Viss ir redzams

Nespēju noticēt (spēju, bet tā saka ;), cik daudz 2012. mainījis tikai trīs diennakšu laikā, neprasot ne trejas asins lāses, tikai vienu... un, mūžameži un zvīņasnoacīm, man tagad ir tik spēcīgas zāles, tādas, par kurām pat nenojautu, kas pērnā vilka rūgto pārvērš maija ķiršos, es jūtos kā XIX. gs. krievu aristokrātu romānā, tas droši vien kaut kas dziļi subjektīvs, bet, acīmredzot, tev pienācis laiks saprast, ko nozīmē vārdi par aizliegto augli, kas ir vissaldākais, no domām par kuru vien aizelsies, vairs nevis no skumjām, bet izbrīna, mulsuma un neteikšu, ticot notiekošā likumsakarībai tik ļoti, ka galvā atbalsojas apmēram tāda mantra, par spīti visam sen neesmu juties tik... mierīgs vēl nē, bet nepiespiests. Decembri... tu biji... elle. Labvakar, jaunā pasaule... Paldies, par iespēju kaut ko kārtējo reizi nesajāt... Zemesmāt. OMMMWR

“You are beautiful like demolition. Just the thought of you draws my knuckles white. I don’t need a god. I have you and your beautiful mouth, your hands holding onto me, the nails leaving unfelt wounds, your hot breath on my neck. The taste of your saliva. The darkness is ours. The nights belong to us. Everything we do is secret. Nothing we do will ever be understood; we will be feared and kept well away from. It will be the stuff of legend, endless discussion and limitless inspiration for the brave of heart. It’s you and me in this room, on this floor. Beyond life, beyond morality. We are gleaming animals painted in moonlit sweat glow. Our eyes turn to jewels and everything we do is an example of spontaneous perfection.”


— Henry Rollins