Viss ir redzams

Turpinot ūdens-cilvēku tēmu...



Šis attēls man kaut kādā vīzē simbolizē sarežģītās zemiešu attiecības ar ūdens stihijas pārstāvēm :S

Tas nu tā, bet bija arī tādi brīnumi, par kuriem varēja tikai plecus paraustīt. Kā tā pati vārava Daugavmalas tirgū, kam ar acu apmānīšanu nebij nekā kopīga. Liela vanna līdz malām pilna ar ūdeni. Nekā ne redz, ne dzird, – te uzreiz ūdens pašķiras, un paceļas pavisam kails, skaists sievišķis dzelteniem matiem. Pleci, rokas, cicēni, kā nākas. Tikai pirkstu vietā tādas kā pīles pleznas un kāju vietā zivs aste. Paceļas, žēli iesaucas «varau!» un ienirst atpakaļ uz veselu pusstundu, kamēr salasās jauni skatītāji. Bet tie nav nekādi māņi. Dienvidos, lūk, saviesies tādu ūdens cilvēku daudz – kopš tiem laikiem, kad Sarkanā jūra pāršķīrusies divās daļās, lai Izraēļa bērni, kad tie bēga no Ēģiptes zemes, tiktu pāri sausām kājām. Bet, kad vāravs apdomājies un sūtījis savus ļaudis aizmucējiem pakaļ, tad jūra aizvērusies kā grāmata un visi vajātāji it kā noslīkuši. Bet nekā! Viņi kļuvuši par nolādētiem radījumiem, kam nav vairs kāju un kas nevar nekā vairāk pateikt kā tikai jūras putniem līdzīgi novaidēt «varau!».

/Jānis Jaunsudrabiņš, «Zaļā grāmata», 1942-1950./