Viss ir redzams

Suņumīļiem, maikliem boltoniem, visādiem efiem, kantiem un līdzīgiem, kas reizēm seko kinopasaules aktualitātēm un senilitātēm, varbūt* interesēs šī antena ­– visnotaļ gaumīgā sociālportāla mubi.com redakcijas sleja. Uz vietas nav lasāma (vismaz pašlaik, kaut kas tur izstiepis ekrānu), tāpēc, ja arī vēlies tādu lieku informācijas, hrestomātisku stopkadru PA VISU EKRĀNU, visādu Movie Poster of the Week, Daily Viewing, Daily Review, Daily Criticism, Daily Whatever utt. devu savā dienišķajā citurcibā, piedraugo: mubi Cecil B. DeMille on a ladder on the set of The Ten Commandments, 1956. * atklāti sakot, nemaz nesatrauc, vai tiešām interesēs, jo kas tad no tā mainās ­– antenu uztaisīju pats sev, bet nu ir iemesls par to iespamot, kā arī "dalos", piem., smbc nevienu tā arī nav ieinteresējis, ieskaitot mani ;), lai gan es vispār nesaprotu, kāpēc nevaru iztikt bez šiem te liekajiem paskaidrojumiem un ievadiem, tā, it kā būtu kādam jāatskaitās par to, ko un kāpēc es daru savā žurnālā... nu, rasbiīt, piedoooood....)

...gan nelaidīšu garām iespēju novērtēt abus tuvo austrumu senmetāla stūrakmeņus vienā komplektā:




Protams, gribētos jau dzirdēt kaut ko tādu:

Nile - Die Rache Krieg Lied der Assyriche
Melechesh - A Greater Chain of Being

Bet neva esmu naiva, tāpēc rēķinos ar epizodiskām fonogrammām un labi barotiem vīriņiem ādas biksēs - ceru tikai, ka pārāk nesabojās iespaidu, kāds radies no ierakstiem (piemēram, tā, kā vasarā to paveica Primordial - viss, es vairs viņus kopš tās reizes nevaru paklausīties). Pārējās vakara grupas gan pagaidām svešas, bet vismaz norvēģu attieksme simpatizē... Mother Horse, lol.

Btw, Assyrische vs. Assyriche

Tas nu tā, bet bija arī tādi brīnumi, par kuriem varēja tikai plecus paraustīt. Kā tā pati vārava Daugavmalas tirgū, kam ar acu apmānīšanu nebij nekā kopīga. Liela vanna līdz malām pilna ar ūdeni. Nekā ne redz, ne dzird, – te uzreiz ūdens pašķiras, un paceļas pavisam kails, skaists sievišķis dzelteniem matiem. Pleci, rokas, cicēni, kā nākas. Tikai pirkstu vietā tādas kā pīles pleznas un kāju vietā zivs aste. Paceļas, žēli iesaucas «varau!» un ienirst atpakaļ uz veselu pusstundu, kamēr salasās jauni skatītāji. Bet tie nav nekādi māņi. Dienvidos, lūk, saviesies tādu ūdens cilvēku daudz – kopš tiem laikiem, kad Sarkanā jūra pāršķīrusies divās daļās, lai Izraēļa bērni, kad tie bēga no Ēģiptes zemes, tiktu pāri sausām kājām. Bet, kad vāravs apdomājies un sūtījis savus ļaudis aizmucējiem pakaļ, tad jūra aizvērusies kā grāmata un visi vajātāji it kā noslīkuši. Bet nekā! Viņi kļuvuši par nolādētiem radījumiem, kam nav vairs kāju un kas nevar nekā vairāk pateikt kā tikai jūras putniem līdzīgi novaidēt «varau!».

/Jānis Jaunsudrabiņš, «Zaļā grāmata», 1942-1950./

Senmuth izdod megaalbūmu!



(3 ar pus h, psc)

Sen gaidītais NILE māstermainda Karla Sandersa otrais ēposs:



(Pirmais)