Caveat emptor.
Carpe diem.
O si villi, si ergo, fortibus es in ero.
Et tu, brute.

HOW TO WRITE GOOD

by Frank L. Visco


My several years in the word game have learnt me several rules:

 1. Avoid alliteration. Always.
 2. Prepositions are not words to end sentences with.
 3. Avoid cliches like the plague. (They're old hat.)
 4. Employ the vernacular.
 5. Eschew ampersands & abbreviations, etc.
 6. Parenthetical remarks (however relevant) are unnecessary.
 7. It is wrong to ever split an infinitive.
 8. Contractions aren't necessary.
 9. Foreign words and phrases are not apropos.
10. One should never generalize.
11. Eliminate quotations. As Ralph Waldo Emerson once said: "I hate quotations. Tell me what you know."
12. Comparisons are as bad as cliches.
13. Don't be redundant; don't use more words than necessary; it's highly superfluous.
14. Profanity sucks.
15. Be more or less specific.
16. Understatement is always best.
17. Exaggeration is a billion times worse than understatement.
18. One-word sentences? Eliminate.
19. Analogies in writing are like feathers on a snake.
20. The passive voice is to be avoided.
21. Go around the barn at high noon to avoid colloquialisms.
22. Even if a mixed metaphor sings, it should be derailed.
23. Who needs rhetorical questions?


Ir arī turpinājums. :)

Ireland, 1181. To secure peace for her clan and protection for her mother, chieftain's daughter Auder Ó Reilly agrees to marry a powerful Norman baron. Though she desperately hopes the alliance will work, Auder worries she won't be able to please her husband in the marriage bed—a fear she admits to her friend, handsome Viking Gunnar Dalrata. Auder has no difficulty imagining sensual delights with Gunnar, but she doesn't believe he would ever think of her that way. Until the night of Bealtaine, when Gunnar whisks Auder away to introduce her to the true pleasure of making love....





upd. Aaaaaa!

Kas ir šis lielais pūķis, kuru gars negrib saukt vairs par kungu? “Tev-būs” sauc šo lielo pūķi. Bet lauvas gars saka: “Es gribu.”   “Tev-būs” guļ viņam ceļā, zeltā laistīdamies, zvīņains zvērs, un uz katras zvīņas zeltaini spulgo “tev-būs”!   Tūkstošgadīgas vērtības spulgo šais zvīņās, un visuspēcīgais no pūķiem runā tā: “Visas lietu vērtības manī spulgo. Visas vērtības ir jau radītas, un visas radītās vērtības — esmu es. Patiesi, nekāda “Es gribu” nedrīkst vairs būt!” Tā runā pūķis. — Tā runāja Zaratustra

“There are certain queer times and occasions in this strange mixed affair we call life when a man takes this whole universe for a vast practical joke, though the wit thereof he but dimly discerns, and more than suspects that the joke is at nobody’s expense but his own. However, nothing dispirits, and nothing seems worth while disputing. He bolts down all events, all creeds, and beliefs, and persuasions, all hard things visible and invisible, never mind how knobby; as an ostrich of potent digestion gobbles down bullets and gun flints. And as for small difficulties and worryings, prospects of sudden disaster, peril of life and limb; all these, and death itself, seem to him only sly, good-natured hits, and jolly punches in the side bestowed by the unseen and unaccountable old joker. That odd sort of wayward mood I am speaking of, comes over a man only in some time of extreme tribulation; it comes in the very midst of his earnestness, so that what just before might have seemed to him a thing most momentous, now seems but a part of the general joke.” — Herman Melville, Moby Dick

Ja godīgi, “Mobiju Diku” nemaz neesmu lasījis, lai gan grāmata ir (savulaik bija paradums pirkt visu kaut nedaudz interesējošo Pingvīna lata klasiku), bet šis citāts man vienmēr ir paticis un uzjundījis pazīstamus sentimentus (lai gan reti kurš personīgās pieredzes fragments varētu pretendēt uz tik ekstrēmu tribulāciju statusu, kādas ir padomā autoram) - atcerējos, jo pamanīju, ka jānovelk, re, kāds jauns šedevrs/farss (?):

Moby Dick is recreated in a world where Captain Ahab and his crew search for a Great White Dragon.


p.s. vakarā jāmēģina aiziet uz kants vampīrlektoriju [link.]

Pēdējā grāmata, kuru izlasīju no sākuma līdz beigām, bija tik jaudīga, ka pat neatceros, kas tā bija par grāmatu...

“For debased souls religion is a yoke imposed, through self-interest, by the poltrooneries of fear and the follies of hope. For exalted souls religion is a force, springing from an intensified reliance in the love of humanity. Religion is the collective poesy of great souls. Her fictions are more true than Truth itself; vaster than Infinity; more lasting than Eternity; in other words, they are essentially paradoxical. They are the dream of the Infinite in the Unknown, of the Possible in the Impossible, of the Definite in the Indefinable, of Progress in the Immutable, of Absolute Being in the Non-existent. They are the ultimate rationale of the Absurdity, which affirms itself, to deny doubt; they are the science of foolishness, the embrace of Folly and Knowledge. They are the cries of the eagle mounting above the clouds, the roar of the lion of the Apocalypse, that takes to itself wings and flies away; the bellowing of the bull beneath the sacrificial knife, and the never ending moan of mankind before the portals of the tomb.” — Paradoxes of the Highest Science by Eliphas Levi

x

Par godu lokālā Beovulfa svētkiem nedaudz pastaigājos internetā...

Most societies seem to have epic heroes and events that define them as they like to see themselves. Bearslayer is patriotic, brave, strong, tough, loyal, wise, fair, and virtuous, and he loves nature. He embodies the strengths and virtues of the Latvian folk in a legendary age of greatness, before they were subjugated and corrupted by "Strangers".




Šeit redzams Latvijas armijas smagā tipa bruņotais automobilis „LĀČPLĒSIS” un tā apkalpe 1919. gada rudenī jeb arhetipa militārindustriālā manifestācija.

Vēl sastapu nacionālromantisko, homoerotisko, dionīsisko, atlētisko, pēdējo, kaut kādu farsu un ar to arī pietika - atgriezos pie saknēm, pareizāk sakot, tā, kas pašam tuvākais, - tulkojuma (c) 2005, Arthur Cropley

Bet te sev iekopēju summāriju angliski. Lai gan draugu listēs šis ieraksts neparādās, bez lj-cut iztikt neatļaušos:

( There is no other work in Latvian literature whose story has penetrated mass consciousness as deeply or resounded as richly in literature and art as Bearslayer. )

—   Un vēl viņš teica, — piemetināja Gabriels, — ka ar laiku radīšot dzīvniekus un arī tos pakļaušot šā Likuma varai.
—   Jā, — sacīja Sātans, — es Viņu dzirdēju, tikai nekā ne­sapratu. Kas tas ir — «dzīvniekus», Gabriel?
—   Kā ta lai es to zinu? Kā lai jebkurš no mums to zinātu? Tas ir jauns vārds.
(Paiet trīs gadsimti pēc debesu laika, kas līdzinās simt mil­joniem gadu pēc Zemes laika. Ienāk Eņģelis Izsūtāmais.)
—   Milordi, Viņš taisa dzīvniekus. Vai jums nelabpatiktu nākt paskatīties?
Viņi aizgāja, ieraudzīja un apmulsa. Dziļi apmulsa — un Radītājs to ievēroja un teica:
—   Vaicājiet, es atbildēšu.
—   Dievišķais! — teica Sātans, zemu paklanīdamies. — Kam tie domāti?
—   Tie ir eksperimenti Morāles un Uzvedības jomā. Lūkojie­ties uz viņiem un mācieties.
Viņu bija tūkstošiem, visi rosmes pilni, visi aizņemti, ļoti aizņemti — galvenokārt cits cita vajāšanā. Izpētījis vienu no viņiem ar spēcīga mikroskopa palīdzību, Sātans sacīja:
—   Šis lielais zvērs nogalina vārgākos dzīvniekus, Dievišķais.
—   Tīģeris — jā. Viņa dabas likums ir niknums. Viņa dabas likums ir Dieva likums. Tīģeris nevar tam neklausīt.
—   Tātad, pakļaujoties tam, viņš neizdara nekādu nozie­gumu, ak Dievišķais?
—   Nē, viņš ir pilnīgi nevainīgs.
—   Bet šis zvēriņš ir ļoti lēnīgs, ak Dievišķais, un iet nāvē nepretodamies.
—   Trusis — jā. Viņam trūkst drosmes. Tāds ir viņa dabas likums — Dieva Likums. Un šim likumam jāpakļaujas.
—   Tātad būtu netaisni prasīt, lai trusis rīkojas citādi, nekā daba viņam liek, un turas pretī, ak Dievišķais?
—   Jā. Ne no vienas būtnes nevar prasīt, lai tā rīkotos pre­tēji savam dabas likumam — Dieva Likumam.
Sātans vēl ilgi taujāja, bet pēc tam teica:
—   Zirneklis nogalina mušu un apēd to; putns nogalina zir­nekli un apēd to; lūsis nogalina zosi; un… vārdu sakot, viņi visi nogalina cits citu. Skaties, kur gribi, vienas slepkavības. Šo radī­jumu ir bezgala daudz, un viņi tikai slepkavo, slepkavo un slep­kavo, visi viņi ir slepkavas. Un visi viņi ir nevainīgi, ak Die­višķais?
—   Viņi ir nevainīgi. Tāds ir viņu dabas likums. Bet dabas likums vienmēr ir Dieva Likums. Un tagad… verieties… rau­gieties! Jauns radījums, turklāt šedevrs — Cilvēks!
Un radās bariņi, pūļi, miljoni sieviešu, vīriešu, bērnu.
—   Un ko tu ar viņiem darīsi, ak Dievišķais?
—   Ielikšu katrā atsevišķā indivīdā dažādās pakāpēs un no­krāsās visas tās daudzveidīgās Tikumiskās īpašības, kas pa vie­nai iedalītas visiem mēmās dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, — drosmi, gļēvulību, niknumu, lēnprātību, godīgumu, taisnīgumu, izmanīgumu, nodevību, augstsirdību, nežēlību, nekrietnību, ļaun­prātību, miesas kārību, žēlsirdību, līdzjūtību, sirdsskaidrību, egoismu, maigumu, godprātību, mīlu, naidu, zemiskumu, cilde­numu, uzticību, viltību, patiesīgumu, melīgumu, — katra cilvē­ciska būtne saņems visas šīs īpašības, un no tām veidosies viņas daba. Dažos lieliskās, cildenās īpašības uzveiks ļaunās, un tādus sauks par labiem cilvēkiem, citos valdīs sliktā iedaba, un tos sauks par sliktiem cilvēkiem.


/Marks Tvens, Vēstules no Zemes/


http://en.wikipedia.org/wiki/Letters_from_the_Earth

Šī īpatnējā sajūta saglabājās pietiekami ilgi, lai spētu to apzinā­ties. Tad to nomainīja visu nomācošas bailes, šausmas, kas pārņē­ma mani nevis pēkšņi, bet kaut kā ļoti vienmērīgi un pietiekami ātri. Sākumā brīnišķīgo klusuma pasauli saplosīja asas skaņas, taču uz mani tas neattiecās. Skaņas kļuva skaļākas un nepārtrauktas, it kā tās spiestos man virsū, un pamazām es zaudēju vienreizējo brīvā lidojuma sajūtu nedalītajā, bezpersoniskajā un brīnišķīgajā pasaulē. Skaņas pārvērtās milzu soļos. Kaut kas milzīgs elpoja un staigāja ap mani. Es nospriedu, ka viņš mani medī.

Metos bēgt, paslēpos zem laukakmeņa un centos no turienes noteikt, kas īsti mani izseko. Pēc kāda laiciņa uz brīdi izrāpoju no savas slēptuves, — un izsekotājs, kuru es tā arī nesaskatīju, metās man virsū. Man uzgāzās kaut kas līdzīgs milzu ūdenszālei. Iedomā­jos, ka neglābjami tikšu saspiests zem šī gigantiskā gļotu kalna, taču jau tūdaļ atrados kādā bedrē vai iedobumā. Tad ievēroju, ka šīs gļotas vēl nav noklājušas visu zemes virsmu ap mani. Zem laukak­meņa vēl bija brīvs zemes pleķītis. Sāku turp rāpties. Redzēju no gļotu kalna notekam milzīgas piles. Tobrīd "zināju", ka tas izdala gremošanas sulu, lai mani izšķīdinātu. Viena pile uzkrita man uz ro­kas; es centos noberzt skābi ar zemi un mitrināju roku ar siekalām, turpinot ierakties zemē. Taču pēc dažām sekundēm es jau pats grasījos iztvaikot. Mani izstūma pret gaismu. Droši vien gļotu kalns bija mani izšķīdinājis. Miglaini atskārtu gaismu, tā kļuva aizvien spožāka. Gais­ma plūda kaut kur no pazemes, pastiprinājās un beidzot kļuva par sauli, kas pacēlās virs kalnainā horizonta.


/Tulk. Heinrihs Jubels/

Tas nu tā, bet bija arī tādi brīnumi, par kuriem varēja tikai plecus paraustīt. Kā tā pati vārava Daugavmalas tirgū, kam ar acu apmānīšanu nebij nekā kopīga. Liela vanna līdz malām pilna ar ūdeni. Nekā ne redz, ne dzird, – te uzreiz ūdens pašķiras, un paceļas pavisam kails, skaists sievišķis dzelteniem matiem. Pleci, rokas, cicēni, kā nākas. Tikai pirkstu vietā tādas kā pīles pleznas un kāju vietā zivs aste. Paceļas, žēli iesaucas «varau!» un ienirst atpakaļ uz veselu pusstundu, kamēr salasās jauni skatītāji. Bet tie nav nekādi māņi. Dienvidos, lūk, saviesies tādu ūdens cilvēku daudz – kopš tiem laikiem, kad Sarkanā jūra pāršķīrusies divās daļās, lai Izraēļa bērni, kad tie bēga no Ēģiptes zemes, tiktu pāri sausām kājām. Bet, kad vāravs apdomājies un sūtījis savus ļaudis aizmucējiem pakaļ, tad jūra aizvērusies kā grāmata un visi vajātāji it kā noslīkuši. Bet nekā! Viņi kļuvuši par nolādētiem radījumiem, kam nav vairs kāju un kas nevar nekā vairāk pateikt kā tikai jūras putniem līdzīgi novaidēt «varau!».

/Jānis Jaunsudrabiņš, «Zaļā grāmata», 1942-1950./

Vārdadienā saņēmu šādu dāvanu:



( 1. atvērums )

Saturs