Viss ir redzams

The story unfolds during the week prior to the arrival of aliens on the Earth. An arrival announced by the world’s governments. Late fringe news which doesn’t interest anyone. On arrival the aliens find a nation which is tired and disillusioned, steeped in economic crisis. The reaction caused by the arrival of these extra-terrestrials ranges from racism to bizarre mystic-religious interpretations. This is the setting which hosts the story.

Pēdējā laikā (atkal tas pēdējais laiks!) daudz staigājot pa cibu, sanāk uzdurties desmitiem pamestu, aizmirstu, neaktīvu friends only režīmā (visbiežāk, neilgi) uzturētu dienasgrāmatu vraku. Apmēram 9 no 10 tādiem (slēgtā tipa) žurnāliem ir miruši, un tas mudina meklēt likumsakarības. Izdomājis gan vēl neko neesmu (droši vien ar atgriezenisko saiti kaut kas), taču ne daba, ne nefolks nemīl tukšumu, tāpēc es neapstāšos, iekams nebūšu noskaidrojis, kāds tad īsti ir tas apmaksātajam kontam piedraugojamo profilu limits (lūdzu, nespoilot). Varu apgalvot, ka pēdējā pusotra mēneša laikā esmu aplūkojis vairākus tūkstošus cibu, spriežot pēc tā, ka piesekoju vidēji katrai piektajai (nevis visām pēc kārtas, kā te dažiem varētu likties.) Bet, runājot uz to pašu pārspīlēto raizi par savu privātumu tīmeklī, pirms desmit gadiem izlasīju visu Kastaņedu, daudz ko noteikti uztvēru pārspīlēti, bet tas, kas kopš tā laika vienmēr ir sekojis līdzi, ir pašos pamatos pārkārtotie priekšstati par sevis svarīguma sajūtu. Protams, te talkā nāca arī pirmās depresīvās psihozes epizodes, kuru laikā tu mentāli dekonstruē sevi līdz kaulu smadzenēm, lai atkal darītu to fēniksa lietu pēc tam haha. Kastaņeda, protams, iet roku rokā ar kaut ko ierindas cilvēkam grūti aptveramu, jo, apmēram tāpat kā Nīčem, kuram visa būtība bija bin. op. (pardon, neatceros pareizos jēdzienus) sintēzē (?), viņam izkopta "atteikšanās" no sevis, ego noliegšana, altruisms, nesavtība, tolerance, (fiziska) norobežošanās no sabiedrības utml. lietas arī ir pašsvarīguma izpausmes. Proti, vairums mieru, mīlu, askētismu un ego nāvi sludinošie guru, ikonas un tādi, kas visu mūžu "paliek savā tēlā," ir tā paša sava svarīguma vergi, pie tam vēl baisāki par "parastajiem" cilvēkiem. Kaut kas jādara ar to apsēstību ar sevi. Mēs neviens sevi nepazīstam patiesībā. Es nicinu izteikumus, kas sākas ar "Es nekad... (kaut ko nedarīšu)," jo tu bļe nepazīsti sevi, līdz galam. Kad mirsi, tad zināsi kaut ko par "nekad," tagad tā ir vienkārša iedomība un arogance. Neko tu nezini par sevi, trešo reizi saku!!! Ego ir mūsu ļaunākais ienaidnieks, nāve - labākais draugs, bet pasaule - spogulis. Sašķaidi to un kāp cauri, love, Tev vēl dzīvot Saules mūžu (atvainojos par nekonsekvenci, ja kādam tā rūp ;)

Kā smalks kungs nolēmu pasūtīt biļeti pa pastu, un Ugniuss pat atsūtīja nr. 444., bet mani prieki nebija ilgi, jo pastā laiks iegriezties bija tikai pa ceļam uz Tartu, savukārt tur manu biļeti nr. 444 ar visu aploksni aiznesa melnie rūķi, neizskaidrojamos ceļos un veidos - ziniet, tās reizes, kad ļoti gribas ticēt fizikai, vai vismaz spontāna ārprāta lēkmēm... esss nezinu, varbūt eži, bet tur uz salas būs tukšmēness ^^

Ko man šajos Ziemassvētkos NEuzdāvināja: "Rīgas Laika" abonementu! Beidzot! Nopietni, neatceros, kad pēdējos desmit vai cik tur gadus (izņemot tos, kad nedzīvoju Latvijā) man viņš nebūtu regulāri ģimenes dāvināts... Un laikam labi, ka tā, jo tāpat pēdējā laikā izlasu varbūt kādus 5 procentus (īstenībā vairāk, bet cipars 5 šķiet ilustratīvāks) – parasti autobusā pa ceļam uz laukiem, un tikai krāju un krāju, nu jau kādas divas pēdas augstā kaudzē... Pie tam mani iracionāli kaitina tas, ka viņi tik ilgi nemaina dizainu – ne jau tā, ka šis būtu ļoti slikts (ir vienkārši slikts nesimpātisks, gan jau, ka profesionāļiem arī būtu, ko teikt), bet tāpēc, ka no tās attieksmes (nemainīt dizainu 12 gadus, da kas vispār mūsdienās tā dara, es saprastu, ja tas būtu kaut kāds Zintnieks, bet prestižs izdevums taču, vismaz ar pretenzijām) dvako kaut kas tik senili-snobiski-intelektuāli-urlisks, ka nudien tracina. Tas pelēkums par sevi vēl nebūt nebūtu tik bēdīgs, bet, kad tai atturīgajai ieturētībai pa vidu ir sablieztas krāsainas reklāmas, kopējais iespaids izvēršas vienkārši pornogrāfisks. Turklāt es tur saskatu šaušalīgu liekulību – ar vienu roku it kā neesam tik turīgi (kā gribētos), ja reiz vajag fondu un ziedojumus, un jāievēro taupības pasākumi, tāpēc žurnāls mums tāds melnbalts un neglancēts, bet ar otru tai pat laikā demonstrējam brutālu izšķērdību (un necieņu pret lietusmežiem, hha), bezgala neekonomiski izmantojot papīru, rakstot ar pensionāriem domāta izmēra burtiem un atstarpēm, atstājot nejēdzīgi daudz baltu plankumu (kam vajadzīgas tās milzīgās atkāpes no lapu malām? piezīmēm? lol) - praktiski 1/4 no telpas aizņem kaut kāds pašmērķīgs tukšums... Bet te, protams, runā mana aestētiskā pasaulsuztveres preference, par kuru jau nesen izteicos. Par saturu kā tādu man viedokļa nav, nuja, par maz bilžu. :::(

Ko es apņemos Jaunajā Gadā: Sākt izmantot tumbleri, kā pienākas (tas ir, ne tikai sekošanai un bildīšu zagšanai, bet arī pārpublicēšanai un patikšanai). Vispār pēdējā laikā sajūsminos par to, cik tā platforma ir ērta, ciba uz tā fona ir tīk neglābjami iestagnējusi, bet par to jau te wattts kaut kad rakstīja... ....... .................

Dienas blogs: Kims Jong-Ils Skatās Uz Lietām :))

...šodien vārīju trešo reizi mūžā, kā arī pēdējās nedēļas laikā (pirmoreiz - draugiem, otroreiz - meitenei, tagad - ģimenei) un, jāprotams, ka nu sanāca vislabāk - ne putra, ne par saldu - tolerance pret skābumu gan aug un arī rabarberu dārzā paliek arvien mazāk, bet ne jau katru maiju iemācos pagatavot savu bērnības mīļāko ēdienu, tāpēc, ja jau par kaut ko, tad vismaz par šo, jāierakspukst

Aizaizaizvakar biju uz šito -



Kaut ko arī nofilmēju, pavisam dīvainā leņķī, jo tā nācās skatīties (ne bez ironijas, bet jāteic, ka visas Nerten performances pēdējā laikā ir pārpildītas ;). Joka pēc vai tāpat vien vari apskatīties arī Tu:

Par to, kā cilvēki aizmirsuši par mēra izjūtu
(fragments, kurš izskatās vislabāk)

Klodēlijas noslēpums u.c.