Viss ir redzams

Iedomājieties cilvēku, kuram laime, liktenis, kaut vai lembergs iedāvina medus podu, kurā ar gudru ziņu noslēpis karoti darvas. Pieņemsim, kā mācību, ka nekas nav tikai melns un balts, nav tumsas, bez gaismas, un tāpat kā Iņ un Jaņ ir pa gabaliņam no otra, neviens nav 100% ideāls, kaut vai tāpēc, ka objektīvs ideāls nepastāv. (Situācijas, vietas, stāvokļi var būt ideāli, bet par cilvēkiem gan šaubos, jo cilvēks... ir mainīgs lielums :) Tagad iedomājieties, ka tā vietā, lai priecātos par dāvanu (baudītu medu) un darvai rūpīgi mestu līkumu, cilvēks par nepieciešamu uzskata mērķtiecīgu rakšanos tieši pēc tās, urdoties, zūdoties, te šķaidot medu uz visām pusēm, te vēl iespļaujot mucā, jo tur taču bļe jau ir darva...

Pats biedējošākais ir tas, ka es vēl neesmu izmīlējies no viņas. Nespēju, prāts nepalīdz, negribu, sirds negrib, miesa ne tik.