Viss ir redzams

Eju laukā no interneta

(kamēr neesmu ar "visiem" sakāvies :)

Man ir sniegs (un elektroelviss). Jums arī?

Izraudājis sausas acis, nomazgāju sevi, izvēdināju istabu, izslaucīju grīdu, nomainīju veļu un izmetu visas pēdējā diennaktī valkātās drēbes, sadedzināju saslaucītos putekļus, izgrābu pelnus no krāsns un pat pārvietoju ķirbjus istabā. Vienalga biju pelnījis tikt atstāts alā viens un aizmidzis, jo ar mani nav iespējama intelektuāla saruna, bet par pastiprinātas ķermeniskās saskarsmes stratēģiju biju aizmirsis. Pamodies ilgi nosalis maldījos, līdz atradu cilvēkus un savu indi, pie viena uzzinot, ka manipulācija ar svešu kredītu ir "dārgs prieks." Nu guļu starp tīriem palagiem, pateicoties visumam un lūdzot piedošanu par vājumu. (Panteistam "Visums" ir tas, ko es saucu par Dievu, bet vājums ir ļaunums gan dabā, gan sātaniskajā dumpja/paštaisnuma ideoloģijā, runā radio inferno.) Statiskā strāva turpina sist pa pirkstiem, pat no karietes atslēgām, bet varbūt tās ir tikai nervu halucinācijas. Zīmīgas, starp citu, jo arī strāva ir spēks, dabas enerģētiskais potenciāls, kuru cilvēks spējis iegrožot, bet šodien braucu uz laukiem vilkt jaunu elektrību. Pilsēta tādās devās kā tagad mani sāpina un liek sāpināt pašam, atņem saprātu un iecietību. Esmu samierinājies ar soda neizbēgamību. If I could go back in time though, and murder my pride... I would not

Где-то есть огонь, который нас согреет,
И милосердный свет всевидящих звёзд,
И где-то есть любовь, что однажды сумеет
Осушить до дна это озеро слёз

Нелегко искать объяснения и оправдания:
С пулей в груди трудно быть непредвзятым.
Но разве чужая боль не есть наказание?
И разве нет кары страшнее, чем быть виноватым?

Но где-то есть тот дом, где мы всегда будем желанны,
А в этом доме тот, кто всегда нас поймёт и простит,
И где-то есть хирург, что сотрёт все эти шрамы,
И извлечёт все пули у нас из груди

Pastāsti man par savu katastrofu

Tā, nu tas ir pienācis – laiks, kad pie miera dodos gandrīz vai reizē ar sauli. Jo manā planētā nav... neviena, nevienas... kas darītu citādi      Celšos pēc pusnakts, iekurināšu krāsni, uzpīpēšu, kafiju, internetus un tad ķeršos pie kārtējās sērijas. Interesanti, ka pašlaik pamīšus tulkojamie seriāli (Persons Unknown un The Gates) abi ir par kādu slēgta tipa vietu (pilsētu), no kuras vai nu nav iespējams izkļūt (pirmajā, latviski "Rēgu pilsētā"), vai iekļūt (otrajā, "Elles vārtos" – nezinu, kas, bet nosaukumus tulko kāds cits, man pagaidām liekas, ka vienīgajā, nu jau atceltā seriāla sezonā nekādu elles vārtu nemaz nav un neatvērsies, bet ko var zināt... iespējams, pēdējā sērijā, kā vienmēr.) Vismaz, pateicoties Geitsas (arī šis latviskojums nav mans nopelns, bet gan pirmo sēriju tulkotāju) patētiskajam šabloniskumam (par kuru, liekas, pat Amulets un tādi ir krietni krutāki, jo tur vismaz ir glītas meitenes un saldumi; te nav pat tā, viena vienīga pustumsa, līdz nelabumam noriebusies kadru maiņa/sižetiskā struktūra, kartona tēli, kartona teksti, kartona ilkņi, kartona asinis, viss ir simtreiz dzirdēts, apnicis un nepareizi), Persons Unknown (tas pats Lost, tikai ltd. to 8 rabbits, bez havaju romantikas, rozā brillēm un nenoteiktības :) šķiet pat aizraujošs. Morāli jau tāpat sabāzīs atradīs visur, kodolus izlobīs, kur vajag un kur nevajag, ahaha, all you must is pick your flavour

Atbaidīt, aizbiedēt baidos,
iebiedēt... vienkārši nevēlos :)
Vēlos pastaigāties ar tevi
Zem kokiem, pa lapām, kamēr satumst
Un nesatikt nevienu cilvēku
Un neredzēt nevienu ēku
Izņemot to, kur mums mājas

bija vakar

.

Šodien arī būtu ne mazāk lieliska - tikai kaimiņu govis ir tālāk pa labi zem ozola un par labu laiku vēstošās gubiņas nomainījuši spalvmākoņi un virs laukiem augstu riņķojoši vanagi. Biju izdomājis, ka nesākšu kurināt, kamēr nebūšu šito padarījis, jo 14-16 grādi istabā, kad ārā nav daudz mazāk, man ir pieņemami, also man patīk letarģiskas mušas - tādas, kurām var pienākt klāt un nospiest (pagājušoziem pamanīju, ka kukaiņi ir visnotaļ uzticams termometra aizstājējs - ja sākusies rosība, skaidrs, ka iekštelpas sasilušas līdz ~17,5 grādiem). Vienvārdsakot, sāku ar to, ka uzkāpu uz jumta un aizmālēju laika gaitā savairojušās spraugas starp ķieģeļiem. Pamanīju, ka ugunsgrēks kļavās un visa rastamanu varavīksne ir krietni iespaidīgāka no augšas - ja pievērš uzmanību, lapu apakšpuses taču ir blāvākas. Pēc tam ar saulesmeitu gājām uz mežu pēc kādas spurainākas eglītes, kuras galotnei piesienot vissmagāko cirvja asmeni mājā radīju samērā groteska paskata dūmeņbirsti. Apakšā par patīkamu pārsteigumu izgrābu knapi divus spaiņus ar sodrējiem, kas tikai liecina par to, ka tad, kad darīju to Pirmoreiz Mūžā (pirms 5 gadiem, vecmāmiņas vadībā), skurstenis nebija ticis tīrīts vismaz kopš padomju savienības laikiem. Vakarā izkurināju divas no četrām krāsnīm, uzkurināju, iekāpu vannā un nodomāju, ka veļu mēnesis sācies labi... Vienīgi veļi nospēruši cirvi :(

Vēroju, kā lietus mijas ar sauli, un saprotu, ka viens ir rudens un otra - vasara, un tas pirmais nepielūdzami ņem virsroku - aiz loga šūpojas krāsainas lapas, šalc noguruši zari, kļavās ugunsgrēks. Vakar atvedu uz laukiem ripzāģi, tādēļ būvēju tādu kā nojumi (jeb pagarinu esošo), lai varētu zāģēt arī lietus laikā. Ievajadzējās pagaru un apaļu koku, bet neviena pa rokai nebija, tāpēc ar cirvi un zāģi aizgāju līdz mežam, kur tāpat vien ar saknēm izgāzu slaidu nokaltušu eglīti. Tad sapratu, ka varēju gan bez cirvja (visticamāk), gan zāģa (pavisam mierīgi) arī iztikt, un atvilku pāri pļavai līdz mājām - tā dienas fizkultūra. Velkot kārtējo reizi sāka līt, bet nu jau laiks sākt lēnām kārtot mājas viesiem, nolasīt kukurūzu, uzsmēķēt, kaut ko tādu...

Man ļoti patīk arī manas rīgas mājas ar pagalmu, kurā ir vismaz 30 Lieli Koki (kas ir trīsreiz vairāk nekā laukos, ciedras, etiķa un augļu kokus neskaitu) un vēl tikpat, kas vēl būs Lieli manas dzīves laikā, akmensdārzu, siltumnīcu, šķūnīšiem, nojumēm un pārējām struktūrām, neskaitāmajām puķu un dārzeņu dobēm un aveņu-jāņogu-upeņu-ērkšķogu-cidoniju-krūmmelleņu plantācijām, papardēm, krūmiem, mārupīti, purvu un dienvidu sienu, pie kuras septembra naktīs var taustīties pēc saldām zaļām vīnogām. Esmu jau stāstījis, bet atsevišķi un man nepatīk atkārtoties, tāpēc vienreiz uzrakstīšu, ka man vienmēr bijusi laba "karma" ar vietām - lai cik slikti es tajās nebūtu juties, vienmēr esmu dzīvojis ļoti skaistās un ērtās (ar izņēmumiem arī lētās) vietās, ar milzīgu potenciālu un patīkamu ekolol, ieejot nepazīstamā mežā/pilsētā/rajonā, es noteikti agrāk vai vēlāk uzeju kaut ko episku, topogrāfiskais idiotisms man ir svešs, bet festivālos nekad nav apgrūtinājusi pašas labākās teltsvietas (c) atrašana :]

Es laikam nebalsošu par spīti tam, ka tomēr tiku pie nedēļas sākumā galvaspilsētā stratēģiski aizmirstās pases, jo līdz tuvākajam vēlēšanu iecirknim ir četri kilometri, līst, bet divritenim tukšas riepas (un tie divcilindru kājas pumpji ir tāds pats sūds kā viencilindru - skrūvē/sporto cik uziet, vnk nešancē, pēc diviem mēnešiem principā var mierīgi izmest/izmantot kādai instalācijai) un iešanai ar kājām/stopēšanai esmu daudz par vecuvienaldzīgu :] Bet vēl nav vakars, ir interneti, labs dūms priekšnamā, apetīte, lauku biezpiens, septiņas olas un neskaitāmi āboli (kā arī labs padoms, ko ar visu to iesākt) un Deadwood pirmās sezonas pēdējās sešas minūtes, un...

Karoče



Tavs privātais sociālās palīdzības fonds :)

ieteica lenora