Viss ir redzams

Iedomājieties cilvēku, kuram laime, liktenis, kaut vai lembergs iedāvina medus podu, kurā ar gudru ziņu noslēpis karoti darvas. Pieņemsim, kā mācību, ka nekas nav tikai melns un balts, nav tumsas, bez gaismas, un tāpat kā Iņ un Jaņ ir pa gabaliņam no otra, neviens nav 100% ideāls, kaut vai tāpēc, ka objektīvs ideāls nepastāv. (Situācijas, vietas, stāvokļi var būt ideāli, bet par cilvēkiem gan šaubos, jo cilvēks... ir mainīgs lielums :) Tagad iedomājieties, ka tā vietā, lai priecātos par dāvanu (baudītu medu) un darvai rūpīgi mestu līkumu, cilvēks par nepieciešamu uzskata mērķtiecīgu rakšanos tieši pēc tās, urdoties, zūdoties, te šķaidot medu uz visām pusēm, te vēl iespļaujot mucā, jo tur taču bļe jau ir darva...

Pats biedējošākais ir tas, ka es vēl neesmu izmīlējies no viņas. Nespēju, prāts nepalīdz, negribu, sirds negrib, miesa ne tik.

Tell Me
Will I live or Die
Then tell me Why
Tell me who I am
God or Man

Manowar, 2009

Vakar ieziemoju bites un no vienīgā pilnā stropa izcēlu 50 latus (tik maksātu veikalā). Tas ir ļoti maz :)

Man patīk industriālā publika, jo viņi nerunā sūdu - tā, lūk, otrajā Rīgas dienā apmeklēju Hardija Lediņa piemiņas pēcpusdienu Nabaklab, vispirms veiksmīgi iemainījis 2 kilogramus vaska pret šūnām Arņa Kalniņa ielā, un pie viena pamanījis, ka tieši pretī medus bodei, ielas otrā pusē atvēries kaut kas vārdā Durgas templis (www.durga.lv) - tas likās diezgan zīmīgi, jo tikai nedēļu divas pirms tam biju izdomājis, ka Durga būs mana feivorit gadess, jo viņai ir vairākas patiešām seksīgas skulptūras - ne šī, bet vispār arī



- Durga

Pasākums notika no 15:00 līdz 19:00, bet reāli sākās stundu vēlāk un beidzās stundu agrāk. Pašu Lediņu gan nekur nemanīju (t.i. ekrānos/videomateriālos/kur nu tur viņam bija jābūt) un izskatījās, ka vienīgais, kas viņu tur piemin, ir Stropu Jurka diezgan doomīgā ommā, toties pamanīju, ka nabaklaba mazajā zālē ir jauni un ērti sēdekļi, savukārt virs bāra demonstrētajā krāšņajā īsfilmā par pagājušā gada Labo Dabu vienā mirklī saskatāms arī ekstātiski dejojošs hamish. V.S.K.B. perforēja mazajā zālē un darīja to analogi un vareni kā vienmēr (tāpēc cenšos nelaist garām nevienu viņu uzstāšanos), kaut ko arī pafilmēju, bet jāņem vērā, ka dzīvajā bija krietni labāk, skaidrāk un saprotamāk, un tik tumšs arī nebija, vnk zāle bija stipri apgaismotāka par skatuvi.

Pēc lietderīgas pauzes lielajā zālē spēlēja Claustrum apakšprojekts Rudens Lapas - šis jau analogi-digitāli, bet arī ar dzeju, efektiem un skaņu, kas uz beigām tapa īpaši jaudīga (video zumanību nepievērst). Patika, kā Olivers izmeta no zāles to debilo panku, kurš "nebija pamanījis, ka notiek koncerts." Tiesa, panks atgriezās ar Koilu un kādu no sinistera dekadentajām beibēm, lai turpat mestos delīriskā dejā, kas īstenībā bija diezgan piestāvoši un vairs arī netraucēja, ja vien nesmīdinātu tas, ka dejotāji māksliniekiem paredzētos aplausus acīmredzot uztvēra kā sev domātus. (fool)

Summkopā ļoti kvalitatīvs divu ļoti kvalitatīvu vietējo projektu koncerts, un vieglākas smiltis Hardijam. Uz Trešo Ausi neaizgāju, lai piedod man Gints, bet Taka ar savu putu velnu pie sienas neimponē it nemaz :(


p.s. http://klab.lv/users/dienasgramata/3796189.html

Tātad, par godu tam, ka vakardien, kā cibas lidojošie mērkaķi vēstīja, bija juuuda dzimšanas diena, otro gadu pēc kārtas izveicu šo pie cienītās nošpikoto procedūru. Toreiz par rezultātiem neko ne rakstīju, ne komentēju (tāpēc PALDIES! tagad :), bet viss sanāca kā solīts, vienīgi pēc kāda laiciņa medus tā kā sarūga. Attiecīgi sarūgtināts pēdējo burciņu noslēpu dziļākā plauktā un aizmirsu līdz pavisam nesenam pavasarim, kad atkal izvilku, nosmēlu to balto (rūguma?) kārtu no virspuses, visu samaisīju un - kas to būtu domājis - bija labu labais, pie tējas lejamais, piemēram, pa Meifestu arī to pēdējo burciņu nolietojām. Vienvārdsakot, meitenes, iesaku pamēģināt!



(Bilde no pagājušā gada - tas siets apakšā tāpēc, ka pienenēs patīk dzīvot visādiem maziem, melniem kukainīšiem, kurus, lai nesanāktu medus ar gaļu, caur to tad arī purināju laukā. Taču pērn pienenes vācu jau tad, kad gandrīz visas bija noziedējušas, bet šogad (vismaz manā Vidzemes augstienes kaktā) tās pa īstam parādījās tikai pirms kādas nedēļas, tātad arī kustoņi vēl nav paspējuši ievākties lielā skaitā, vismaz tā ar neapbruņotu aci šķiet... tāpēc iztieku bez :)

Pie viena, izsakot pateicības nepazīstamām cibiņām, paldies g_sch par AUSTRA albūmu - jā, Karīnas D. Andersones gars jau viscaur rēgojas dikti, bet vienalga jauks. Pašlaik vislabāk patīk 2. dziesma (arī 2. singls, klips diezgan jauns un ērmīgshipsterīgs, kā arī vajag) <3

Jēj, a man, aman pa Jāņiem atlidojušas jaunas bites!

13 litri+ (bitinieki parasti izsaka kilogramos, jo izklausās vairāk, bet es nezinu to ratio precīzi, 1:1,5 vai) tātad. Ņemot vērā, ka šovasar strīpainos mājdzīvniekus liku mierā vēl čaklāk nekā pagājušo, turklāt palicis tikai 1 no 3 spietiem (viens neizdzīvoja ziemu, otrs pavasarī aizlaidās), bet līdz sviešanai praktiski ar saviem vien spēkiem vēl nekad nebiju ticis, uzskatu šo par mazu uzvaru kopumā zaudēta kara ietvaros!



(^ šeit es gribēju ielikt kādu ilustratīvu bildi ar tām burciņām, sviedi, vasku vai atvākošanu, nu, kaut ko tādu, bet neviena nešķita gana laba, tāpēc beigās izlēmu palikt pie mīļākās no šīs "sesijas" >:)

Demonstrēju: