19 Septembris 2020 @ 07:53
The future of the [less] free world  
Ou šit, Ruta Beidera Ginsburga nomirusi. Tramps tad kaut kad šogad vai pēc četriem gadiem vairs nebūs prezis, bet tiesnieši, augstākās tiesas tiesneši ir amats mūža garumā. Kas tagad ASV uz ilgiem ilgiem gadiem būs vairākumā konservatīvi. Yikes.

RIP
 
 
19 Septembris 2020 @ 08:06
 
Vai Rīgā ir kāds labs stick&poke tetovētājs?
 
 
18 Septembris 2020 @ 20:20
septembris  
visu dienu kliegdamas iet pāri dzērves. pāri un prom. arī daži zosu bari. tas vienmēr ir bēdīgi.
prokrastinējot pieaugušo cilvēku dzīvi, aizbraucu sēnēs. lai gan īsti jau nebija laika ne klimšanai pa mežu, ne pēc tam sēņu tīrīšanai. ļoti gribējās pabūt mežā. mežā vienmēr ir labi.
sēņu daudz, bet ne tādas, kā es gribēju (es cerēju uz seksīgajiem apšu kundziņiem).
salasīju groziņu ar visādām random bekām un pāris sauju gailenes. nopeldējos Niedrājā, vējš traki pūta un ūdens diezgan auksts.
uzvārīju beku krēmzupu un turpināšu prokrastinēt pieaugušo cilvēku dzīvi ar Heroes of Might and Magic III: Horn of The Abyss.
 
 
Garastāvoklis:: gribas tēju
Mūzika: K. čeko Skaņu meža izsludinātos ārtistus
 
 
18 Septembris 2020 @ 13:47
 
skats no mana dzīvokļa logiem - pa labi milzīgs ātro kredītu reklāmas baneris "nauda, tu sāc man patikt", pa kreisi Brektes karātavas.
 
 
17 Septembris 2020 @ 21:23
2020 īsumā  
A: esmu sapratusi, ka man labāk patīk strādāt džinsās, nevis pidžamā
 
 
 
17 Septembris 2020 @ 18:08
Medus kūka  
Ineses tortes vai Lāču taisītās medus kūkas - garšīgas? Kura labāka?

UPD. Nopirku Lāču, vīlos. Atgriežot vaļā tur ir briesmīgi samačkāti trīs biezi un nekārtīgi slāņi (nevis smalkie daudzās kārtās, kā būtu jābūt) un garšo sintētiski. Pēc skata kā Latvijas Maiznieka medus kūka.
 
 
17 Septembris 2020 @ 13:41
 
Traukmašīnas sakarā uzaicināju mājās galdnieku, kas taisījis mūsu virtuvi. Šis palocījās, pamērīja, teica, ka bišku čakars būs (jo skapīša vieta ir 65cm, bet standarta traukmašīna ir 60cm pata, bet nekas briesmīgs). Izmērīja citus parametrus un dod man atļauju meklēt traukmašīnu, kas ir max 81cm augsta. 
Sāku meklēt - un protams, tādas vnk neeksistē! Nē, meloju, vienīgās, kas ir zem 81cm, ir Miele ražotās, un tām lētākā maksā virs 1tk, attiecīgi man tās neeksistē. Zemākās (man pieejamās) ir 81,5cm. 
Zvanu galdniekam, prasu - ko lai dara? Viņš saka - nu ko, celsim visas virtuves virsmas pa 0,5cm! ĀĀāāāāā (te derētu ielikt to munka kliedziena emodži) Jā, būs vairāk darba, jā, visticamāk neiekļausies vienā dienā. 
Bet tad es tā padomāju, tas tāpat būs lētāk kā pirkt lētāko Mieles traukmašīnu. 

Tad nu visā dzīvesvietas uzlabošanas sakarā es vīram saku, ka mums vispār šovasar bija ieplānots pārkrāsot dzīvojamo istabu, kas plānojuma dēļ ir dzīvojamā istaba+virtuve+priekšnams. Vasara garām, vai tiešām nekrāsosim. Un, tā kā vīram 1dien beidzas slimības lapa, tad daudz variantu nav - jākrāso! Un tā mēs pavadījām pēdējo vasaras dienu. 
Šorīt pēdējās detaļas un viss, remonts pabeigts! Blicremonts!
Tikai šajā sakarā atcerējos šo veco joku, jo šodien esmu ļoti stīvs.

 
 
17 Septembris 2020 @ 00:51
septembris  
deviņos no rīta Cēsīs dabūju deviņus divniekus tehniskās apskates cedelē.
pārbraucu mājās, nolasīju avenes, cik nu bija gatavas, novācu vēl šo to, kam varētu skādēt rīt solītā apokalipse, pagulēju 25 min, nopeldējos Klievī (ūdens virskārta pat likās silta) un braucu uz pirmo sapulci jaunajā kabinetā. tur ir diezgan jauki. pēc sapulces pāris stundas melanholiski klīdu pa Akropoli, domājot par kostīmiem, kurus vajag topošajai izrādei, bet īsti nav skaidrs kādus un budžeta arī īsti nav, bet līdz pirmizdrāzei atlikušas 2 nedēļas. nopirku sev jaunu mugursomu un braucu atkal atpakaļ uz provinci. drausmīga tumsa visapkārt un ir vēl tikai septembris. kaķi jau gaidīja pie durvīm. jaunais kaķis laikam spēj (un vēlas) apēst neierobežotu daudzumu slapjās barības (un viņš pāris stundu laikā pēc uzlikšanas padirsa savu fancy atstarojošo kaklasiksniņu).

tik daudz kam vajag piķi.

es pis to pieaugušo cilvēku dzīvi.
 
 
16 Septembris 2020 @ 23:12
 
Es jums gribēju kaut ko uzrakstīt par savu melnstrādnieka pieredzi, bet visi vārdi par sausu. Ir pagājusi nedēļa, ķermenim pamazām pāriet šoks. Es plūcu ābolus 9 stundas dienā bez brīvdienām. Tās ir deviņas stundas fiziska darba starp kasti un koku. Izstiepšanās, satveršana, ābola pareiza noraušana, ieliekšanās ar galvu kastē, un atkārtot. Deviņas stundas. Nu, un tad vēl to visu tempā, nevis kaut kādā tur pastaigu režīmā. Mani pirksti ir sapampuši, pirmajās dienās tos gandrīz nebija iespējams salocīt, naktīs tie sāpēja. Arī mugura. Diena uz lauka sākas ar saullēktu un beidzas ar saulrietu. Tāpēc tagad es eju gulēt.
 
 
16 Septembris 2020 @ 22:25
Kompenenču izglītība (darbībā)  
Jaunkundze mani izklaidēja, lasot krieviski visu, kas rakstīts uz dažādiem pārtikas iepakojumiem, un es, šādi izklaidēta, nemanot sagriezu kādus 2 kg cidoniju, kas, piekritīsiet, nav ļoti jauks darbs. Tiesa, es sagriezu arī rokas.
Jaunkundze krieviski lasa diezgan slikti, sevišķi, ja jālasa podsolņečnoje maslo, hronjitj v prohladnom, v zašķišķonom ot sveta mestje. Un vēl šitas:nasiščonnije žirnije kisloti.
Man liekas, ka vienā brīdī viņa sāk lasīt arī ukraiņu tekstus vai kaut ko tādu. Jo tā vairs nebija īsti krievu valoda. Es domāku, tas nekas, ja vien neizsauc kaut kādus garus.

Pamatskolā Jaunkundze man katru dienu lasīja krieviski no lasāmās mācību grāmatas, jo ļoti baidījās no skolotājas Aleftīnas (vārds mainīts).
Uzsvarus bērns lika nepareizi, pie tam dusmojās, ja es laboju. Katru tekstu viņa lasīja kādas reizes piecas, kamēr man asiņoja ausis. Ausu upuri uz krievu valodas altāra nebija nesti veltīgi, atvase krievu valodā vienmēr dabūja vismaz sekmīgi.
Atšķirībā no daudziem citiem.
Burtu Jo mēs saucam par jožika burtu. Jo tas taču ir jožika burts.
Tad nu Jaunkundze nodomāja, ka man ļoti sen neviens nav lasījis priekšā, kas rakstīts uz Ādažu čipšiem un saulespuķu eļļas, pie tam ausis jau arī zaudējušas jebkādu treniņu.

Domāju atrast tādu produktu, kuram daudz sastāvdaļu, lai palasa vēl. Pie viena uzturvērtības iemācīsimies.
 
 
16 Septembris 2020 @ 17:17
 
Ansamblītis atkal sanācis kopā pirmo reizi pēc koronas, es tur divus gadus neesmu bijusi, bet tā kā tuvojas 20 gadu jubilejas koncerts, pierunāja arī mani atgriezties. Pa diviem gadiem visu esmu aizmirsusi, notis lasīt kā nepratu, tā tagad divtik neprotu, un viena no koncerta dziesmām būs "Paši skaistākie vārdi". Mana draudzene novaidējās - klusu pajautāju, kāpēc. Tas esot tāds stulbs šlāgerisks valsītis, kas izklausoties divtik stulbi un šlāgeriski pie fonogrammas. Kas tad man, nu jau divtik degu ziņkārē.

Bet tā taču ir lauzto siržu himna!

Mūsu rokas, kā upes jūrā satikties skrien,
Zīda pavediens zaļais krastā mezglā mūs sien,
Tā kā Tevi es mīlu, Tevi nemīl neviens.
(pauzīte)
Tevi nemīl neviens.

Nu, vai nav nolemtība un ieprogrammēšana? Mājās iegūglēju. Muktiņš matus nocirpis un kļuvis par kāzu vijolnieku. https://www.youtube.com/watch?v=UM2ZhFIUU1I&ab_channel=LatvijasTelev%C4%ABzija
What's not to love!
 
 
16 Septembris 2020 @ 17:10
 
Šodien gāju pa asfaltu, pa meža ceļu, pa dubļiem, pa atkritumiem un tad pēkšņi izgāju jaukā norā pie dzelzceļa stacijas. Ceru ka tā arī būs dzīvē. (Šobrīd esmu miskastē)
 
 
16 Septembris 2020 @ 11:51
information goes in, reality comes out  
mans iemīļotais soliņš parkā atrodas mazā skvēriņā ar zāles pleķīti centrā un ornamentālām dobēm. tieši lasīju grāmatu par psihopātiem, kad pār skvēriņa zaļo zōnu uz manu pusi sāka drasēt vīrietis spilgti sarkanā kreklā ar diezgan muļķīgu sirmu zirgasti pārāk tuvu pierei, that got my attention, kā arī viņa mērķtiecīgais solis stipri tukšajā un klusajā parkā. vienīgie trokšņotāji bija neirōtiski bizinošās vāveres, kurām šodien aiznesīšu riekstus. vīrietim līdzi bija mazs sunis, tāds kā jack russel vai kaut kas līdzīgi hiperaktīvs, mouse vārdā - tas mani nomierināja, psihopātiem nav iemesla turēt mājdzīvniekus. "what's that then?" viņš man jautāja un es jautājošā neizpratnē pacēlu acis, "and don't tell me it's a book, i know it's a book, i mean what kind?". "it's about psychopaths and it matches your shirt", es atbildēju, pagriezusi pret viņu grāmatas spilgti sarkano vāku. viņš saviebās, tādā kā mākslotā satraukumā, un teica "hopefully, that's all that i've got matching with that" un nogāja gar mana soliņa tālāko galu lejup pa slīpu nogāzi, kas man aiz muguras. es pat sajutos mazliet uzjautrināta, jo būtu bijis smieklīgi satikt īstu psihopātu brīdī, kad parkā lasu par tādiem parciņā zem egles apracējiem, bet ap to laiku es situāciju jau biju izvērtējusi kā drošību neapdraudošu. viņš par to vēlējās parunāt, bet vairāk tīri paņirdzot par torijiem, "do you think it's prerequisite to be one of those to be in the government?", vienojāmies, ka tas ir diezgan acīmredzami, vispārīgs žests uz our immediate surroundings.

atnākot mājās, nolēmu drusku pastrādāt un fōnā uzliku viena podkāsta random sēriju, kur sieviete stāsta par to, kā gājusi cauri parkam un viņai uzbrucis vīrietis ar nazi, tāds sporta drēbēs un sirmu zirgasti. universe, i'm not sure what you mean [most of the time, really].

podkāsts, starp citu, interesants, ja interesē vienkāršu cilvēku dīvainie stāsti. viennakt nevarēju aizmigt un uzliku random sēriju par sievieti un suni, kas mani noveda līdz tādām kā prieka un aizkustinājuma asarām par cilvēku nežēlības un labsirdības spektru un cik tieši tas var būt plašs. podkāsta "this is actually happening" 84. sērija "what if you staged a dramatic rescue?".

vēl man ļoti patīk berlinē bāzētais serjāls counterpart, kur var vilkt visādas jautras paralēles ar dark [tur pat aktieri pārklājas, ursprung!!] un tales from the loop, do recommend.
 
 
Garastāvoklis:: very amused
Mūzika: Death In Vegas - Scorpio Rising
 
 
16 Septembris 2020 @ 17:41
 
Aprunājoties ar padomdevēju tīklu izvēlējos taktiku.
Ar japāņiem ir tā, ka ļaunākais ko japānis savā dzīvē var iedomāties ir publisks apkaunojums.
Tā kā urlas jaunkungs dzīvo netālu, visi rajona draugi, mani ieskaitot, tagad ejot gar viņa mājām klaigās: "Hej, riteņu zagli! Tev nebūs ņemt svešas mantas!".
Sākumā man likās, ka tas ir apmēram kā Džekija Čana filmās, kur viņš sliktajiem saka "Hej, jūs! lūdzu izbeidziet" un tikai tad sit pa purniem, bet, labi padomājot, šai taktikai būtu jābūt efektīvai.
 
 
16 Septembris 2020 @ 12:13
 
Vakarā aizgāju pastaigāties, izgāju apli ap rajonu un jau mājām tuvodamies pamanīju ceļmalā savu nozagto riteni. Blakus stāvēja diezgan urlīga izskata jaunkungs.
Pārliecinājos ka ritenis ir tiešām mans un sataisīju pāris bildes, pamanīju jaunkunga izbrīnu, paskatījos viņam acīs, viņš aizbēga uz tuvāko rāmenbodi.
Piezvanīju policijai. Atbrauca kādi astoņi policisti un kompostēja jaunkungu līdz viņš sāka raudāt, bet tomēr neatzinās. Spriežot pēc policistu teiktā, tas esot hronisks riteņu sastāvdaļu zaglis, kurš, ja viņu atkodīs, ies cietumā uz ilgu laiku.
Īsumā, Japānas likumi ir tik mīksti, ka bez atzīšanās neko nevarot izdarīt un tagad jaunkungs braukā apkārt ar uzvarētāja seju ar manu riteni. Domāju, ka tas ir iemesls Japānas zemajam noziedzības līmenim - noziedzība ir, un briesmīgi zema nav, bet to vienkārši nereģistrē, jo neatzīstoties nav noziedznieks.
Tādas tās lietas. Papētot apkārtni atradu zagļa mājas. Domāju, vai ir vērts sākt par jaunkungu ņirgāties lai viņš vismaz sāk domāt par saviem dzīves mērķiem. Atstāt to kā ir būtu tālākas zagšanas iedrošinājums.
 
 
16 Septembris 2020 @ 00:01
Zinātne bez robežām (praktiskā)  
Jaunkundze tik pārliecinoši stāstīja, kā bioloģijas stundā ar trauku mazgājamā līdzekļa, sāls un spirta palīdzību izdalījuši kivi DNS, ka man tagad būs bail ilgāk mazgāties dušā, ka nepalieku bez DNS.

Upd.
http://priede.bf.lu.lv/grozs/Didaktika/DZM_projekts/Biologija/Skolotajiem/12/biologija_12_2.1_ST.pdf
Jaunlundzei taisnība! Te var patīt un atrast, kā izdarīties ar kivi!
 
 
15 Septembris 2020 @ 23:42
 
Doma par jauno nodokļu režīmu vieš paniku. Mani ienākumi ir tik neprognozējami, ka reizēm man ir vanna pilna ar peso, reizēm jāgrauž galdam stūris, kur lai ņem to naudu ko katru mēnesi samaksāt valstij ja ir tie galda stūra mēneši?
 
 
15 Septembris 2020 @ 21:56
septembris  
gaidīju to solīto atvasaru, bet manā pasaules nostūrī bija tikai ļoti tumšpelēka un mikla diena. silta gan.
novācu ķirbjus un gandrīz visas pupas. pagrabā smaržo pēc āboliem. paspēju gan tikai ap vienu antenovku kritušos salasīt.
nopeldējos Klievī.

gribēju iekārtoties uz cozy pupu lobīšanas vakaru ar podkāstu un sāku kurināt plītu. vispār nevilka. pa riņķiem spraucās augšā biezi dūmi. mēģināju nodedzināt avīzi skursteņa pēdā, kas parasti palīdz, bet tur vispār nekas nedega tikai sāka gāzties dūmi arī no turienes. atkal un atkal gaudoja dūmu detektors. kaķi pārbijušies un man uzvārījušās smadzenes. sāku ķeksēt spainī no plīts gruzdošās pagales, lai iznestu ārā un likās, ka es nosmakšu. tagad mans cozy vakars pārvērties sēdēšanā pēc dūmiem smirdošā mājā ar atvērtiem logiem, pa kuriem iekšā veļas svaigs gaiss, līdzi velkot arī septembra vakara miklumu, kura dēļ arī mēģināju iekurināt plīti.
nebija arī tā, ka pirmo reizi šoruden kurinātu. bijām kūruši arī iepriekš un skursteni/cukas arī jau iztīrījām. karoč, besī un riebjas un ļoti sabijos arī.
rīt vēl jāmēģina iziet tehniskā apskate, mašīnai, kurai nav bijis laika veltīt laiku. ļoti ceru, ka nedabūšu nevienu trijnieku un nepalikšu viena pati Cēsīs ar auto, ar kuru nedrīkst braukt (bremzes varētu būt reāls iemesls šādai iespējai).

visādi citādi ļoti priecājos par KVFR 7 gab SN nominācijām. visvairāk laikam par lielo formu.
 
 
Garastāvoklis:: viss smird pēc dūmiem&riebjas
 
 
15 Septembris 2020 @ 18:31
Latvija var!  
Klausījos Fresh Air podkāsta kārtējo sēriju, kas šoreiz bija par 2. pasaules karā displaced persons. Nu, to ka viņu vidū bija daudzi latvieši, zināju. Bet nezināju, ka tad, kad citas pasaules valstis sāka piedāvāt šīm te displaced persons relokāciju un darbu, tad visi gribēja pirmām kārtām latviešus.

Pati pirmā relokācija sākās ar latviešu sievietēm, kuras tika nodēvētas par Baltic Swans un sāka strādāt Anglijā tuberkulozes sanatorijās un slimnīcās. Un tad briti citiem pačukstējuši, ka lai tajās nometnē ņem tieši latviešus. Kāpēc? Tāpēc, ka ieradušies Vācijā kara beigās un diezgan veselīgi, kā arī balti un protestanti.

 
 
15 Septembris 2020 @ 17:39
 
DELFI: Par dzīvību uz Veneras priecāties pāragri
 
 
15 Septembris 2020 @ 16:20
 
"there is a dead rotting rat. there is no ignoring it. i laugh to myself as i remember what i reminded one of my friends in LA over the phone the other day, something my favorite yoga teacher used to say:

help is not on the way."
 
 
15 Septembris 2020 @ 14:17
 
Pusdienlaikā aizgāju pēc gabaliņa siera (347 kcal). Pēc endomondo turp un atpakaļ bija 3,94 km = 345 kcal. Izskatās pēc pilnīgi bezjēdzīga gājiena un zemē nomestas naudas.
 
 
15 Septembris 2020 @ 11:33
 
pasūdzējos kolēģei, cik man daudz darāmā šonedēļ, viņa nepiefiksēja termiņus un nodomāja, ka šis ir traki apjomīgs darbu daudzums, ko paveikt līdz novembrim [cries in spanish]
 
 
15 Septembris 2020 @ 11:29
 
tik daudz dusmu
 
 
15 Septembris 2020 @ 11:19
Flīžu meistars  
Sveiki!
Meklēju krietnu flīžu meistaru nelielam darbiņam Rīgā, iespējams varat ko ieteikt?
Ja nevēlaties likt publiski, rakstiet uz sve6iniex [at] inbox [punkts] lv

Lai laba diena.
 
 
14 Septembris 2020 @ 19:20
 
Zvanu brālim:
— Čau, kā iet?
— Norm.
— Kad būsi šaipusē?
— Kad tikšu ārā no slimnīcas.
— ???!

Tātad "norm" ir (vēl) tad, kad cilvēkam kājai kauls ieplēsts.
 
 
14 Septembris 2020 @ 15:39
Iepirkšanās paradumi  
Man šķiet, ka ikviens ir saskāries ar pārdevējiem, kuru uzdevums ir nevis palīdzēt izvēlēties piemērotāko preci, bet gan nodemonstrēt savas zināšanas sfērā, kuru pārstāv šis veikals, turklāt izdarīt to ar īgni izrādītu pārākumu. Mans pēdējais, bet nebūt ne pirmais gadījums notika 5dien. Biju nolēmis iegādāties dažas elektrokomponentes savam game boy labošanas un modošanas hobijam. Pirmais jautājums bija par termo caurulīšu diametriem. Pajautāju, kāds ir mazākais un kad saņēmu atbildi, noteicu "hmmm". Pārdevējs man īgni, "ko, hmm?" Es apmulsu, biju jau pieradis, ka šāda attieksme beidzās līdz ar kapitālisma iestāšanos.Bet nu ok, pateicu, ka vnk domāju, kādu tieši man vajag. Tālāk rādu viņam skrūvi, saku izmērus un piebilstu, ka vajag šādu, bet tik un tik mm garumā. Šis man (skrūvju diletantam) sāk lasīt lekciju par skrūvju tipiem. Es, nu ok. Beigās atnes skrūves, darījums notiek. Šon skatos, lohs ielicis skrūves ar citu vītni. Pipec.
 
 
14 Septembris 2020 @ 10:48
vegāns un uzturvielas  
šodien saņēmu individualizēto uztura pārskatu no BIOR pētījuma, kurā piedalījos... pirms gada. toreiz viņi solīja, ka individuālos rezultātus saņemšu 2 mēnešu laikā, un kopējos rezultātus tad, kad pētījums būs beidzies, tātad, pēc gada, pusotra. izskatās, ka viņiem plānošanā būs ieviesušās kādas neprecizitātes, haha.

mani pārsteidza divas lietas: pirmkārt, es uzņemot pārāk maz kaloriju (lol, pasakiet to maniem apaļumiem), otrkārt, ar visu manu mērķtiecīgo spirulinas patēriņu, lai uzturētu vairogdziedzerim draudzīgus joda līmeņus, sanāk par maz joda. pārējais viss bija apmēram tā, kā biju iztēlojusies, un visai normāli.

vienīgā nelielā problēma ar šo ir, ka tas tomēr negaidīti ļoti trigerē manas kontrolējošās tendences un šķietami galvenokārt atrisinātos ēšanas traucējumus, un tagad būs riktīgi jāsaņemas neatsākt histērisko visas pārtikas uzskaiti un to brīnumaino pasauli, kas nāk ar šo komplektā. nu, gan jau. gan jau kaut kā.
 
 
14 Septembris 2020 @ 16:19
 
Kā jau kaut kur rakstīju, laiku bērnībā, jeb agros tīņos, kādu laiku nodzīvoju Baltkrievijā.

Tā bija gana jocīga vieta.

Baltkrievu valodu sākumā nesapratu un ļoti baidījos, ka to kāds pamanīs, bet ar poļu un krievu valodas zināšanām pēc pusgada jau lasīju grāmatas. Starp citu, baltkrieviem ir daži lieliski rakstnieki, kurus silti iesaku izlasīt. Vismaz man agros tīņa gados likās ļoti labi.

Katru pavasari skola mūs sūtīja stādīt ziedus. Ne jau dobē, bet pie karavīra pieminekļa. Vispāri, baltkrievu ideoloģiskā audzināšana bija bipolāra, riņķodama ap "lielo tēvijas karu" un baltkrievu nacionālismu. Dažreiz uz mūzikas stundām skolotāja atnesa atskaņotāju, kur spēlēja nu jau samērā mūsdienīgas krievu karavīru dziesmas. Vēstures stundās, toties, visi mācījās par to, ka Baltkrievi esot rietumu civilizācija. Starp citu, pēc kara tur tiešām nekas nebija darīts un purvos varēja atrast gan neuzsprāgušus lādiņus, gan tanku un lielgabalu čaulas, gan cilvēku kaulus un ķiveres, lielā daudzumā. Interesantā kārtā, visas krievu ķiveres bija novāktas, palika tikai vāciešu modeļi. Domāju, ka tas tā ir arī joprojām, bet noteikti visam virsū ir augsne un kailām acīm to vairs redzēt nevarēs.

Apkārtnē daudzi runāja krieviski un bija arī latgaļi, bet bija spēcīga baltkrievu valodas uzpiešana. Vēlāk, ar viņu esošā diktatora nākšanu pie varas, sākās tāda pati krievu valodas uzspiešana, kā jauks papildildinājums bipolārajai ideoloģiskajai izglītībai, jeb smadzeņu skalošanai.

Kad sākās vasaras brīvlaiks, tad katru darbadienu bija jāņem kaple un jāiet ravēt kolhoza cukurbietes. Katram bija dotas pāris dobes, bet tik garas, ka otru galu nevarēja redzēt, un uzdevums tās izravēt līdz jūlija galam.
Toties, kad sākās mācību gads, vismaz vienu nedēļu visi skolēni pavadīja lasot kolhoza linus un kartupeļus. Man, kā pilsētā izaugušam puikam, tā bija eksotiska, bet tomēr elle. Bet vismaz par to tīri labi maksāja un būdams skolēns, turklāt ne tajā turīgākajā ģimenē, es varēju atļauties diezgan daudz.

Laikam par to jau rakstīju agrāk, bet skolā pieņēma arī pionieros (laikam jāatgādina, ka tas bija deviņdesmitajos gados) un tas bija viens svinīgs brīdis. Tāds kā pieaugšanas testaments. Bet tur bija viena problēma: lai kļūtu par pionieri, bija jāsaka pioniera zvērests. Man negribējās nevienam dot nekādus zvērestus, turklāt obligātā kārtībā, tāpēc atteicos to darīt. Pionieru pārvaldes skolotāja mani paņēma aiz krekla un izmeta no klases ārā.

Vispāri, es tur galīgi neiederējos, tāpēc skolā mani bieži piekāva, skolotāji tam nepretojās un bieži ņirgājās paši. Vienreiz izsauca uz direktora kabinetu, kur es dabūju diezgan skaidru lekciju par to, ka ja sitīšu pretī, tad dabūšu iestāties milicijas uzskaitē, kas tā laika bērnu pasaulē bija apmēram tāpat kā kriminālsodāmība pieaugušajiem. Publiski gan visi teica, ka nu Baltkrievijā cilvēki ir tik labi, nu tik labi, kur nu labāki. Tiesa, dažiem cilvēkiem tiešām nebija ne vainas, tāpēc, slēpjoties no piekāvējiem, praktiski visu brīvo laiku pavadīju vai nu bibliotēkā lasot grāmatas, vai nu laivojot pa ezeru. Tagad tā bibliotēka esot likvidēta un pārvērsta par parastu, bet palielu, dzīvojamo māju. Redzot cik reti vietējie uz turieni nāca, retrospektīvā man šķiet, ka tās bilbiotēkas galvenais pastāvēšanas iemesls bija sniegt patvērumu.

Tāpēc tagad, kad baltkrieviem ir reāli podi, man ir diezgan pretrunīgas domas par to visu. No vienas puses, nekur nav pazudusi apvainošanās pret tiem nu tik labajiem, tik labajiem cilvēkiem. No citas puses, tīri cilvēciski, jūtu viņiem līdzi.
 
 
14 Septembris 2020 @ 00:00
 
all hail
 
 
13 Septembris 2020 @ 18:50
 
Kā jums šķiet, vai Ančeloti nākamajā spēlē to brazīli vispār vairs laidīs laukumā?
 
 
13 Septembris 2020 @ 09:12
 
Atvaļinājuma pēdējā diena. Jāiziet noskriet pēdējo apli, un tad bezspēkā nokrist un nogulēt līdz rītam, piecelties it kā divu nedēļu nemaz nebūtu bijis, it īpaši pēdējās, kurā to vien darīju kā domāju, cik ļoti negribu atpakaļ.
 
 
12 Septembris 2020 @ 07:18
 
Tīīīīk sarkana saule!
Atspīdumi uz sienām un saules atspulgs uz skapja sāna sārts. Kā tāda dāvana jau no paša rīta.
 
 
12 Septembris 2020 @ 02:17
 
Šovakar aizgāju uz randiņu ar čali, kuru pazīstu jau kādus trīs gadus tikai virtuāli. Viņš ne tikai ir vienīgais cilvēks no visiem pazīstamajiem, kurš izlasījis (labi, noklausījies) manu mīļāko grāmatu, tad vēl vienu un tad prasījis vēl, lai gan nav no lasītājiem. Viņš arī uzdāvināja man paša lieliski ilustrētu kartiņu ar manas mīļākās grāmatas svarīgākā brīža ainu, tikai mana visu laiku visās mīļākajās grāmatās mīļākā varoņa tēls biju es. Man šķiet, ka tā ir labākā dāvana, ko jebkad esmu saņēmusi, un es jūtos tik īpaša, ka man no savas patmīlības paliek nelabi. Man pēc mazāk kā mēneša jādodas prom uz diviem gadiem, un to kartiņu es ņemšu līdzi kā kaut ko maksimāli vērtīgu.
 
 
11 Septembris 2020 @ 17:23
čīsktu  
Vēl nav pagājušas divas septembra nedēļas, man vispār ir sajūta, ka es neko nevaru paspēt. Vīrs uz sl.lapas, dzīvo pa mājām (viņam pašās augusta beigās uztaisīja plaukstai operāciju - no big deal really, bet nu labā plaukstas lietošana ir ierobežota - it kā ar mašīnu brauc, bet traukus gan nemazgā).
Nopietni, visu dienu kaut ko steidzu - bērnus piecelt, brokastis bērniem, vīrs ved vienu bērnu uz dārziņu, es - otru. Tad mums ar vīru brokastis, tad mesties darbos, knapi ko iesāc (4h), jau jātaisa pusdienas, jāmazgā trauki, vienam bērnam pakaļ, otram. Paēdināt bērnus, jau atkal trauku kaudze (šajās mājās ļoti trūkst trauķenes, šņuk). Tad vēl pāris stundas pastrādāt, kamēr bērni savā vaļā, tad kāds nieks vakariņās, un še tev - vakars klāt! Un vēl nemaz nav sākušies pulciņi! Aaaaa, un peldēšana (peldēšana vien noņem no mana darba laika (vai miega) vismaz 5h nedēļā)!
Mans pirmklasnieks šonedēļ dabūja pirmās iesnas. Gan jau uz stresa pamata, bet varbūt tas saistīts ar to, ka viņš tomēr ir sīks knariņš, kas nemāk pieņemt smart decisions par to, kā (piemēram) jāģērbjas sportā. Ja es viņam sportam iepakoju garo sporta tērpu, bet atnākot mājās saņurcīts ir tikai krekls un bikses, bet jaka tikpat glauni salocīta kā tad, kad es viņu tai maisā ieliku - nu tad man ir skaidrs, ka šis sportā +12 grādos dieba t-kreklā (un nemaz nešaubos, pats pilnīgi par to sajūsmā). Nu un ko - dēļ tām iesnām viņš, protams, tagad dzīvo pa māju - ar visām no tā izrietošajām sekām. Arghh! Vienīgā laime, ka mūsu ģ.ā. neliek taisīt covid testu pie katrām iesnām.
Man taču ir elllastīgs darba laiks, es pati sev priekšniece, bet kā lai atrod tās 8h dienā, lai mierīgi pastrādātu? Nav ne jausmas.
 
 
11 Septembris 2020 @ 11:24
plague time invisibility pajamas  
vakardien pirmoreiz kopš marta biju pilsētas centrā un redzēju apmēram, kā izskatās apokalipse. pirmkārt, jau pirmā birojā atsēžamā diena, kas bija morāli graujošs un besīgs pārdzīvojums. nespēju noticēt, kā savulaik tur dirnējām 5 dienas nedēļā, tas bija tik grūti un neērti. spožā flešbeka salūtā man nāca pāri visa tā trauksme un besis, kas mani savulaik ik dienu nomāca. izrādās, pie visa vainīgs bija darbs birojā, nu, un, neliegšos, konkrētais uzņēmums, kurā pandēmijas dēļ tagadiņ esmu iestrēgusi. galvenais priekšnieks ir vienkārši inde, fokin' brexit'a fanbojs, līdz ar to arī vīruss viņam liekas diezgan ņirdzīga padarīšana, nekas vispār nav pierē ņemams, viss tiek mačō izsmiekla caurejas apšļākts. rō tā bja pēdējā darbadiena, kas vispār ir liels pārdzīvojums, viņš bija brīnišķīgs darbakolēģis. bijām novākušies neliels bariņš, kas gribēja mīļi atvadīties pie kāda dzēriena. priekšnieks jēpastos izlikās, ka kaut ko organizē, bet izrādījās, ka plāns ir vienkārši ieiet bārā un dzert, nemaz nepainteresējoties, kādi šobrīd ir noteikumi un kā notiek rezervācijas. mūsu bija 9, bet šobrīd nav ļauta tāda drūzmēšanās, maksimālais pārtijas izmērs ir 6 cilvēki. priekšnieks sūca savu aliņu pusatpogātā kreklā un skaļi ņerkstēja par stulbajiem noteikumiem kamēr es ar šeiniju atvadījāmies no rō un vienkārši gājām prom, bāra personāls atteicās apkalpot mūsu un IT džeka purniņus, kas ievēlās drusku vēlāk. mūsu mēģinājums pievienoties darbakolēģiem tika tulkots kā soc. distancēšanās noteikumu pārkāpums, fair enough. aizkāpām 2 kvartālus līdz mūsu takša izsaukumvietai un pa ceļam bija tikai sīceni kļančījoši bezpajumtnieki. viens tāds diezgan traks mums prasīja ceļu un, kad šeinijs iekrita šajā slazdā un sāka rādīt, uz kuru pusi ejams, tas lohatrōns sāka kļūt arvien uzbudinātāks un sāka mūs bombardēt jocīgiem jautājumiem, aizmeta pa gaisu savu čipšu paku un sāka dejot. teica, ka viņam vispār diezgan vientuļi un mēģināja uzsākt ar mani sarunu, uz ko es tikai turpināju klusiņām atkāpties pāris soļus tālāk. pastāstīja, ka esot bijis cietumā, tīri to meet new people, as you do. tad piebrauca taksis, kurā mēs ielecām vienkārši olimpiskos tempos kamēr trakais idiņš dejoja ap ceļazīmes stabu. taksists teica "perfect timing, innit?", uz ko es teicu, ka neizmērāmi priecājos viņu redzēt :) visam bōnusā pilsētas centrā aizvērusies kaudze veikalu un ēstuvju. vislabākās vegānās virtuļnīcas vietā ir ieperinājies viens no tiem "glamūrīgajiem" humpalniekiem, kas tēlo recycled fashion, bet realitātē tur nav nekā mugurā velkama, tas man sāpēja visvairāk. būtu labāk aizklapējuši sūda primark'u un tam līdzīgos sūdu šķūņus.

viendien bija atnākusi ciemos emma. viņa tagadiņ arī pierakstījusies tajā psihoterapeitu kantorī, kas mani izvilka no bedres. viņa strādā citā nodaļā, kur viņas stulbā priekšniecība viņai liek dirnēt birojā vecās labās 5 dienas nedēļā, kā rezultātā norāvusi panikas lēkmi. priekšniecība vispār tēloja, ka dzen mūs atpakaļ birojā mūsu psih. veselības labā, jo vajagot taču socializēties un nejukt mājās prātā. realitātē, emma stāsta, ka tas izskatās tā - viņa visu dienu sēž ar seju sienā, pārējie 2 kolēģi sēž ar austiņām ausīs 8 stundas dienā, pusdienlaiki komunālajā virtuvē arī noliegti, uz ko viņa priekšniecei teikusi, ka drusku depresīvs razklads vispār. priekšniece atbildējusi, ka, reku, tu arī paņem austiņas lol. tad emma mēģinājusi sarunāt strādāšanu no mājām pāris dienas nedēļā, tur vismaz draudziņš un teļļuks fōnā, bet nava ļauts, ciešanas macht frei. baidos, ka pie tādiem uzņēmuma noteikumiem pat veselai terapeitu komandai nevarībā nolaidīsies ķepiņas, psc.

es neesmu gatava rudenim, doma par to vien jau mani pārklāj smacējoši smagu segu. nāk virsū otrais vilnis un es jau tā jūtos nocietusies līdz pēdējam, cik ļoti man vajag kaut kur aizbraukt. mierinu sevi ar domu, ka mani iekšējie resursi vēl nav izsmelti un es vēl atradīšu sev jaunas izklaides un nodarbes. tur ārā viss jūk un brūk, bet manī iekšā ir maziņš cietoksnītis, kura drošībā es patveršos, un vienudien atkal izlīdīšu saulē un sasildīšu ķepiņas uz silta akmens, kur nometīšu veco ādu.
 
 
Garastāvoklis:: īstenībā neslikts
Mūzika: Inspiral Carpets - She Comes In The Fall
 
 
11 Septembris 2020 @ 12:59
 
Pēdējās nedēļas esmu pavadījis, meklējot Normālu darba krēslu ilgstošai sēdēšanai. Un, lai ko sacītu mārketinga materiāli, perfekta krēsla Rīgā nav. Tu vari samaksāt tuvu pie 400 par to, ka tev vienā pōzā kaut kas duras mugurā, vai arī citā variantā tikpat daudz par to, ka tev tiks ļurīgs un neko neturošs galvas balsts un vien simboliski regulējama atzveltne. Drusku lētākā cenu grupā ir arī kāds pēc funkcijām un regulēšanas iespējām patiešām labs krēsls, bet kura krēsla atzveltnes atspere ir tik stingra, ka man vajadzētu uzēst kādus kilogramus desmit kā minimums, lai es šo varētu lietot tieši tajā ergonomiskajā veidā, kā šie krēsli pēc Pareizas sēdēšanas standartiem ir paredzēti.

Prikola pēc iegāju arī zalonā, kurā tirgo Hermani Milleru, tā uz kādiem 1900€. Vai ir ērti? Pilnīgi noteikti. Nav šaubu, ka šis ir labākais, kas sastapts šinī turnejā. Pat ārpus šāda cenu piedāvājuma apsvēršanas nevaru nepiezīmēt, ka krēslam nav galvas balsta — kas ir kas tāds, kā pa retam, bet tomēr pietrūkst manā esošajā krēslā. Pārdevējs stāsta, ka šī uzņēmuma filozofija ir: krēslā jāsēž, nevis jāguļ, un pareizā sēdēšanā galvas balsta nevajag.

To dzirdot, man bija jādomā par to, kas šī varētu būt par kapitālistiskās hegemonijas formu: klients maksā zvērīgu naudu par tiesībām dzīvot kādā ārēji definētā filozofijā, procesā atsakoties no pats savām preferencēm. Un, tā kā tas ir nopietns uzņēmums ar cienījamu zīmolu, caur šo atteikšanos no sevis klients sev iegūst kaut ko cēlu vietā.

Veikala pārdevējs gan piebilda, ka, tā kā iepirkumos mēdz tomēr tikt pieprasīti arī krēsli ar augstām atzveltnēm vai galvas balstiem, tāpēc, lūk, viņu viņiem ir arī jaunais hai-tek risinājums. Viss tik kruta izdomāts, ka nav jāregulē vispār, jo krēsls pielāgojas sēdētāja ķermeņa svaram. Vienīgā nelaime, ka cilvēku rādītāji tomēr esot ļoti dažādi un tas gudrais mehānisms ne pret visiem ķermeņiem spēj ideāli adaptēties. Tāpēc šis esot drīzāk priekš sanāksmju telpām, ne ikdienas darbam. Tad nu lūk, premium zīmola premium cenu grupas krēsls ar viduvēju ergonomiku, dabūjāt, ko gribējāt. Pērciet tūlīt.
 
 
11 Septembris 2020 @ 11:38
Ģimenes strīda risināšana/mediācija?  
Sveiki! Vai kāds/a varētu ieteikt, varbūt no personīgas pieredzes, speciālistu un/vai rīcības plānu smaga, ieilguša ģimenes strīda risināšanā?
Konkrētāk, runa ir nevis par laulāto vai dzīvesbiedru attiecībām, bet gan vecāka attiecībām ar pieaugušu bērnu un viņa laulāto. Situāciju sarežģī tas, ka pastāv aizdomas, ka vecākam varētu būt nediagnosticēta psihiska saslimšana (ir manīts nepamatots, pārspīlēts aizdomīgums, delūzijas, sašķobīta realitātes uztvere), un tādejādi nav zināms, cik lielā mērā vecāks būtu gatavs iesaistīties konflikta risināšanā. Taču tā kā sadzīves apstākļi liek samērā regulāri tikties, vecākam nav pastāvīga darba (zināmā mērā finansiāli atkarīgs no bērna, ko noliedz), kā arī vecākam un bērnam pieder kopīpašums, būtu ļoti nepieciešams speciālista padoms, kā tai pusei, kas ir gatava kaut ko darīt, rīkoties, uzvesties, lai mazinātu emocionālo stresu un vismaz nepasliktinātu, bet, ja iespējams, uzlabotu situāciju, līdz otra puse ir gatava iesaistīties konflikta risināšanā un kopīga kompromisa atrašanā. Diemžēl attiecības ģimenē nav pārāk emocionāli tuvas un atklātas, tādēļ situācija ir ļoti samilzusi, tik tālu, ka ir nepieciešama kaut kāda intervence, jo pastāv bažas, ka vecāks var rīkoties neadekvāti, apdraudot sevi vai citus. Būšu pateicīga par jebkādu noderīgu ieteikumu.
 
 
11 Septembris 2020 @ 18:50
 
O nē nē nē nē.... uztaisīju gurnam kortizona injekcijas.. pamatā diagnostikai. Atlaida momentā, tik labi sen nav justs, bet efekts paŗgāju dažu stundu laikā.
Un tagad man protams saka, ka vērtējot to, kā tas strādāja/nestrādāja droši vien vajadzētu operāciju.
Ko es šausmīgi negribu.

Sāpes nav tik pamatīgas, lai mani atturētu no visādām aktivitātēm, BET visu laiku klātesošas, atlaiž tik tad, ja es galīgi pasīvi uzvedos.
Nu ko lai ar to dara. Pie tam ir pētījumi, kas norāda, ka operācijas ne vienmēr mazina sāpes... jo iespējams bieži ir nepareiza diagnostika patiesajam sāpju cēlonim.
 
 
11 Septembris 2020 @ 12:01
 
Pirms laika atbrauca izraēlietis Gils.
Aizgājām kopā paēst.
Gils jautā:
- Vai tu savu sievu mīli? Vai varbūt mīli kādu citu sievieti?
- Man šķiet, ka romance vispāri tāda smadzeņu ķīmija vien ir, tāpēc cenšos par to nedomāt.
- Klau, Jāni, tev garšo tavas pusdienas? Vai tu viņas baudi?
- Ē... Jā?
- Nu re. Tā arī tāda ķīmija vien ir, bet ir lietas, kuras ir vienkārši jābauda, jo nav jēgas pavadīt dzīvi domājot par ķīmiju.
Tie izraēlieši dažreiz ir labi padomdevēji.
 
 
11 Septembris 2020 @ 01:22
 
Kad skrienu, izklaidēju sevi klausoties podkāstus. Šodien, piemēram, mani nedaudz pārsteidza dzirdētā sajūsma par Džentlmeni, kas tika pamatota ar neskaitānajiem negaidītajiem sižeta pavērsieniem. Tam daļēji varētu piekrist, ja neesi redzējis nevienu citu Gaja Ričija filmu. Bet tā... vecais ir izdarījis to pašu, ko Liks Besons, uzņemot Annu, - vēlreiz uzfilmējis to pašu, ko pirms 30 gadiem.
 
 
10 Septembris 2020 @ 23:36
 
Lasu un pieduros, ka tagad jaunais outrage hīts ir Oskara balvu kritēriji filmām. Varētu padomāt, ka līdz šim Oskara balva bija kaut kāds kino mākslinieciskās vērtības absolūti objektīvais un no jebkādiem biasiem brīvais novērtējums, un nemaz nebija cieši saistīts ar pareizi atstrādātu mārketinga stratēģiju žūrijas locekļu izdabāšanai.
 
 
10 Septembris 2020 @ 17:58
septembris  
šodien pirmo reizi šosezon iekurināju krāsni.
un uzliku abiem kaķiem atstarojošas kaklasiksniņas.
trīs dienas nav sanācis peldēt.
 
 
Mūzika: podkāsts par šamanismu
 
 
10 Septembris 2020 @ 17:25
 
Vīrs. Netiek galā ar naudu, nesaprot, kur viņa pazūd. "Ieviesīsim stingru tēriņu uzskaiti. Tu esi grāmatvede, tu arī skaiti"
Ar vīrs. Izmet manus uz plaukta noliktos čekus, ko atliku steigā, lai varu savadīt savā skaistajā ekselī.

viss ļoti attaisnojami, jo viņam taču besī tas bardaks, ko es visur radu.
padomāt? Kāpēc!
tas taču arī sievas pienākums
Tags:
 
 
10 Septembris 2020 @ 16:26
 
Par NHK maksājumiem runājot, iepriekšējās vēlēšanās kandidēja diezgan frīkaina partija vārdā N-koku, jeb "NHK kara Kokumin wo Mamoru Tō", kuras vienīgais mērķis bija pretestība NHK naudas iekasēšanai. Aģitācijas video vidū bija partijas līdera monologs par to, ka NHK darbinieki nodarbojas ar "automašīnu seksu", lai ko tas nozīmētu, bet viņu oficiālais sauklis bija "Iznīcināt NHK!".
Partija guva lielu atbalstu, viens pārstāvis pat tika valdībā iekšā. Diemžēl, populistu partijām bieži vien ir grūtības tiekot pie reāla darba, tāpēc partijas līderis kļuva par nerelevantu politisko līķi pēc viņa samērā skandalozā izteiciena par to, ka trešās pasaules valstu iedzīvotāji esot suņi un tos būtu jāiznīcina lai atbrīvotu zemi no pārapdzīvotības nastas.
 
 
10 Septembris 2020 @ 14:15
 
Kad vēl dzīvoju Daugavpilī, strādāju datoru salonā (jā, tādas iestādes savulaik bija aktuālas un par veikalu viņus saukt nebija stilīgi). Salonā bija arī neliela zāle, kur varēja par naudu pasēdēt pie datora un pabrauzēties internetos.
Bieži nāca kāda dikti izskatīga čigānu jaunkundze, ar kuru mums beidzot izveidojās tīri draudzīgas attiecības. Jaunkundze teica ka arī strādājot datoru salonā, bet nākot uz manējo vienkārši izklaides pēc. Jaunkundze pārtika galvenokārt no āboliem un bieži jautāja vai tā ir laba diēta. Iemācīja arī dažus čigānu vārdus.
Kādu dienu viņa pazuda un vairs nenāca, arī internetos nerādījās.
Vienreiz kādā pasākumā pamanīju, ka viņa sēž kādam visai druknam kungam plecos. Abi skatījās uz manu pusi: jaunkundze ar grūti izsakāmu sajūtu pilnu skatienu, kungs ar "penāksi klāt, saplēšīšu divos gabalos" skatienu.
Vēlāk kāds kopīgs paziņa pateica, ka vecāki viņu ir aizprecējuši projām un nekādas teikšanas viņai nebija.
Tā romāns ar čigānu jaunkundzi nekad nenotika.
 
 
10 Septembris 2020 @ 11:54
 
Starp citu, maz zināms fakts ir tāds, ka modernā Standartā Japāņu Valoda ir daļēji NHK garadarbs.
Japāna ir ļoti dažāda - reģionos ir gan nozīmīgas valodas atšķirības, gan savādāka virtuve un kultūra, tāpēc valdībai ir lielais plāns to visu unificēt.
NHK, kā pseidonacionālais TV raidītājs, tam sākumam ir pievienojušies un izveidojuši moderno japāņu valodas standarto dialektu, kuram pamatā ir centrāljapānas dialekti un "glaunākais" no Tokijas dialektiem. Populārs ir uzskats ka standartais dialekts ir tas, kurā runā Tokijā, bet patiesība ir tāda, ka standartais dialekts ir tas, kurā runā NHK diktori. Tokijā standarto dialektu lieto, bet tam labākā analoģija būtu krievu valodas lietošana padomju laikos: publiski visi runā krieviski, bet privāti tomēr nē, jo krievu valoda ir svešvaloda. Tomēr, tāpat kā padomju laikos krievu valoda lēnām iekaroja arī privāto telpu, daudzi japāņi arī mājās sāka lietot standartvalodu. Pēdējā laikā ir zināma pretestība vienotajiem standartiem, tāpēc var vērot dialektu atgriešanos. Piemēram, uz salas bērni tīri jauki runā vietējā valodā, neskatoties uz to, ka viņu vecāki nevar salikt kopā divus vārdus; tāds paaudžu nomaiņas paradokss.
Starp citu, salas valoda nereti tiek izdalīta kā atsevišķa valoda, nevis dialekts, jo ir atšķirīga gan gramatika, gan vārdu krājums, gan intonāciju sistēma. Protams, nav skaidras robežas starp valodu un dialektu un daudz ko nosaka politika, tāpēc vietējie īpaši nesaspringst un savā starpā to sauc par valodu, bet runājot ar cilvēkiem no "valsts", kā sauc galvenās Japānas salas, to sauc par dialektu.
 
 
10 Septembris 2020 @ 11:04
 
Vācijā esot televīzijas/radio un tamlīdzīgas raidīšanas nodoklis. Atnāk vēstule ka, redz, ir jāmaksā 19 eiro un tā.
Japānā tāda nodokļa nav, bet notiek brīnumu lietas.

NHK, kas ir privāts televīzijas raidītājs, bet pārsvarā raida valsts propagandu slavējot esošo varas partiju, ir izdomājuši, ka ja savāc naudu no visiem skatītājiem, tad varēs uzturēt televīziju bez reklāmām.
Savākt naudu bez līguma nevar, tāpēc viņi sūta uz visām mājām savus aģentus, kuri jautā vai šajās mājās lieto televīziju. Ja atbild, ka lieto, tad iedod rokā jau gatavu līgumu, sak', paldies par mūsu pakalpojumu izmantošanu un liek maksāt apmēram 30 eiro ekvivalentu mēnesī. Ja nemaksā, tad iet tiesā, jo, redz, ir līgums.
Japāņu cilvēki arī nav kailām rokām ņemami un sākuši atbildēt, ka TV nav, neko neskatās un tā. Tad sākuši iekasēt naudu par to, ka ir mobilais, jo, redz, arī uz mobilā var skatīties TV.
Japāņu cilvēki, kā jau minēju, kailām rokām tomēr nav ņemami un, neskatoties uz to, ka lielākā daļa ir samierinājušies, daudzi dzina NHK aģentus prom, turklāt ne tajā maigākajā veidā, kas pārvērta NHK aģenta darbu par diezgan nejauku pasākumu.
NHK, arī nebūdami pilnīgi mazohisti, savu darbinieku vietā sāka nolīgt iekasēšanas uzņēmumus, kuri sūtīja savus aģentus pārstāvēt NHK un savākt naudu viņu vietā. Tādos uzņēmumos par iekasētājiem nereti strādā bijušie gangsteri un tamlīdzīgi elementi, tāpēc tie ir sākuši izmantot gangsteru metodes iekasēšanai, kā nu kurš māk - ar spēku ielaužoties mājās, zīmējot uz durvīm tikai viņiem zināmās zīmes, dažreiz izvarojot mājsaimnieces, fiziski draudot un tā tālāk. Vienreiz man gadījās kungs, kurš, laikam, ir bijis kādas sektas sludinātājs, monotoni, kā priesteris, dziedāja savu mantru par to, ka katra māja ir NHK parādā. Nopietni.
Bet japāņu cilvēki, kā jau minēju, nav galīgi mīkstmieši un arī tos dzenāja tā, ka putekļi vien karājās gaisā. Nesen mans bārdainais panku kaimiņš burtiski izmeta vienu no mājām ārā iesperdams ar kāju. Neesmu pārliecināts ka vardarbība ir īstā atbilde, bet, manuprāt, pret vardarbību vardarbība ir adekvāta reakcija.
Tādu notikumu gaismā tagad arī to uzņēmumu aģenti vairs pa mājām nestaigā un NHK cenšās izgrūst likumdošanai cauri obligāto maksājumu visiem pilsoņiem par NHK pakalpojumiem kā vēl vienu tiešo nodokļu veidu. Bet tā kā NHK ir daļēji privāts kantoris, tas ir diezgan interesants gadījums, kurš ož pēc birojpatronāžas un pēdējo politisko skandālu gaismā noteikti uzplauks jaunās krāsās kad pienāks viņa kārta.
 
 
09 Septembris 2020 @ 17:19
 
Aizbraucu līdz Čibai, pavadīju Čibā trīs dienas no vietas. Pirmscovidlaikos kaut kā pieņēmu tādu pieredzi kā pašsaprotamu, bet, izrādās, bez regulāras izbraukšana no šīs Tokijas ārā cieš garīgā veselība.
Čibā sēdēju glaunā istabā, lūkojos pa logu uz taifūna sabangoto jūru, rīsu laukiem un skolas pagalmu. Malkoju tēju no rīta, jēlas zivis pievakarē un mērcējos onsenā vakaros. Pa starpai braukājos pa Čibu, brīnījos par stāvajām klintīm, jo nekur citur Japānā neesmu redzējis tik daudz stāvu klinšu, samērā dienvidniecisko dabu un to, ka Šōva laikmets šeit joprojām ir aktuāls, tai laikā kad Imperatora pilī jau beidzies ir pat Heisei. Lauki ir labākais kas ir Japānā; vairo dzīvotgribu un palīdz darītvarēšanai.