un kur gan atrodas šitik jauka grīdiņa? ( nu tak )

man nemācīja, ka tik ļoti sāpēs, kad Lūsis nomirs. pēkšņi ņems un vairs nebūs, kaut arī strīpainu ķepu savējā turot, būsi viņam un ļoti pašai sev apsolījusi, ka viss būs labi viss būs labi viss būs labi labi labi. kādas muļķīgas sāpes, kāds muļķīgs, muļķīgs kaķis.

Metjū lauž vāciski vēl sliktāk par mani, kālab uz frizētavu viņš devās ar iepriekš sagatavotu plakātu. tagad mans solabiedrs ir neviens cits ( kā )

patiesībā pēc pusgada neziņas un mokām ar "nezināmas izcelsmes" sāpēm un vācu ārstiem man būtu vajadzējis Kaut Ko Izsecināt, Paraudzīties Uz Dzīvi Savādāk vai Kaut Ko Beidzot Saprast, bet man joprojām Par Visu Ir Pofig.

Im subtropischen Gebiet Karakalin findet der Granatapfelbaum günstige Bedingungen vor.
Turkemnische Sozialistische Sowjetrepublik.

Freunde des Pferdesports auf der Aschchabader Rennbahn.
Turkmenische Sozialistische Sowjetrepublik, 1977.

pasūtīju Portugāles Karlosam mūsu grāmatnīcā vācu valodas gramatu komplektu, pirku visiem kursabiedriem un viņam arī, ko ta'. nākamajā reizē viņam naudas nebija līdzi, lai norēķinātos, kālab pēkšņi atradu sevi viņa melnajā bmw, maldoties pa pilsētu un meklējot bankomātu. mēs abi gan labi zinājām, kur tā ierīce atrodas, bet bija taču jārunā par celtniecību, algu trīs tūkstošu apmērā un neviļus jāpieskaras manam celītim. ar viņu viss ir skaidrs un arī viņam ar mani viss ir skaidrs, neskatoties uz to, ka man ir kruts vācu vīrs un portugāļu vīra iespējamība mani ne mazdrusciņ neinteresē, tad tomēr iešu ar viņu uz diskotēkām, braukšu uz Portugāli pie viņa vecākiem un iešu kopā ēst vakariņas jau tūdaļ pat. un, ja es neiešu, tad, vai es gadījumā nezinot, vai Adrianai no mūsu kursa ir vīrs jau tūdaļ pat. beidzot ar visām lietas apstākļu noskaidrošanām, nu, ka tā priekš viņa nav problēma palikt tikai draugiem, kā gadījās kā ne, pēkšņi bijām pie bankomāta un man rokā tika iespiesti piecdesmit eiro, bet, Karlos, gramatas maksāja tikai piecpadsmit. nopērc sev kaut ko jauku. bļe, un man nav līdzi pilnīgi nekādu eiro vienību, lai visam pieliktu punktu. un atkal mēs esam ceļā un atkal maldāmies pa pilsētu, jo nepirkšu sev dāvanu, jo neņemšu viņa naudiņas, jo neiešu uz diskotēku, jo nebraukšu uz Portugāli apciemot vecākus, ka nākamreiz atnesīšu atlikumu, un visādi citādi "nē".
Karloss nav bijis šūlē jau četras nedēļas. apsveru domu nopirkt sev kaut ko jauku vai vismaz kaut kur apēst kārtīgu porciju kartupeļu klimpu ar sarkanajiem kāpostiem.

tā nu ir iegājies, ka norādīt puslīdz svešam cilvēkam, nu labi, sievietei, "klausies, tu esi tik tieva, tev vairak jāēd" skaitās patiesas rūpes, bet nezin kāpēc tikpat norūpējies "klausies, tu esi tik resna, tev mazāk jāēd" ir šausmīgs apvainojums. jāpiebilst, ka personisks apvainojums viņām iestājas arī tad, kad es godīgi pasaku, ka, ēm, tā kā nevēlos bērnus, un tad nu mani mēģina mierināt ar vārdiem "nu, nekas, nekas, varbūt vēlāk," kaut arī es jūtos tā, it kā man būtu jāmierina viņas. Angelika tajā šausmīgajā brīdi mazgāja kaut kādu šķīvi, kas sastinga pusceļā starp galdu un izlietni, manā virzienā pagriezās lielas acis un liels jo liels "BET KĀ?" lieta ir tāda, ka es kaut kā iegadījos tādā darbavietā kā vietējais bērnu klubs, kamdēļ pirmajās nedēļās, iepazīstoties ar pārējām darbiniecēm, ar katru no viņām agrāk vai vēlāk nonācām pie jautājuma, vai man jau ir vai kad man būs bērni. mīļākais gadījums šajā sakarā bija tad, kad pēkšņi Luīza pienāca pie manis ar lielu smaidu, uzlika roku uz mana nevainīgā vēdera un noprasīja, kad tad es plānoju.


(aizvainojums mans, bilde gan Бори́с Миха́йлов)

man bail, ka vecmāmuļa ņems un aizies nobalsot uz mājām tuvāko iecirkni, kas liktenīgi ir krievu skola, un tur sakurinās starpnacionālo naidu.

vispār es vācu valodas kursos pastāstīju, ka Latvijā vidējā temperatūra ziemā ir mīnus trīsdesmit, jo, kad izteicos, ka "pie mums" klimats tāds visnotaļ mērens vien ir, neviens neticēja. turklāt man jau bija gana ar iepriekšējo pieredzi, kad atklājās, ka tā īsti neinteresējos par sportu, un man tika paskaidrots, ka "jūs" taču esat baigi labie visos ziemas sporta veidos.

nekad neesmu vienatnēpiedzērusies, nē, nu kaut kādi ali jau neskaitās. protams, nevajag kost ribā, vajag ierakstīt cibā. vēsturisks ieraksts. un tikai tāpēc, ka ciemos ir kaučsērfinga dāma un man šausmīgi negribās šovakar tēlot, ka esmu "easy going und open minded", bet vācu valodas ekzāmenu tak kaut kā nosvinēt vajag.

biju ciemos pie Adriana Mustafas un Belas Amadeja. Adrians Mustafa meta kaunu pie malas un sāka spiegt, kliegt, aurot, baurot, žvadzināt un kladzināt jau pēc desmit minūtēm. Bela Amadejs sāka raudāt pēc divdesmit minūtēm. man šausmīgi sāka sāpēt galva un visi zobi piecas minūtes pēc Adriana Mustafas uzsāktajām aktivitātēm. šausmīgās galvas un visu zobu sāpes turpinājās arī mājās un nepārgāja visu vakaru. tādu sava ķermenīša reakciju uz bērniem piedzīvoju pirmo reizi.

vecais labais Herr "Geji Var Precēties Būhenvaldē" nevaid miris. uzzinājis par Costa Concordia un lielisko itāļu kapteini, ņēma un (gandrīz aizrīdamies) nenoturēja sveci zem pūra: "..itāļi..tie gļēvuļi..ja mēs viņu dēļ nebūtu noņēmušies Ziemeļāfrikā, tad Maskava būtu bijusi mūsu!!!" un vēl trīs izsaukuma zīmes, trīsreiz lielāki burti un trīsreiz sarkanāka seja arī.

pēdējā laikā sāk nomākt bailes, ka tad, kad mana vācu valoda beidzot sasniegs cilvēka cieņu neapkaunojošu stāvokli, smadzenes jau būs pilnīgi pielāgojušās Rozamundes Pilčeres cilvēka cieņu apkaunojošajai izpratnei par kino.

keramikas aplīša dāmas pēdējā nodarbībā tā vien sprieda, kura taisīs olu salātus, kura kartupeļu salātus, kura ceps maizi, kura kūciņas, kura uz visām ēdamajām virsmām pūtīs putukrējumu, gan jau pats Bratwursts droši vien arī pagodinās ar savu klatbūtni. pie zaļās muižas akā dirsēja, rītdien tur būs jāēd! rītdien tur būs ziemassvētki un Galds, kas nozīmē, ka es savus suku uzkalniņu nakstpodus nekad nepabeigšu. un man kaut kas ēdams "ak, tas tik tāds nieks pēc mūsu dzimtas onkuļa konuļa 19.gs. receptes" eksaltēti un cienīgi jaaiznes arī, jo acīmredzot rītdien izšķirsies mana nākotne pie pavarda. cienīgi rosolu atnest nevar. cienīgi siļķi kažokā atnest nevar. tālab jau kopš rīta cēliena lauzu galvu, ko lai komisijai pagatavo, jo neko nemāku, nekas nesanāk und ich spreche nicht gut Deutsch. bet, pateicoties aktīvai recepšu meklēšanai, esmu atradusi lielisku gastroskopijas vajadzību pastiprinošu neierašanās iemeslu, kas velk uz slimības gultu jau šo izlasot vien: "Ja uznāk nostaļģiskas atmiņas par bērnudārza/skolas/ēdnīcu laiku, kad brokastīs pasniedza četrkantīgo bālo omleti ar zilgano apakšu, tad šī ir īstā recepte, ar ko atmiņu atsvaidzināt." ellē ceptā bērnudarza omlete, kas sabojāja bērnību uz visu dzīvi. ( 666 )

laikam tas bija augusts, soma ar ciema kukuļiem sakrāmēta, pilsētas drēbes mugurā, acis jau mazliet uz raudāšanu, kad pagalmā ieripoja Toļiks, lai vestu mani uz Rēzekne II staciju. atvadīšanās kā parasti - bučas un apskāvieni abām babiņām, jautājumi, kad atkal atbraukšu, cenšanās saņemties, bet dibenistabā ģeds, slims, jau uz miršanu, apsēdies uz dīvāna atvadīties. (laikam.) turos, pienāku, apskauju, dodu buču, vaigs ass, rokā "Elita", balss vārga.
"nu, ko tev ģeds teica? ka vairs laikam, meitiņ, neredzēsieties?" babiņas, redzēdamas, ka ģeds, man acīs cieši skatīdamies, kaut ko saka, skumji burza rokās priekšautus. pamāju ar galvu un eju uz automobīli.
patiesībā ģeds teica, lūk, ko: "Toļiks alu atveda?"

tā kā schwiegermutter pazīst visu pilsētu un arī ārpilsētu, tad nemitīgi uzzinu par sevi kaut ko jaunu. kad pirku tēju pie General Butt Naked (patiesībā pie mistera Džo, bet šams ir no Libērijas), pēcāk uzzināju, ka es esot bijusi ļoti pārsteigta par cenu. kad iepirkos vietējā super bio bodē, uzzināju, ka pārdevēja esot domājusi, ka esmu no Itālijas. kad vācu valodas kursos jāstāsta par savu pašreizējo dzīvi un sadzīvi, tad nevaru atļauties klāstīt izdomājumus, lai vienkārši pielietotu jaunās zināšanas, jo tas viss tiek uztverts kā negrozāmi fakti, jo skolotaja pazīst. kad iepirkos citā bodē (acīmredzot man "nespīd" tik drīz izrauties no paterētāju sabiedrības jūga), pārdevējs bijis svēti pārliecināts, ka esmu no ASV. vakar uzzināju, ka keramikas pulciņa kundzes par mani ir ļoti norūpējušās, jo pēdējoreiz es esot izskatījusies ļoti dramatiska un drūma, tāpēc man tiek nosūtīta burkānu zupas recepte. tā lūk, esmu šeit laimīga, tikai kopš dzimtenes pēdējā apmeklējuma sirgstu jau mēnesi ar Neviens Nezin Ko, varbūt tikai S. Lazarevs.
kad pamatskolā kādā bioloģijas kontroldarbā bija jāraksta piemēri sugu savstarpēji labvēlīgām attiecībām, un uzrakstīju "Šķēle un Lembergs", skolotāja nosvītroja ar sarkanu un teica, ka Tas ir neiedomajami un Tam nav nekāda sakara ar bioloģiju. daudz laimes, es nepiemirsu, bet vakar bija jāskatās Miami Vice un man ļoti, ļoti negribējās celties no dīvāna.

pagājšnedēļ Frau Lehrerin paziņoja, ka mums būs jauns kursabiedrs - Hosē no Argentīnas.
šonedēļ Hosē no Argentīnas izrādījās esam tikai Huans no Peru.

pāri Jūdenštrāsei jau izkārti Ziemassvētki, veikalos sakrauti marcipāni, cilvēki, kēksi, piparkūkas un dāvanas, rudens melanholija atcelta, bet tā kā man nevajag ne marcipānus, ne cilvēkus, ne kēksus, ne piparkūkas, ne arī dāvanas, bet pundurtaksim Robertam naudas joprojam nepietiek, tad šovakar to visu, kā arī nodevīgā ārsta aizliegtās kūkas un kafiju, aizstās, Dieva dēļ:

tas ir neiespējami. man ir pilna kabata ar darbiem, kas visi ir jauki. pirmkārt, pēdejās dienās ir uznācis vācu valodas mācīšanās trakums, kālab ar droši vien perversu sajūsmu lasu un pildu visus iespējamos uzdevumus, kas vien nekustas. otrkārt, ir pāris nepabeigta gleznojamā, pie kuriem ķerties tā vien niez rokas un viss ķermenītis. treškārt, nevaru sagaidīt sākt adīt cepuri, par ko nav īsti nojausmas, kā to darīt, bet pilns maišelis dzijas sagādāts. ceturtkārt, keramikas "aplīša" ietvaros labprāt arī skatītos pamācības, kā pagatavot ķemmes bedrīšu bļodas un citus sukas kalniņu podus, jo tur nav virpas. un tā kā gribu darīt visu uzreiz, tad kā allaž nedaru neko.

(Gerhard Haderer)

saprotams, kaučsērfingā apgrozās tikai ļoti īpaši cilvēki - open minded, funny, great, creative, wonderful, interesting, awesome, easy going, nodrošinot interesting discussions visu laiku utt. tāpēc šis ieraksts būs veltīts vienai no viņiem, mūsu (manai, Kr. un kaķa) nesenajam ciemiņam no Berlīnes, kura patiešām bija tik īpaša (75 atsauksmes, kā tagad skatos), ka lika pārdomāt visu mūsu (parasto cilvēku un parasta kaķa) dzīvesgājumus un cilvēces vēsturi piedevām. nu, kā jau parasti, uzdāvinājām zobubirsti, jo sava bija aizmirsta, uzdāvinājām akvareļu papīru, jo šoreiz nebija līdzi, lai 'kā parasti iemūžinātu savus iespaidus krāsās', nelegāli cienājām ar klātneesošā dzīvokļa biedra superprēmēto sieru, sasodīti gardo sierakūku un pārejiem labumiem, ko tādi cilvēki parastie un kaķis parastais savās mājās tur, nu un tad bija interesting discussion laiks. ēm, vairak gan interesting monologue laiks. tostarp, ka cilvēkiem jābūt vienkāršiem un patiesiem. nu, ka imperiālā Japāna bija komunistiska. ka viņas misija ir studēt cilvēku psiholoģiju. ka brīnišķīgais kaučsērfings ir tik open minded, funny, great, creative, wonderful, interesting, awesome, easy going, nodrošinot interesting discussions visu laiku utt. par cilvēku dabu. un par meiteni, kurai tik un tik atsauksmju. un par puisi, kuram tik un tik. par to, ka tu esi tieši tik stiprs, cik tu jūties. un ka mūsu profils tāds pavisam vājš. ka sievietei jābūt stiprai. un ka kaučsērfinga mītingi ir super duper pilni ar interesting people un un un. visu labu un visu gaišu. pēc pāris teikumu atstāšanas mūsu atsauksmē un pēc mūsu pāris teikumiem viņas atsauksmē, saprotams, viss pozitīvi un pat smaideklītis piebāzts klāt, jo nekas slikts jau nebija, visas sudrablietas vietā, bija smieklīgi, bet tad mēs pēkšņi saņemam 6 reizes garāku vēstuli ar pārmetumiem, jautājumiem un draudiem (dziļi ievelku elpu), ja mēs nemainīšot atsauksmi, kuru taču varot redzēt tūkstošiem cilvēku, respektīvi vienu vārdu šajā atsauksmē, tad viņa mainīšot savējo. un, saprotams, tam sekoja vēl trīs vēstules ar pieprasījumiem, pasakaidrojumiem un komentāriem. saprotams, es te tagad neaizrītos ar kūku, ja viņa savas ciemošanās laikā būtu uzdāvinājusi arī cepumus ar šokolādes gabailiņiem, nevis tikai akvarelīti, jo uz mūsu papīra 'tika iemūžināti savi iespaidi krāsās', ar eksaltētu runu par to, cik šis ir īpašs, skaists un izdevies, ak, jā, uz superprēmētā siera kečupu arī tā kā nevajadzēja ziest(: ( un tagad piemēri, kādas ir pareizas atsauksmes )

vispār man tagad nav laika paskaidrot, kur bija prāts izdomāt mežrozīšu ievārījumu ievārīt, jo jāiet taču turpināt griezt un tīrīt.

nupat kā grāmatnīcantikvariāta vajadzībām izrevidējām vienas Frau ("o, Jūs no Lettland? Tallina ir ļoti skaista pilsēta.") bēniņus un grāmatskapjus, pilnus ar bēthovenu, mocartu un pārējo dižgaru bistēm, un es gandrīz apraudājos, atrodot vācu valodā DDR izdotas latviešu tautas pasakas, nemaz nerunājot par šmacistiskajām brošūrām. tas tādai trauslai šodienai patiešām ir par daudz. bet, lai būtu vēl jo vairāk, jāpiebilst, ka mums te iznācis jauns šmacistu bilžu albums 3D versijā ar brillītēm pielikumā (galva sāka sāpēt pēc kāda septītā brīnumattēla) un pirmais hitlerjūgendietis (nu jau hitleraltenietis) ciemā, kas nekavējoties iegādājās, lai piedzīvotu klātienes efektu, bija neviens cits kā vecais un nenoliedzami labais Herr "Geji Var Precēties Būhenvaldē". varu tikai nožēlot, ka nekad nepiedzīvošu, kā viņš, apjozies ar divām brillēm, lai ne tikai divkārši pastiprinātu klātienes efektu, bet vispār kaut ko redzētu, ērti dīvānā atzvilis, ēd plūmju kūku un ir absolūtā klātienē. (bet oktobrī mums "spīd" Dānijas klātienes efekts, kālab jau pasūtināts biezāks sērfkostjums un sērfbakalava, man tik parasta kurtka un zābaki, lai, krastā stāvot un mājot ar rūtainu Rēpoča kabatslakatu, kā parasti nesaltu ragā.)

domubiedru grupa Vacija, Germany, Deutschland
Par grupu: Visi kas dzivo Vacija, Germany, Deutchland vai patik shi valsts vai velas tur noklut. Lai jums izdodas ari atrisinat savus jautajumus shaja grupa. :)
šī apraksta iedvesmota savus sasāpējušos jautajumus cenšas atrisinat arī kāda Eva Švāne 3. sep 08:55
"Mairita, tātad uzskati ka homoseksuāli un židi ir normāli? !! tad novēlu lai tev ir dēls un viņam pakaļā bāž žīds!!!"
no sirds novēlu Evai arī turpmākus panākumus savu jautajumu atrisināšanā.

kopš sasniegti pilsoniskā brieduma gadi šī būs pirmā reize, kad nesanāks mēģināt nolaizīt aploksni, iecirknī izvilkt granātai līdzīgu priekšmetu un nobalsot divas reizes. tuvumā nav ne urnas, ne aģitācijas automobīļa, ne novērotāja, ne seifa ar vēlēšanu zīmēm un nolauztu atslēgu, ne arī balsu uzpircēja, kas nebūtu vācietis vai turks, ieinteresēts pārdot man kebabu, nevis manu balsi par dižreformatoru nopirkt. padzēru kafiju, uzēdu kūku, palasīju. bet, jā, gribētos būt Tur un pieskatīt savu mamuci, lai par vispasaules žīdisma, masonisma, varavīkšņotā liberālisma un sorosītisma nesamierināmajiem (mūžsenajiem un nopietnajiem) apkarotājiem nenobalso.

kaķu durtiņas mājā ļauj notikt gadījumam, kad divos naktī ciemos sadomā iegriezties svešs un rīcībspējīgs kaķu vīrietis, kas ne tikai priecīgs ārdās pa dzīvokli un nograuž mūsu kaķa cepumiņus, bet bagātīgi iezīmē manas bikses kā savējās. </p>

pagaidām nemaz nepietrūkst māju, toties dažkārt, ēdot mežā avenes, ienāk pratā doma, vai šo ogu lietošanu uzturā ir apstiprinājusi Eiropas Savienība.

un šodien doktorāts bija pilns ar slimiņiem vāciešiem (ka ne bratwurstam kur nokrist) it kā līgojuši būtu.

pirmkārt, viņš, tas itālis, mans solabiedrs, visu pasvītro ar dažādu krāsu pildspalvām. otrkārt, visus uzdevumus pilda ar parasto zīmuli. treškārt, ja kaut kur pieļauj kļūdu, tad izdzēš un pārlabo, lai glīti. ceturtkārt, kad viss uzdevums izpildīts, ņem un izdzēš pilnīgi visu, un pārraksta ar pildspalvu. piektkārt, esmu vesela. (James Rizzi)

man patiešām nebūtu žēl sabojatā apava, ja vien būtu to skatu redzējusi, kā mans jaunais kasimirs, pilnīgi mierīgs un ar sevi apmierināts dzīvnieks, pietirinās pie kedas, iebāž galvu līdz pašam purngalam un veikli izvemj savus nešķīstos svalvu kumšķus kā tādā īpaši viņam radītā vemjamtraukā. jaunas izjūtas un vēlme kādu tā labi sāpīgi paraut aiz strīpainās astes jeb viņu sauc Luzi. ( ļoti strīpains uzskates materiāls )

bet pie mums ciemos bija atbraukuši japānīši, vīrs un sieva (budisti, abiem pāri septiņdesmit, augumā metrs piecdesmit, parasti mostas četros no rīta un visu rīta cēlienu klausās vācu valodas radiokursus, kam seko angļu un franču valoda, gulēt iet astoņos, piemiedz ar aci Kr. un pačukst, ka es esmu jauka meitene, skaļi smejas, runājot par Fukušimu un savu meitu, kas mirusi no vēža, uz atvadām apskauj). Kr. centīgi izrādīja savas namatēva prasmes, tostarp vācu kulinārajās zinībās, gatavodams pirmo, otro, trešo (ceturto, piekto un arī sesto ēdienu). līdz ar ciemiņiem snaikstīju degunu pāri katliem un pievienoju starptautiskajam ēdiena apbrīnotāju ansamblim arī savu 'AH ZOOOO' un 'OOOO' par burbulīšiem, sparģelīšiem, kartupelīšiem un tik ļoti brīnumjauko sviestu. pēkšņi japānītis uz mani: "tu arī gatavo?" es: "..ne sevišķi.." japānis: "un tava mamma gatavo?" es: "jā, mamma gatavo gan.." japānis, ļoti priecīgs un atvieglots: "tad tev vēl ir laiks!" ( ilustrācija )