Viss ir redzams

Nespēju noticēt (spēju, bet tā saka ;), cik daudz 2012. mainījis tikai trīs diennakšu laikā, neprasot ne trejas asins lāses, tikai vienu... un, mūžameži un zvīņasnoacīm, man tagad ir tik spēcīgas zāles, tādas, par kurām pat nenojautu, kas pērnā vilka rūgto pārvērš maija ķiršos, es jūtos kā XIX. gs. krievu aristokrātu romānā, tas droši vien kaut kas dziļi subjektīvs, bet, acīmredzot, tev pienācis laiks saprast, ko nozīmē vārdi par aizliegto augli, kas ir vissaldākais, no domām par kuru vien aizelsies, vairs nevis no skumjām, bet izbrīna, mulsuma un neteikšu, ticot notiekošā likumsakarībai tik ļoti, ka galvā atbalsojas apmēram tāda mantra, par spīti visam sen neesmu juties tik... mierīgs vēl nē, bet nepiespiests. Decembri... tu biji... elle. Labvakar, jaunā pasaule... Paldies, par iespēju kaut ko kārtējo reizi nesajāt... Zemesmāt. OMMMWR

Ja tu domā jā, nesaki nē. Es neredzu, ko tu domā. Atvaino (tas nav tev)

Poll #18707 Ceturtā uz miršanu
Open to: All, results viewable to: Friends

Siltus un gaišus svētkus Tev un Taviem tuvākajiem, love :*

Izraudājis sausas acis, nomazgāju sevi, izvēdināju istabu, izslaucīju grīdu, nomainīju veļu un izmetu visas pēdējā diennaktī valkātās drēbes, sadedzināju saslaucītos putekļus, izgrābu pelnus no krāsns un pat pārvietoju ķirbjus istabā. Vienalga biju pelnījis tikt atstāts alā viens un aizmidzis, jo ar mani nav iespējama intelektuāla saruna, bet par pastiprinātas ķermeniskās saskarsmes stratēģiju biju aizmirsis. Pamodies ilgi nosalis maldījos, līdz atradu cilvēkus un savu indi, pie viena uzzinot, ka manipulācija ar svešu kredītu ir "dārgs prieks." Nu guļu starp tīriem palagiem, pateicoties visumam un lūdzot piedošanu par vājumu. (Panteistam "Visums" ir tas, ko es saucu par Dievu, bet vājums ir ļaunums gan dabā, gan sātaniskajā dumpja/paštaisnuma ideoloģijā, runā radio inferno.) Statiskā strāva turpina sist pa pirkstiem, pat no karietes atslēgām, bet varbūt tās ir tikai nervu halucinācijas. Zīmīgas, starp citu, jo arī strāva ir spēks, dabas enerģētiskais potenciāls, kuru cilvēks spējis iegrožot, bet šodien braucu uz laukiem vilkt jaunu elektrību. Pilsēta tādās devās kā tagad mani sāpina un liek sāpināt pašam, atņem saprātu un iecietību. Esmu samierinājies ar soda neizbēgamību. If I could go back in time though, and murder my pride... I would not

Turpinot no rīta iesākto tēmu, Unter Null noteikti ir tas, kas jāklausās visām gotiski industriālajām meitenēm, kuras ir pamestas, pieviltas, piekrāptas, sāpinātas, traumētas, salauztām sirdīm, piesmietām cerībām, asiņojošām atmiņām – visu šo un, vēlams, arī naidpilnu dispozīciju pret vainīgo. Es varbūt neko nesaprotu, bet mani kā zēnu līdz kaulu smadzenēm aizkustina tās emocijas un sarūgtinājums, kas šķiet ielikts gandrīz katrā no dziesmām, kas radītas, sākot ar 2005. gada albumu The Failure Epiphany, kurš acīmredzot sekojis kādai nopietnai krīzei mākslinieces privātajā dzīvē: This album is dedicated first and foremost to the person that inspired all this bitter material. I couldn't have done it without the emotional turmoil you brought me. Man liekas, jābūt baigajām iekšām, drosmei un spējai, lai to indi no sevis izdabūtu arā, pie tam tādā (manuprāt, fenomenālā, ņemot vērā dzimuma daiļumu, nogaliniet mani, ja spējat) kvalitātē – nevis "kā musdienās" tur, piemēram, kaut ko dusmīgu ieblogot un nobloķēt visos portālos, haha. Jo Ērikas Danhemas radītais dark electro/industrial nav arī nekāds šķebinošs lētā gala produkts a la blutengel, combichrist, angelspit, utml., viņa ir akadēmiski muzikāli izglītota (klavieres, čells, ģitāra), pēdējā albumā ir Nika Keiva kavers (tas pats, kas Omniai, st. citu), un arī paši ieraksti brīvi pastaigājas visā žanra teritorijā no melodiskas un dejojamas elektriskās ķermeņmūzikas līdz nežēlīgam spēka troksnim, pie kam lielākā daļa dziedāto vārdu ir viegli saprotami (vismaz manai ausij). Piecus gadus pēc epifānijas iznākušais Moving On vismaz ar nosaukumu vieš cerības, ka ļaunākais jau ir aiz muguras (es neesmu baigi nopietni pētījis viņas biogrāfiju, ja), taču saturs neliek vilties – muzikāli jau pavisam nē, bet arī liriski dēmoni ir nepabaroti – tieši otrādi, vietām divtik asinskāri un raganiski kā krišanas brīdī – aizvainojums vēl ir pilnā spēkā (Lūlei Vilmai būtu ko teikt), teksti brīžiem atgādina piķa melnus lāstus, brīžiem NLP, brīžiem citātus no pašpalīdzības grāmatām. Vilkt neko nelikšu, jo tur pilns ar liekiem remiksiem un es negribu neko bojāt. Zem ilustrācijas ir viena dziesma, bet es beigšu, kamēr nav aptrūkušies sinonīmi

ABSENCE MAKES THE HEART GROW COLDER
TEAR YOU APART PULLS YOU UNDER
AND LOVE MAKES THE HEART GROW FONDER
LIFT YOU UP
ONLY TO RIP YOU ASUNDER
LOOK AT ME
WE´RE FALLING

YOUR FACE IS VEILED TO ME
A SEAL OF SMOKE COVERS THEE
HOW CAN YOU BREATHE
IN TIMES LIKE THESE?
YOUR COVERT OPS HOW YOU TEASE
LOOK AT ME
YOU´RE ALL LIT UP
LIKE A CHRISTMAS TREE

SOLITUDE MAKES THE HEART GROW STRONGER
PURIFIES
MAKES YOU PONDER
IF THIS IS IT
OR JUST SOME RANDOM ANOMALY
LOOK AT ME
YOU´RE BURNING

YOUR HEART IS VEILED TO ME
DO YOU EXIST? IS THIS REALITY?
YOUR REFLECTION SWAYS BEFORE MY EYES
HOW I WISH YOU WOULD LAY DOWN YOUR DISGUISE
LOOK AT ME
I´M CALLING

Nokaunēties mēdz būt tik veselīgi*, ka reizēm pat vajag radīt tam pamatu. Varbūt

* lai savāktos, protams

Un tad es ieslēdzu Deadwood apmēram no vietas, kur pirms kāda mēneša aptrūkās jaudas skatīties (11. sērijas beigas, mācītājs slims, saimnieks nikns, visi maukas) un uzreiz vismaz divi citāti par tēmu...

I'm long past judgment, and I've learned that no matter what people say or how civil they seem, their passions rule.

un

I mean, you- you gotta behave like a grown fucking man. You gotta shut the fuck up, don't be sorry, don't look fucking back. Because, believe me, no one gives a fuck.

“Make the most of your regrets;
never smother your sorrow, but tend and cherish it
till it comes to have a separate and integral interest.

To regret deeply is to live afresh.”

– Henry David Thoreau, Journals