Viss ir redzams

BEIDZOT skaidrs, ko nozīmē EBM

(-1y)

Katra septītā no tiem ir sieviete :))

Visu laiku piemirstas, ka ik pa laikam jāieliek arī kāds pilns albums. Šoreiz kaut kas daiļš un gada laikam atbilstoši apcerīgs: Kauan – Aava Tuulen Maa (2009) 49 min, 320 kb/s, 110 MB Kauan (somiski sen) ir interesants gadījums, jo tas ir viena talantīga un somiski protoša krievu (!) mūziķa projekts, kurš, ja pareizi nojaušu, somu valodu lieto apmēram līdzīgos nolūkos, kā Finntroll – zviedru, kaut arī pretējam efektam – skanot elfiskāk (somi saka, ka akcentu var dzirdēt, bet tipa netraucējot, nu, man arī nē, lol.) Pirmie divi Kauan bija vairāk tāds kā doom metāls, bet ar šo plati stils ir krasi mainījies un no dūma vairs palicis tikai tam raksturīgais atmosfēriskums – «Aava Tuulen Maa» ir viegli (bet ne viegls), nepiespiesti plūstošs, leknās skaņu ainavās ievijošs un iztēles tālēs nesošs postroks, ar svaigumu un dabas elpu, un nekādiem kaitīgiem piemaisījumiem (vīriņam arī uzvārds Belovs), vienvārdsakot, pilnīgs eko :) Iesaku Recenzija latviski (Pogas, sievišķīgi)

Atbaidīt, aizbiedēt baidos,
iebiedēt... vienkārši nevēlos :)
Vēlos pastaigāties ar tevi
Zem kokiem, pa lapām, kamēr satumst
Un nesatikt nevienu cilvēku
Un neredzēt nevienu ēku
Izņemot to, kur mums mājas

Tikai tiem, kas nav pamanījuši, ka tāds ir, un gaida, piemēram, trešo SoundArcade plati, jūtu vajadzību norādīt uz šo noslēpumaino ansambli. Bieži lieku dažādu sapņainu lauku pasākumu pleilistēs un nekad neslēdzu ārā, ja sāk skanēt randomā. <3



Vienīgi nosaukums tāds neskanīgs (subj.). Toties kopija lieliska:

Tumši egļu stāvi Gaujas ieleju miglās. Veļu apdzīvotas novembra naktis. Dabas skarbais skatiens caur pilsētu ikdienības pātagotajai apziņai.

‘Dzena Trakie’ ir protobaltu mūzikas kolektīvs ar saknēm rokmūzikai neizbēgamajā dzenbudismā, senlatviešu panteisma dzīvesziņā, kā arī padziļinātu interesi kultūras antropoloģijas praksēs – it īpaši daudzās pasaules kultūrās sastopamās, tā saucamās „svētās plānprātības” studijās.

Ieraksts veidots minimālisma estētikā un sastāvā, veidojot īsmetrāžas skaņu stāstu cauri trim iepriekšējām dzīvēm viena sapņa ietvaros: Aizejošās apziņas troksnis - Senlatviešu melanholiskā paradīze pilskalnā īsi pirms melnsvārču palīdzības garīguma meklējumos - Indiāņu meitenes dziesma, kuru aiznes varonīgo kolonistu pieradinātie putni ar svina knābjiem - Tibetas mūku meditācija cauri militārās parādes metāliskajam maršam - Rītausma un klusums

Info: MansKosmoss

bija vakar

.

Šodien arī būtu ne mazāk lieliska - tikai kaimiņu govis ir tālāk pa labi zem ozola un par labu laiku vēstošās gubiņas nomainījuši spalvmākoņi un virs laukiem augstu riņķojoši vanagi. Biju izdomājis, ka nesākšu kurināt, kamēr nebūšu šito padarījis, jo 14-16 grādi istabā, kad ārā nav daudz mazāk, man ir pieņemami, also man patīk letarģiskas mušas - tādas, kurām var pienākt klāt un nospiest (pagājušoziem pamanīju, ka kukaiņi ir visnotaļ uzticams termometra aizstājējs - ja sākusies rosība, skaidrs, ka iekštelpas sasilušas līdz ~17,5 grādiem). Vienvārdsakot, sāku ar to, ka uzkāpu uz jumta un aizmālēju laika gaitā savairojušās spraugas starp ķieģeļiem. Pamanīju, ka ugunsgrēks kļavās un visa rastamanu varavīksne ir krietni iespaidīgāka no augšas - ja pievērš uzmanību, lapu apakšpuses taču ir blāvākas. Pēc tam ar saulesmeitu gājām uz mežu pēc kādas spurainākas eglītes, kuras galotnei piesienot vissmagāko cirvja asmeni mājā radīju samērā groteska paskata dūmeņbirsti. Apakšā par patīkamu pārsteigumu izgrābu knapi divus spaiņus ar sodrējiem, kas tikai liecina par to, ka tad, kad darīju to Pirmoreiz Mūžā (pirms 5 gadiem, vecmāmiņas vadībā), skurstenis nebija ticis tīrīts vismaz kopš padomju savienības laikiem. Vakarā izkurināju divas no četrām krāsnīm, uzkurināju, iekāpu vannā un nodomāju, ka veļu mēnesis sācies labi... Vienīgi veļi nospēruši cirvi :(

Vēroju, kā lietus mijas ar sauli, un saprotu, ka viens ir rudens un otra - vasara, un tas pirmais nepielūdzami ņem virsroku - aiz loga šūpojas krāsainas lapas, šalc noguruši zari, kļavās ugunsgrēks. Vakar atvedu uz laukiem ripzāģi, tādēļ būvēju tādu kā nojumi (jeb pagarinu esošo), lai varētu zāģēt arī lietus laikā. Ievajadzējās pagaru un apaļu koku, bet neviena pa rokai nebija, tāpēc ar cirvi un zāģi aizgāju līdz mežam, kur tāpat vien ar saknēm izgāzu slaidu nokaltušu eglīti. Tad sapratu, ka varēju gan bez cirvja (visticamāk), gan zāģa (pavisam mierīgi) arī iztikt, un atvilku pāri pļavai līdz mājām - tā dienas fizkultūra. Velkot kārtējo reizi sāka līt, bet nu jau laiks sākt lēnām kārtot mājas viesiem, nolasīt kukurūzu, uzsmēķēt, kaut ko tādu...

Jūtu, ka no manis sanāktu talantīgs betonētājs, tāpēc pierakstu tādu novēlējumu visām maģiskajām būtnēm - šajā nedēļas nogalē, saulstāvju laikā atrasties pēc iespējas kosmosam pietuvinātos apstākļos - pie ugunskura, zvaigznēm, klusuma, dabas un draugiem vai vieniem nav svarīgi, bet ārā un siltumā. Var arī braukt ciemos, apvienot ar hārvestfestu vai pievienoties kādai rudens talkai. Daudz laimes mums šajā gadalaikā! <3

Man patīk industriālā publika, jo viņi nerunā sūdu - tā, lūk, otrajā Rīgas dienā apmeklēju Hardija Lediņa piemiņas pēcpusdienu Nabaklab, vispirms veiksmīgi iemainījis 2 kilogramus vaska pret šūnām Arņa Kalniņa ielā, un pie viena pamanījis, ka tieši pretī medus bodei, ielas otrā pusē atvēries kaut kas vārdā Durgas templis (www.durga.lv) - tas likās diezgan zīmīgi, jo tikai nedēļu divas pirms tam biju izdomājis, ka Durga būs mana feivorit gadess, jo viņai ir vairākas patiešām seksīgas skulptūras - ne šī, bet vispār arī



- Durga

Pasākums notika no 15:00 līdz 19:00, bet reāli sākās stundu vēlāk un beidzās stundu agrāk. Pašu Lediņu gan nekur nemanīju (t.i. ekrānos/videomateriālos/kur nu tur viņam bija jābūt) un izskatījās, ka vienīgais, kas viņu tur piemin, ir Stropu Jurka diezgan doomīgā ommā, toties pamanīju, ka nabaklaba mazajā zālē ir jauni un ērti sēdekļi, savukārt virs bāra demonstrētajā krāšņajā īsfilmā par pagājušā gada Labo Dabu vienā mirklī saskatāms arī ekstātiski dejojošs hamish. V.S.K.B. perforēja mazajā zālē un darīja to analogi un vareni kā vienmēr (tāpēc cenšos nelaist garām nevienu viņu uzstāšanos), kaut ko arī pafilmēju, bet jāņem vērā, ka dzīvajā bija krietni labāk, skaidrāk un saprotamāk, un tik tumšs arī nebija, vnk zāle bija stipri apgaismotāka par skatuvi.

Pēc lietderīgas pauzes lielajā zālē spēlēja Claustrum apakšprojekts Rudens Lapas - šis jau analogi-digitāli, bet arī ar dzeju, efektiem un skaņu, kas uz beigām tapa īpaši jaudīga (video zumanību nepievērst). Patika, kā Olivers izmeta no zāles to debilo panku, kurš "nebija pamanījis, ka notiek koncerts." Tiesa, panks atgriezās ar Koilu un kādu no sinistera dekadentajām beibēm, lai turpat mestos delīriskā dejā, kas īstenībā bija diezgan piestāvoši un vairs arī netraucēja, ja vien nesmīdinātu tas, ka dejotāji māksliniekiem paredzētos aplausus acīmredzot uztvēra kā sev domātus. (fool)

Summkopā ļoti kvalitatīvs divu ļoti kvalitatīvu vietējo projektu koncerts, un vieglākas smiltis Hardijam. Uz Trešo Ausi neaizgāju, lai piedod man Gints, bet Taka ar savu putu velnu pie sienas neimponē it nemaz :(


p.s. http://klab.lv/users/dienasgramata/3796189.html