Viss ir redzams

Intolerance: Love’s Struggle Throughout the Ages (1916) - D.W. Griffith

“The most ambitious film ever made...”

Ja nav ko darīt 3h (klusumā) es zinu, ka ir :)

Iedomājieties cilvēku, kuram laime, liktenis, kaut vai lembergs iedāvina medus podu, kurā ar gudru ziņu noslēpis karoti darvas. Pieņemsim, kā mācību, ka nekas nav tikai melns un balts, nav tumsas, bez gaismas, un tāpat kā Iņ un Jaņ ir pa gabaliņam no otra, neviens nav 100% ideāls, kaut vai tāpēc, ka objektīvs ideāls nepastāv. (Situācijas, vietas, stāvokļi var būt ideāli, bet par cilvēkiem gan šaubos, jo cilvēks... ir mainīgs lielums :) Tagad iedomājieties, ka tā vietā, lai priecātos par dāvanu (baudītu medu) un darvai rūpīgi mestu līkumu, cilvēks par nepieciešamu uzskata mērķtiecīgu rakšanos tieši pēc tās, urdoties, zūdoties, te šķaidot medu uz visām pusēm, te vēl iespļaujot mucā, jo tur taču bļe jau ir darva...

Pats biedējošākais ir tas, ka es vēl neesmu izmīlējies no viņas. Nespēju, prāts nepalīdz, negribu, sirds negrib, miesa ne tik.

Где-то есть огонь, который нас согреет,
И милосердный свет всевидящих звёзд,
И где-то есть любовь, что однажды сумеет
Осушить до дна это озеро слёз

Нелегко искать объяснения и оправдания:
С пулей в груди трудно быть непредвзятым.
Но разве чужая боль не есть наказание?
И разве нет кары страшнее, чем быть виноватым?

Но где-то есть тот дом, где мы всегда будем желанны,
А в этом доме тот, кто всегда нас поймёт и простит,
И где-то есть хирург, что сотрёт все эти шрамы,
И извлечёт все пули у нас из груди

Pastāsti man par savu katastrofu

</vakars>

Turpinot no rīta iesākto tēmu, Unter Null noteikti ir tas, kas jāklausās visām gotiski industriālajām meitenēm, kuras ir pamestas, pieviltas, piekrāptas, sāpinātas, traumētas, salauztām sirdīm, piesmietām cerībām, asiņojošām atmiņām – visu šo un, vēlams, arī naidpilnu dispozīciju pret vainīgo. Es varbūt neko nesaprotu, bet mani kā zēnu līdz kaulu smadzenēm aizkustina tās emocijas un sarūgtinājums, kas šķiet ielikts gandrīz katrā no dziesmām, kas radītas, sākot ar 2005. gada albumu The Failure Epiphany, kurš acīmredzot sekojis kādai nopietnai krīzei mākslinieces privātajā dzīvē: This album is dedicated first and foremost to the person that inspired all this bitter material. I couldn't have done it without the emotional turmoil you brought me. Man liekas, jābūt baigajām iekšām, drosmei un spējai, lai to indi no sevis izdabūtu arā, pie tam tādā (manuprāt, fenomenālā, ņemot vērā dzimuma daiļumu, nogaliniet mani, ja spējat) kvalitātē – nevis "kā musdienās" tur, piemēram, kaut ko dusmīgu ieblogot un nobloķēt visos portālos, haha. Jo Ērikas Danhemas radītais dark electro/industrial nav arī nekāds šķebinošs lētā gala produkts a la blutengel, combichrist, angelspit, utml., viņa ir akadēmiski muzikāli izglītota (klavieres, čells, ģitāra), pēdējā albumā ir Nika Keiva kavers (tas pats, kas Omniai, st. citu), un arī paši ieraksti brīvi pastaigājas visā žanra teritorijā no melodiskas un dejojamas elektriskās ķermeņmūzikas līdz nežēlīgam spēka troksnim, pie kam lielākā daļa dziedāto vārdu ir viegli saprotami (vismaz manai ausij). Piecus gadus pēc epifānijas iznākušais Moving On vismaz ar nosaukumu vieš cerības, ka ļaunākais jau ir aiz muguras (es neesmu baigi nopietni pētījis viņas biogrāfiju, ja), taču saturs neliek vilties – muzikāli jau pavisam nē, bet arī liriski dēmoni ir nepabaroti – tieši otrādi, vietām divtik asinskāri un raganiski kā krišanas brīdī – aizvainojums vēl ir pilnā spēkā (Lūlei Vilmai būtu ko teikt), teksti brīžiem atgādina piķa melnus lāstus, brīžiem NLP, brīžiem citātus no pašpalīdzības grāmatām. Vilkt neko nelikšu, jo tur pilns ar liekiem remiksiem un es negribu neko bojāt. Zem ilustrācijas ir viena dziesma, bet es beigšu, kamēr nav aptrūkušies sinonīmi

nesen biju apvainojies, bet tad izlēmu vairs neapvainoties, jo, ja tu esi apvainojies, you can't help uzvesties kā apvainojies un tad par tādu uzvedību apvainojas uz tevi, un sākas bīstama, jo grūti kontrolējama ķēdes reakcija, par laimi mēs esam racionāli cilvēki un protam apstāties un paskatīties uz sevi no malas, va

Man patīk, ka Gazelle Twin visradiodraudzīgākā dziesma last.fm ir noklausāma brīvi:

Play direct from Gazelle Twin

Īstenībā šis ir reāls trejastspams (kā arī krustpuksts), jo http://klab.lv/users/nistagms/135814.html

un



Gazelle Twin
The Entire City
2011, Anti-Ghost Moon Ray

( Pasaule ir auksta un nemājīga )

/dienasgramata klausās/


Man līdzīgi vēl: Austra (!) un nedaudz Llovespell, Lalleshwari un Ladytron šūpuļdziesmas (varbūt). Iespējams. Ieteicam

Ehhehehe, šitais man ļoti patīk, nevaru noturēties neieliekot... No solipses draugiem ellvē:

"Vērtības noliedzošajiem filozofiem nekas nav svēts.
Patiesa INTIMITĀTE Viņiem ir tikai jēdziens.
Haoss, marihuāna, "sāpes", nekontrolēta pārošanās - tā ir filozofu dzīves patiesā "jēga"."

(Voldemārs Burģis)

...

Konteksts