Viss ir redzams

—   Un vēl viņš teica, — piemetināja Gabriels, — ka ar laiku radīšot dzīvniekus un arī tos pakļaušot šā Likuma varai.
—   Jā, — sacīja Sātans, — es Viņu dzirdēju, tikai nekā ne­sapratu. Kas tas ir — «dzīvniekus», Gabriel?
—   Kā ta lai es to zinu? Kā lai jebkurš no mums to zinātu? Tas ir jauns vārds.
(Paiet trīs gadsimti pēc debesu laika, kas līdzinās simt mil­joniem gadu pēc Zemes laika. Ienāk Eņģelis Izsūtāmais.)
—   Milordi, Viņš taisa dzīvniekus. Vai jums nelabpatiktu nākt paskatīties?
Viņi aizgāja, ieraudzīja un apmulsa. Dziļi apmulsa — un Radītājs to ievēroja un teica:
—   Vaicājiet, es atbildēšu.
—   Dievišķais! — teica Sātans, zemu paklanīdamies. — Kam tie domāti?
—   Tie ir eksperimenti Morāles un Uzvedības jomā. Lūkojie­ties uz viņiem un mācieties.
Viņu bija tūkstošiem, visi rosmes pilni, visi aizņemti, ļoti aizņemti — galvenokārt cits cita vajāšanā. Izpētījis vienu no viņiem ar spēcīga mikroskopa palīdzību, Sātans sacīja:
—   Šis lielais zvērs nogalina vārgākos dzīvniekus, Dievišķais.
—   Tīģeris — jā. Viņa dabas likums ir niknums. Viņa dabas likums ir Dieva likums. Tīģeris nevar tam neklausīt.
—   Tātad, pakļaujoties tam, viņš neizdara nekādu nozie­gumu, ak Dievišķais?
—   Nē, viņš ir pilnīgi nevainīgs.
—   Bet šis zvēriņš ir ļoti lēnīgs, ak Dievišķais, un iet nāvē nepretodamies.
—   Trusis — jā. Viņam trūkst drosmes. Tāds ir viņa dabas likums — Dieva Likums. Un šim likumam jāpakļaujas.
—   Tātad būtu netaisni prasīt, lai trusis rīkojas citādi, nekā daba viņam liek, un turas pretī, ak Dievišķais?
—   Jā. Ne no vienas būtnes nevar prasīt, lai tā rīkotos pre­tēji savam dabas likumam — Dieva Likumam.
Sātans vēl ilgi taujāja, bet pēc tam teica:
—   Zirneklis nogalina mušu un apēd to; putns nogalina zir­nekli un apēd to; lūsis nogalina zosi; un… vārdu sakot, viņi visi nogalina cits citu. Skaties, kur gribi, vienas slepkavības. Šo radī­jumu ir bezgala daudz, un viņi tikai slepkavo, slepkavo un slep­kavo, visi viņi ir slepkavas. Un visi viņi ir nevainīgi, ak Die­višķais?
—   Viņi ir nevainīgi. Tāds ir viņu dabas likums. Bet dabas likums vienmēr ir Dieva Likums. Un tagad… verieties… rau­gieties! Jauns radījums, turklāt šedevrs — Cilvēks!
Un radās bariņi, pūļi, miljoni sieviešu, vīriešu, bērnu.
—   Un ko tu ar viņiem darīsi, ak Dievišķais?
—   Ielikšu katrā atsevišķā indivīdā dažādās pakāpēs un no­krāsās visas tās daudzveidīgās Tikumiskās īpašības, kas pa vie­nai iedalītas visiem mēmās dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, — drosmi, gļēvulību, niknumu, lēnprātību, godīgumu, taisnīgumu, izmanīgumu, nodevību, augstsirdību, nežēlību, nekrietnību, ļaun­prātību, miesas kārību, žēlsirdību, līdzjūtību, sirdsskaidrību, egoismu, maigumu, godprātību, mīlu, naidu, zemiskumu, cilde­numu, uzticību, viltību, patiesīgumu, melīgumu, — katra cilvē­ciska būtne saņems visas šīs īpašības, un no tām veidosies viņas daba. Dažos lieliskās, cildenās īpašības uzveiks ļaunās, un tādus sauks par labiem cilvēkiem, citos valdīs sliktā iedaba, un tos sauks par sliktiem cilvēkiem.


/Marks Tvens, Vēstules no Zemes/


http://en.wikipedia.org/wiki/Letters_from_the_Earth