekonsekvenci, ja kādam tā rūp ;)