Viss ir redzams

Haha, "izžurnalēties" vietā nospiedu izmest no draugiem un izmetu arī. Acīmredzot, esmu "pamodies" :)

Tāpēc rīta spams (jāpaskatās, kā izskatās):

New post on Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Dīvainā karaļvalsts. Juris Rubenis by gramataselektroniski

Izrādās, nevajag ne Hekati, ne pilnmēnesi, lai visu apgrieztu kājām gaisā



Mana sirds ir burinieka vraks pie Avalonas krastiem. Paldies klintīm par mācību

( Viņa )

Kaut kā stūlbi sanāca, ne? Tuvinieki tikai (?) gribēja pārvest līķīti mājās (un gan jau pārvedīs), bet tā vietā tagad visi, kam nav slinkums, zinās, ka bija tāds dobelnieks kačaks kokaīna kurjers, kas rīkoja pasākumus un vienmēr bija labā omā. Un manī atkal ir pamodies tiesātājs. Cilvēki, mēs esat nožēlojami.

upd. labi jau labi, huiņa ar linkiem: TVNET / AVHERALD

( Свиньи под латынью )

Валерий Миронов

—   Un vēl viņš teica, — piemetināja Gabriels, — ka ar laiku radīšot dzīvniekus un arī tos pakļaušot šā Likuma varai.
—   Jā, — sacīja Sātans, — es Viņu dzirdēju, tikai nekā ne­sapratu. Kas tas ir — «dzīvniekus», Gabriel?
—   Kā ta lai es to zinu? Kā lai jebkurš no mums to zinātu? Tas ir jauns vārds.
(Paiet trīs gadsimti pēc debesu laika, kas līdzinās simt mil­joniem gadu pēc Zemes laika. Ienāk Eņģelis Izsūtāmais.)
—   Milordi, Viņš taisa dzīvniekus. Vai jums nelabpatiktu nākt paskatīties?
Viņi aizgāja, ieraudzīja un apmulsa. Dziļi apmulsa — un Radītājs to ievēroja un teica:
—   Vaicājiet, es atbildēšu.
—   Dievišķais! — teica Sātans, zemu paklanīdamies. — Kam tie domāti?
—   Tie ir eksperimenti Morāles un Uzvedības jomā. Lūkojie­ties uz viņiem un mācieties.
Viņu bija tūkstošiem, visi rosmes pilni, visi aizņemti, ļoti aizņemti — galvenokārt cits cita vajāšanā. Izpētījis vienu no viņiem ar spēcīga mikroskopa palīdzību, Sātans sacīja:
—   Šis lielais zvērs nogalina vārgākos dzīvniekus, Dievišķais.
—   Tīģeris — jā. Viņa dabas likums ir niknums. Viņa dabas likums ir Dieva likums. Tīģeris nevar tam neklausīt.
—   Tātad, pakļaujoties tam, viņš neizdara nekādu nozie­gumu, ak Dievišķais?
—   Nē, viņš ir pilnīgi nevainīgs.
—   Bet šis zvēriņš ir ļoti lēnīgs, ak Dievišķais, un iet nāvē nepretodamies.
—   Trusis — jā. Viņam trūkst drosmes. Tāds ir viņa dabas likums — Dieva Likums. Un šim likumam jāpakļaujas.
—   Tātad būtu netaisni prasīt, lai trusis rīkojas citādi, nekā daba viņam liek, un turas pretī, ak Dievišķais?
—   Jā. Ne no vienas būtnes nevar prasīt, lai tā rīkotos pre­tēji savam dabas likumam — Dieva Likumam.
Sātans vēl ilgi taujāja, bet pēc tam teica:
—   Zirneklis nogalina mušu un apēd to; putns nogalina zir­nekli un apēd to; lūsis nogalina zosi; un… vārdu sakot, viņi visi nogalina cits citu. Skaties, kur gribi, vienas slepkavības. Šo radī­jumu ir bezgala daudz, un viņi tikai slepkavo, slepkavo un slep­kavo, visi viņi ir slepkavas. Un visi viņi ir nevainīgi, ak Die­višķais?
—   Viņi ir nevainīgi. Tāds ir viņu dabas likums. Bet dabas likums vienmēr ir Dieva Likums. Un tagad… verieties… rau­gieties! Jauns radījums, turklāt šedevrs — Cilvēks!
Un radās bariņi, pūļi, miljoni sieviešu, vīriešu, bērnu.
—   Un ko tu ar viņiem darīsi, ak Dievišķais?
—   Ielikšu katrā atsevišķā indivīdā dažādās pakāpēs un no­krāsās visas tās daudzveidīgās Tikumiskās īpašības, kas pa vie­nai iedalītas visiem mēmās dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, — drosmi, gļēvulību, niknumu, lēnprātību, godīgumu, taisnīgumu, izmanīgumu, nodevību, augstsirdību, nežēlību, nekrietnību, ļaun­prātību, miesas kārību, žēlsirdību, līdzjūtību, sirdsskaidrību, egoismu, maigumu, godprātību, mīlu, naidu, zemiskumu, cilde­numu, uzticību, viltību, patiesīgumu, melīgumu, — katra cilvē­ciska būtne saņems visas šīs īpašības, un no tām veidosies viņas daba. Dažos lieliskās, cildenās īpašības uzveiks ļaunās, un tādus sauks par labiem cilvēkiem, citos valdīs sliktā iedaba, un tos sauks par sliktiem cilvēkiem.


/Marks Tvens, Vēstules no Zemes/


http://en.wikipedia.org/wiki/Letters_from_the_Earth

Biju palaidis garām (nunejautā, ka baigi būtu sekojis, vnk tas bija vismaz pirms gadiem diviem trīs vai, kad ar tādu mērenu wtf uzzināju, ka lieta notiek), ka viens no pasaulē pazīstamākajiem new age mūziķiem Olivers Šantī beidzot aizturēts un notiesāts uz gandrīz 7 gadiem cietumā par seksuālu vardarbību pret bērniem. Jau esot apcietinājumā un gaidot tiesu, viņš mēģinājis izdarīt pašnāvību (pārdozējot kaut kādas tabletes), bet tiesas sēdes laikā atradies stikla būrī, jo pedofīlus jātur būros viņam bijusi kaut kāda nikna neārstējama infekcija, kas bīstama klātesošajiem.

Shanti was charged with 314 cases of child sexual abuse against two girls and four boys. But only 76 of these cases could be proven in court and the testimony of the girls was not found to be strong enough for a conviction on their complaints. The children were aged between seven and 13 at the time.

Shanti, a new-age musician, founded a commune in a finca in Portugal, where he lived with a group of followers who called him Jesus and Messiah.

Interesanti, vai nē? Tāda garīga, meditatīva un it kā pozitīvi uzlādējoša mūzika (pat man patīk) piepeši iegūst citu pieskaņu, mainoties izpratnei par tās radītāju. Drusku parokoties gan izdevās noskaidrot, ka viņš saviem projektiem bijis vairāk tāds kā producents un, ja pareizi sapratu, gandrīz neko pats nav spēlējis, tikai pulcinājis mūziķus un grozījis podziņas. (Domāju, varbūt ielikt te kādu no viņa kolektīva dziesmām, bet sapratu, ka nav ko māžoties - pilns jūtūbs.)

Nu, un KO LAI TAGAD domā par tik daudzu mīlēto neglīto fokusnieku Saibabu? ;(

Noskatījos arī es to Sv. Tonija Kārdināšanu - Igaunijā ražoto melnbalto multilingvālo metafizisko trilleri, par kuru vispirms rakstīja sevi izdzēsušais biedrs, pēc tam rādīja Arsenālā un tad vēl īpaši ieteica biedrs kokezis. Teikšu, ka bija vērts - noteikti subjektīvi interesantākā kinopieredze kopš teoloģiskā trillera God On Trial. Interesanti, ka filmā skanēja nedaudz Elend (!) un Apoptose (tas tāds vācu martial/dark ambient) mūzikas, bet vēl interesantāk tas, ka tikai pēc kādas pusstundas sapratu, ka skatos to no vidus (tipa netīšām sāku ar CD2 failu, lol), tātad pasākums ievelkošs un man jau vispār imponē tādi semantiski uzlādēti gabali (kā Пыль, piemēram). Arī vizuāli par neaizmirstamiem skatiem ir padomāts (tur jūrā ielido žigulīts, mana mīļākā vieta teātris, depresīvs mācītājs, kas staigā pa sienām, u.c.), vienīgi kaut kā pietrūkst līdz galīgai katarsei (kā Пыль, piemēram), varbūt tas, ka pagrūti identificēties ar varoni, bet tas jau arī nav obligāti. Par to, ka tādas filmas nav tik viegli sameklēt, hipopotētiskajiem interesentiem ielikšu linku uz torentu (links uz torentu), tur iekšā ir arī visādi titri un divi mp3 faili ar visu filmas skaņu, kurus var mierīgi nevilkt, ja kas.


p.s. Iesakiet, ja ir, ko vēl tādu būtu vērts no Arsenāla repertuāra ievērtēt? Vēl novilku šo, bet pirmajā piegājienā aizmigu (tas gan nenozīmē, ka filma bija garlaicīga, noteikti mēģināšu vēlreiz)

Subkultūras vēstis, varbūt kādu interesē...



( Par pirmo soli ceļā uz pazušanu )

upd. http://www.myspace.com/neroxbellum/blog

Tikai mieru – pasākums notika jau vakar, bet afišu ieliku, jo tīri glīta un es tur biju, pie tam pavisam negaidīti, uzzinājis par ko tādu tikai pusstundu pirms tam. Akordeona gan tur nebija, toties bija daudz citu interesantu instrumentu un piedalījās antireality, no kura tad arī to uzzināju, jau paralēli esot Kra + Rutas dekadentajā ballē uz jumta kaut kur VEF teritorijā. Bet, īsumā, es šādu mūziku labprāt klausītos nevis tveicīgā bārā, bet ierakstā vai guļot zālē kaut kur upes krastā, jo to tā arī laikam visvairāk atgādināja – tādu mierīgu, pašpietiekamu plūsmu, kura no tevis neko neprasa, bet vienkārši ir. Ļoti patika viesmākslinieces (?) skandētās kosmiskās tautas dziesmas jeb to skandēšanas fakts – tas visam piešķīra tādu garīgas tīrības "auru" vai es nezinu, kā to nosaukt. Pēc tam naktsputnu dejas zem atvērtajām debesīm likās tādas 128-vai-mazāk-bit, diez vai tu uztver tik subjektīvu asociāciju, bet kaut kāda morāla nepietiekamība jau nu tur virmoja noteikti, lai gan jumts pats par sevi bija atmosfērisks un cilvēki it kā simpātiski. Tur bija ļoti daudz alkohola un ļoti maz ēdiena, pēc kāda laika projektors fonā sāka rādīt hentai (japāņu bērnu porno), es sajutos iestagnējis savās komunikācijas problēmās, kamēr nezāle man sinhroni tulkoja Wolfsheim tekstus, bet vispriecīgāk bija skatīties uz nepazīstamiem cilvēkiem, kuri izvilkuši pāris kāšus sāka dziedāt un dauzīt ritmu līdzi kaut kādam ievilks uzliktam neomedīvalam. Varētu uzrakstīt vēl kaut ko, bet pietiks laikam, tā jau šitie ieraksti pārāk ievelkās – sāku no rīta, tad nevaru pabeigt domu, saglabāju kā privātu un, ja vispār pabeidzu, neviens to vairs neizlasa, izņemot retos piestaigātājus un, es nezinu, stalkerus, laikam. Ānujā, vēl pie Takas satiku kashadura, kurai tā arī nepavaicāju, vai viņa uzskata mani par lohu vai nē, sakautrējos, tāpat jau svarīgāk ir tas, ka es tā jūtos (kā lohs) viņas kontekstā, un vēl man kreisajai rokai "nez kāpēc" ir nolakoti nagi, plūmju krāsā, iedomājies?

Laikmeta griežos aizķēries spams - projekts no Mītavas U.S.A. (Urban Schizo Amorality), kurš 1998. gadā mājas apstākļos ierakstīja divus skaņdarbus veltītus kādam neskaidram personāžam vārdā Egīls.

Sastāvs:
Maize (Ray of the Radiation, Syndrome, King of Nothing) - bass, balss, platinieks
Blēdis (Syndrome) - ģitāra, balss, gāzmaska (daļa vokālu izpildīti caur to, jā)


Paklausīties / Ielādēt
(uz savu atbildību (saturs atbilst nosaukumam :))

Par materiālu paldies antireality




Attēlā - Egīls

Lalleshwari (लल्लेश्वरी) (1320 – 1392) also known as Lalla or Lal Ded was a Hindu saint-poetess and a mystic of the Kashmiri Shaivite sect. She is a creator of the mystic poetry called vatsun or Vakhs, literally 'speech'. Known as Lal Vakhs, her verses are the earliest compositions in the Kashmiri language and are an important part in history of Kashmiri literature.

Many legends and stories remain about Lalla. One in particular tells of how Lalla, who ignored the normal convention of dress, choosing to wander around naked, was teased by several children. A nearby cloth merchant scolded the children for their disrespect. Lalla asked the merchant for two lengths of cloth, equal in weight. That day as she walked around naked, she wore a piece of cloth over each shoulder, and as she met with respect or scorn, she tied a knot in one or another. In the evening, she brought the cloth back to the merchant, and asked him to weigh them again. The cloths were equal in weight, no matter how many knots were in each. Respect and scorn have no weight of their own.