Kur pie mums apmāca strādāt ar AutoDESK Inventor, kur meklēt speciālistus?

"We are always trying with all our might, but the weight of the world cannot always be upon our shoulders."

Veselus sešus gadus esmu dzīvojusi itkā Dantes "ellē", Jums pieskārās maza liesmiņa un Jūs sarāvāties kā mimozas ziediņš "Noli me tangere". Nuja, man nevajadzēja Jums teikt - bet neapdomajos, gribēju Jums parādīt, ar kādiem cilvēkiem man jādzīvo. Neviens man nevarēja palīdzēt - es griezos pie kosmiskiem spēkiem un gaidīju ar vislielāko pacietību. Tagad esmu brīva, mana Inta aizgāja. Kas man vēl palicis - liepa pie loga, tā mans dārzs, mana vasara, mans prieks, tad grāmatas un radio. Lasīt ar es vairs nevaru tik daudz kā gribētos, acis nogurst. Es ļoti mīlu labu muziku, tā ir mana pirmā un lielā mīlestība, bet es varu klausīties tikai pirmšķirīgus izpildītājus. Mans radio ir drusku bojāts, jo varu klausīties tikai par vilni 251 un tam pašam klusās vietas nav sadzirdamas. Jūs teicāt, ka Jums zinams labs meistars, vai Jūs, lūdzu, man nedotu viņa adresi.
Es stāvu pie mūžības vārtiem un apskatu savu bagažu, cik tā ir viegla - līdz nāk tikai tas, kas gājis caur sirdi, kas skāris sirdi, nevis, ko esi ņēmis, bet ko esi devis. Ja vairāk cilvēki klausītos uz savu sirds balsi, tad dzīve būtu vieglāka, patiesāka un taisnīgāka.
Es domās bieži pie Jums viesojos man liekas, ka Jūs esat pa daudz nopietna, man gribētos redzēt vairāk prieka, vairāk pavasari, - Jūs taču vēl esiet tik jauna.
Šinīs dienās saņēmu no Helenas vēstuli, viņai piedzimusi meitiņa, tagad viņai ir divi mazuļi, tie prasīs daudz pūļu un uzupurēšanās. Helena ir jauka, viņa nav zaudējusi savu vienkāršību un sirsnību - un tas jaukākais taču ir cilvēku attiecības, kas gan ir vēl daiļāks par godīgu un atsaucīgu cilvēku. Man pāra reizes ir pārveduši pāri ielai, kaut gan es vēl tik nespēcīga neesmu, bet mani tas ir dziļi aizkustinājis un saviļņojis - tā tad ir pasaulē vēl brinišķīgi cilvēki. Vai Jūs ar Helenu nesarakstaties?
Visu labu Jums un piedoties, ka traucēju.
Ar sirsnīgu sveicienu /nesalasāms - it kā iniciāļi un šķiet, ka pirmais burts O./
/rokraksts. ar tinti uz zila papīra. Grīnbergu ģimenes arhīvs. gads nav norādīts, šķiet adresēts Alīnai, jo uzrunāts sieviešu dzimtē, bet pastāv iespēja arī, ka Romēnai/

piezīmes no Šveices:
1) jebkurā vietā izcili garšīgs krāna ūdens
2) neskūtie zālāji pilsētās - Cīrihes centrā zied pļavas puķes
3) viss dārgāks un dārgi, bet ne bio dārzeņi vai itāļu vīns

LSM. Saeimā imitē gāzu uzbrukumu

biju desmit dienu piespiedu atpūtā no darba. piespiedu - jo vasara gauži sūdīgi mums te darbā pēc cipariem izskatās, tāpēc bija jāņem atvaļinājumi. es gan neteiktu, ka baigi godīgi, ka es vienīgā no menedžmenta dabūju 10 diesnas "nodedzināt", jo man jau tāpat neesot plānu, jo man jau nav vīra vai bērnu. labi, pohuj. atpūsties tāpat man vajadzēja, jo darbs jau uz bimbu vilka pēdējās nedēļās.
un ko desmit dienas sadarīju? faking neko! trīs dienas pa pludmali novārtījos, pārējās pa kačalkas nodarbībām, kaut kādiem šopingiem un vārtīšanos mājās. atpūtos? jā. vēl gribu? jāāāāāā! bet nespīd līdz kādam septembrim.

tātad, dārgie draugi. lai gan pasaule visu laiku sadodas rokās, lai liktu visdažādākos šķēršļus gan albuma tapšanai, gan koncerta organizēšanai, es ļoti priecāšos jūs redzēt nākampiektdien, 21. jūnijā Savvaļā. būs Līgu pH3 jaunā, introverto Jāņu dziesmu albuma "Ne tā gaida Jāņa bērnus" prezentācijas koncerts, kopā ar mums muzicēs Uguns Guntis un Ieva Rūtentāle. ciemos būs arī Sarma Gabrēna. plānojam sākt ap 20.00 un beigt ap saules rietu, lai iekurtu lielo saulgriežu ugunskuru.
rekur var paklausīt pirmo dziesmu - tas nav nekāds īpašais superhīts, manliekas visi būs superhīti, vienkārši šo Kārlis samiksēja un pabeidza pirmo
https://ligasph3.bandcamp.com/track/buldurj-nis
beidzot esam arī sociālajos tīklos, ja paši esat pārāk introverti, lai apmeklētu introvertāko saulgriežu pasākumu ever, tad padalieties ar info tālāk. relīzi izsūtīju, bet acīmredzot medijiem tik intorvertas lietas neinteresē.
https://www.instagram.com/ligas_ph3/
https://www.facebook.com/ligasph3

jāatceras pirms jāņiem izņemt industrial. im done w the fucker

Pirmā antifašistiskās jaunatnes Starptautiskā kongresā Parīzē 1933. gada septembrī no Latvijas piedalījāmies trīs delegati: dzejnieks Meinchards Rudzīts, kāds jaunietis no laukiem un es. Latvijas Kompartija uzdeva man vadīt šo delegaciju. Mandatus saņēmu Parīzē. Tos no Latvijas līdzi vest nevarēju, jo bija jābrauc cauri fašistiskajai Vācijai. (..) Kongresa pirmajā dienā bija ieradies arī Anrī Barbiss, kuru pazinu jau no divdesmit sestā gada, kad darbojos Francijas komunistiskajā partijā. (..) Pošoties atpakaļ uz Latviju pēc Kongresa man Parīzē Anrī Barbisa Antifašistiskajā Komitejā palūdza, lai aizvedot Kongresa materialus uz Berlīni un Kauņu. Uzdevumu apņēmos izpildīt. Berlinē to izpildījām kopīgi ar vācu komunistu žurnalistu Hansi Meringu, Protams, Kongresa antifašistiskā materialu transports pa hilteriskās Vācijas teritoriju prasija vislielāko modrību un konspirāciju. Divatā ar Meringu mums tas izdevās.
/Alīna Vilde Grīnberga. Darba pirmajos gados. Mašīnraksts. iespējams 50. gadu vidus/

(lūk, mana vecvecmāmiņa transportē kaut kādus komunistu papīrus pa hitlerisko Vāciju, bet es nevaru dažus e-pastus toitojiem šmoitojiem uzrakstīt. tālu no ābeles ābols nokritis)

DELFI. "Vai esat pamanījuši, ka eko domāšana ir modē? Džutas striķītis, vienkāršs ietinamais papīrs – vienkāršība un atkārtota izmantošana ir tieši tas, kas mums vajadzīgs," norāda Latvijas Dabas fondā.

Vai multenei / tēlam "Road Runner" ir kāds zināms latviskojums? Kā to trako putnu latviski nosaukt?

Es redzu kādu saulainu dienas vidu, kad mēs trīs bērni un māte mežā lielā izcirtumā lasam meža zemenes. Māte no sava trauka ieber man, lai man būtu vairāk un es domāju cik viņa ir laba. Vēl tagad, kad sirdi man sagrāb sāpes par mirušo māti man tūliņ acu priekšā iznirst šī aina.
***
Es redzu, ka viņa ir atgriezusies no Brakiem, kur bijusi pie ārsta. Kāda paziņa viņu uzslavējusi: “Cik šodien jūs, mežsardzien, izskataties labi, tāda sārta.” Šie vārdi dzirdu dod mātei cerības pārvarēt ļauno slimību.
***
Drūmā 21 (8.) augusta 1908. gada* diena man acu priekšā visā sāpīgumā. Mēs ar vecāko brāli sadzenam govis mājā pusdienas laikā un ieejot istabā es redzu māte mirusi. Kaila tā novietota uz krēsla, galva noslīgusi uz pleca, melnie mati nokārušies līdz grīdai. Viņu mazgā. Tēvs jau aizbraucis pēc zārka. Mazais brālītis rāpo pa priekšnamu un neko nesaprot. Viņam divi gadi. Vēlāk māti novieto gultā. Bāla seja, melnu matu ieskauta, mierīga viņa guļ gultā istabas kaktā. Mēs četri bērni rotaļājamies durvju priekšā. Nāk garām nāburdziene un mūsu uzraudze paskaidro: “Tie visi četri tagad ir bāreņi”. No tā vakara, kad tika izrunāti šie vārdi, man vienmēr vārds bārenis ir izraisījis sāpīgus pārdzīvojumus un priekšstatus ar mātes nāves skatiem. Vēlāk māti aiznesa uz vāgūzi. Atceros, ka no turienes viņu aizveda pēdējā gaitā.
Bēru brauciens uz Madlienas kapiem sastāvēja no vairākiem pajūgiem. Atceros, kā sēdēju uz salmu maisa ratos un kāda jaunava visu ceļu mani jautrināja. Brauciens man palicis gaišā atmiņā.
Kad nesa kapu kalnā zārku, mēs bērni gājām tieši aiz zārka. Redzu vēl tagad liels kalns kurā jākāpj un cik augstu uz pleciem tēvam un citiem ir pacelts mātes šķirsts. Saule, vēji un ēnas šūpojas mazajās kapsētas liepiņās, kas tagad pēc 42 gadiem izaugušas par vareniem kokiem. No apbedīšanas ceremonijas nekas man nav atmiņā.

Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*1908. gadā Otto ir 6 gadus vecs

svētdienas rīts atnesa attālu māsīcu. Otto māsas Olgas pēcteci. izrādās Kokneses "Zaļkalni" par kuriem 30. gadu beigu periodikā lasāms, ka tiek izsolīti nenomaksātas hipotēkas dēļ, atkal ir manas dzimtas īpašumā. 90. gadu beigās māja jau bijusi izdemolēta un principā grausts, bet māsīcai bezmaz katru nakti rādījusies sapnī. tad nu 2000. gadā saņēmusies un izpirkusi un kopš tā laika naktīs guļ mierīgi. atjaunojusi un dzīvo vēl šobaltdien. arī visu padomju laiku tur dzīvojušas Olgas meitas, bet pēdējai no viņām bērnu nebija un pēc viņas nāves māja nonākusi svešās rokās un tur kādu laiku dzīvojuši visnotaļ deklasēti elementi.
tagad tikai pārādījās jauna Grīnbergu mīkla. māsīcai šķiet, ka Zaļkalnos Grīnbergi mituši no 1906. gada - balstoties uz kādu Otto vēstuli Olgai, kurā viņš 1976. gadā apsveic viņu ar 70 gadiem Zaļkalnos. bet manā pasaulē 1906. gadā Pēteris Grīnbergs nodarbojas ar revolūciju, slēpjas mežā, izvairās no melnās sotņas represijām, pēc tam vairs nevar dabūt darbu, pastrādā par mežsargu Slātē un tad ir vienkārši gājējs otrās sievas Paulīnes dzimtajās mājās "Alīdzēnos". viņa vienīgais bērns no otrās sievas - Gustavs, dzimis 1910. gadā "Alīdzēnos". bet pie Zaļkalniem tiek kaut kur ap 20. gadu, kad reformas rezultātā Kokneses muižu sadala miljons mazās vienībās. Zaļkalni, starp citu, atrodas Kokneses parkā, blakus feikajam Pērses ūdenskritumam.

sarunājām, ka kaut kad jūlijā aizbraukšu ciemos. pagaidām īsas piezīmes no sarunas ar māsīcu:
* jau stāstīju, kā pamāte Paulīne Otto čukstēja ausī, lai iet pie savas mammiņas. viņa tiešām esot bijusi ļoti ļauna pamāte Pētera bērniem. Otto ir vecāks brālis Frīdberts, par kuru līdz šim zināju, tikai, ka miris jauns. viņam izrādās bijis kaut kāds vēzis mugurā un tā pamāte viņu visu laiku pa muguru situsi. lai sāp. mūža nogalē par viņu rūpējusies pameita Olga un tad viņa it kā esot lūgusi piedošanu par savu izturēšanos pret pabērniem;
* Otto brālis Makimiliāns, Latvijas armijas leitnants, bijis izsūtīts uz Sibīriju, bet atgriezies. viņa pēcteči dzīvo Talsos, bet meita (? mazmeita?) studiju laikā kādu laiku dzīvojusi pie Otto Tērbatsielas dzīvoklī;
* par Alīnu advokātu/juristu aprindās padomju laikā runāts, ka viņa ir franču spiedze;
* Krievkalnu kapi, kuros guldīti Grīnbergi - Pēteris, Frīdberts, Paulīne appludināti ceļot HES, bet Grīnbergi pārapbedīti Atradzes kapsos un māsīca tos joprojām kopjot;
* Olgas pirmais bērns - Armands (Otto pierakstos Normunds) uzreiz pēc piedzimšanas nodots adopcijai. Nav zināms kāpēc un nav zināms arī nekas par viņa tālāko likteni.


un fun fact - māsīca regulāri pērk puķu stādus pie manu vecāku kaimiņienes Salaspilī.

p.s. Kokneses Zaļkalni 1929. gadā
mūsdienas - 9. bilde no augšas

Mēģinu atcerēties autoru un nosaukumu.

Tam it kā bija jābūt latviešu vēsturiskam/piedzīvojumu romānam par ~viduslaikiem. Darbība notika Rīgā un ārpus tās, bija aprakstīti Rīgas iedzīvotāji, galvenie varoņi bija latviešu jaunieši (tsk. viens no viņiem ieroču nesējs krustnesim?), kaut kādi krustneši, viens no vārdiem bija, šķiet, Ģiedris vai Ģederts.

Man nez kāpēc šķita, ka tas ir Deglava "Rīga", bet, paskatoties, par ko ir "Rīga", sapratu, ka kaut ko galīgi putroju.

Arī šķiet, ka tas nav neviens no Laimoņa Pura Pilskalnu opusiem, jo vajadzētu būt, ka apraksta drusku vēlākus laikus, bet neesmu drošs, ka vispār esmu Puru lasījis.

Vajadzēja būt pabiezai padomju (196x/197x) vai pirmspadomju laiku grāmatai. Vēl prātā nāk Senkēviča "Krustneši". Var jau būt, ka Rīgu sajaucu ar citu pilsētu, galvenais ko atceros, bija jauniešu vārdi ar Ģ, krustneša tēls, un ka daļa darbības ir viduslaiku pilsētā.

Vai kādam ir priekšstats, kas tas varētu būt? Nav pie rokas neviens no minētajiem, lai saprastu.

es pēdējo ~divu nedēļu laikā esmu galvā uzrakstījusi ~miljons cibas ierakstus. pašā cibā nerakstās, bet terapeitiskos nolūkos liekas, ka vajadzētu. runājot par terapiju - es arī terapeitei teicu, ka varbūt jāpaņem pauzīte, jo, lai gan viskautkas notiek, man īsti negribas runāt. man liekas, es jau diezgan ilgu laiku esmu iestrēgusi functional freeze stāvoklī un kļūstu aizvien stingāka un stingāka. es jūtos kā akmens, kuram lielākā daļa iegrimusi zemē.

tāpēc, kamēr nesanāk paust savas iekšējās un ārējās cīņas ar sevi, ģimeni un kapitālismu, padalīšos ar ēdienu, kurš garšo nesalīdzināmi labāk nekā varētu likties.

ņem trū Ķelmēnu rupjmaizi, vēlams svaigu, nevis apkaltušu
apsmērē ar plānu kārtiņu medus
tālāk smērē biezāku kārtiņu ar maskarponi
virsū krāmē treknas, uz pusēm pārgrieztas zemenes

kolēģe darba pārgājienā visus cienāja. biju aizdomīga, bet garšo epic shit. nu jau regulāri taisu un ēdu mājās. arī šobrīd

LSM. Strīdā par tiesībām uz kapavietu Augstākā tiesa norāda uz latvisko dzīvesziņu

Sezonas pēdējais Senioru kino kluba seanss “Vēl būs rītdiena”.