Viss ir redzams

Tā, nu, beidzot tas brīdis būs pienācis un pēdējā laikā lieliskākais redzētais krievu kino (jā, kopš Naktssardzes vismaz (tas subjektīvi, protams, jo salīdzināt šos divus, protams, var, bet nevajag)) ar šo būs panācis to, ka beidzot sākšu iepazīties ar šķietami visu laiku leģendārākās krievu asins grupas Кино daiļradi (nemaz neceru, ka kāds vēl teiks - pēdējais laiks!)...



"Да он и не спутник вовсе. Он - олицетворяет."
- П. Мамонов

Jāpiebilst, ka filmu skatījos pieklājīgi pārakmeņojies un visu uztvēru (iespējams) pārspīlēti simboliski (jau sen esmu sapratis, ka man vislabāk patīk filmas, kurās visu notiekošo var interpretēt kā viena cilvēka galvā notiekošo, lūk, un šī īpaši priecē ar tādas interpretācijas neizbēgamību, nekas pat nav jāpievelk aiz matiem). Un vēlreiz.

Bet šīs diennakts un pilnmēness izskaņai - Meņģelē ir tāda (deviņdesmitgadīga) sieviņa, kas apkopj vienas radinieces no tēva puses kapu par divdesmit latiem gadā, nu un tad šodien atceļā no meža nācās uzklausīt jautājumu, vai es kaut ko saprotot no pesteļiem, jo, lūk, rušinot puķītes uz tās radinieces vīra kapa, viņa uzdūrusies tur ieraktai melnai (!) vistai bez galvas ("zomg"), pagājušogad bijusi vārīta ola. Nu, vai ir te kāds, kas kaut ko saprot no šitādiem pesteļiem?

Где бы ты не был,
Что б ты не делал -
Между Землей и Небом - Война!

(В. Цой)