Viss ir redzams

Tā varētu nebūt, bet ne man vienīgajam liekas, ka neglītu vārdu lietošana leksikā, piemēram, interneta komentāros, kuru mērķis ir kaut ko nopelt, gandrīz vienmēr krietni neglītāku padara to autoru, nevis pašu nopeļamo. No kristīgajiem esmu dzirdējis teicienu, ka nevis tas, kas ienāk tevī, samaitā tevi, bet tas, kas iznāk, un nudien brīžiem nemaz nav vajadzības iedziļināties rakstītā būtībā, pat no virspuses uzmetot acis tekstam un ievērojot "negatīvo" burtu - šņāceņu š, ž, č, c, par agresiju un/vai vulgaritāti signalizējošo p, d, r, b, ļ, ķ, h, ņ utml. īpatsvaru, apšaubāmu ortogrāfiju un haotisku interpunkciju... instinktīvi gribas apstāties, novērsties un norobežoties... jo, zač, tāpat taču ir acīm redzams, kas tur notiek, nekas objektīvs vai ievērības cienīgs tur nenotiek, problēmas, vienalga kādas, egregors brutāli nosūcas ar tavu paštaisnumu, es nezinu, kas no tā tiek barots, bet nekas tāds, kam ir tiesības uz manām kosmiskajām akcijām, zb

Pasaules vadoņi sūcas United Colours of Benetton reklāmas kampaņā

via special_r

p.s. šis arī labs \m/

MAY MY ENEMIES LIVE LONG SO THEY CAN SEE ME PROGRESS

Turpinot no rīta iesākto tēmu, Unter Null noteikti ir tas, kas jāklausās visām gotiski industriālajām meitenēm, kuras ir pamestas, pieviltas, piekrāptas, sāpinātas, traumētas, salauztām sirdīm, piesmietām cerībām, asiņojošām atmiņām – visu šo un, vēlams, arī naidpilnu dispozīciju pret vainīgo. Es varbūt neko nesaprotu, bet mani kā zēnu līdz kaulu smadzenēm aizkustina tās emocijas un sarūgtinājums, kas šķiet ielikts gandrīz katrā no dziesmām, kas radītas, sākot ar 2005. gada albumu The Failure Epiphany, kurš acīmredzot sekojis kādai nopietnai krīzei mākslinieces privātajā dzīvē: This album is dedicated first and foremost to the person that inspired all this bitter material. I couldn't have done it without the emotional turmoil you brought me. Man liekas, jābūt baigajām iekšām, drosmei un spējai, lai to indi no sevis izdabūtu arā, pie tam tādā (manuprāt, fenomenālā, ņemot vērā dzimuma daiļumu, nogaliniet mani, ja spējat) kvalitātē – nevis "kā musdienās" tur, piemēram, kaut ko dusmīgu ieblogot un nobloķēt visos portālos, haha. Jo Ērikas Danhemas radītais dark electro/industrial nav arī nekāds šķebinošs lētā gala produkts a la blutengel, combichrist, angelspit, utml., viņa ir akadēmiski muzikāli izglītota (klavieres, čells, ģitāra), pēdējā albumā ir Nika Keiva kavers (tas pats, kas Omniai, st. citu), un arī paši ieraksti brīvi pastaigājas visā žanra teritorijā no melodiskas un dejojamas elektriskās ķermeņmūzikas līdz nežēlīgam spēka troksnim, pie kam lielākā daļa dziedāto vārdu ir viegli saprotami (vismaz manai ausij). Piecus gadus pēc epifānijas iznākušais Moving On vismaz ar nosaukumu vieš cerības, ka ļaunākais jau ir aiz muguras (es neesmu baigi nopietni pētījis viņas biogrāfiju, ja), taču saturs neliek vilties – muzikāli jau pavisam nē, bet arī liriski dēmoni ir nepabaroti – tieši otrādi, vietām divtik asinskāri un raganiski kā krišanas brīdī – aizvainojums vēl ir pilnā spēkā (Lūlei Vilmai būtu ko teikt), teksti brīžiem atgādina piķa melnus lāstus, brīžiem NLP, brīžiem citātus no pašpalīdzības grāmatām. Vilkt neko nelikšu, jo tur pilns ar liekiem remiksiem un es negribu neko bojāt. Zem ilustrācijas ir viena dziesma, bet es beigšu, kamēr nav aptrūkušies sinonīmi

Leo Burnett Riga meklē projektu vadītāju

Kaut kas tomēr ar to vietu nav kārtībā (aizgāju un feisītī nospiedu Unlike - alus aparāti nestrādā, dejot nav kur, meitenes apvainojas un mūk prom, kantam arī nepatika). Vislabāk jutos pirmās stundas laikā pēc ierašanās, kad dekorēju zāli ar vīnogu stīgām, monardām, Sahalīnas sūrenēm, miķelīšiem un krizantēmām (sīkziedu, šoreiz iztiku bez kaņepēm ;), krogā bija tikai daži cilvēki un smaržoja tik labi, ka pat varēja aizmirst par vīrakiem, un braucot uz Pļaviniekiem pēc stroboskopa, turklāt nupat biju par mata tiesu paglābies no bezdibeņa, tāpēc baudīju kaut ko eiforijai līdzīgu. Atkal patīkami pārsteidza publika - gandrīz tikai neredzēti un interesanti cilvēki. Diemžēl sarūgtināja ārkārtīgi nelaipnā attieksme no bāra administrācijas puses - savu kāju vairs tur nesperšu, vismaz, kamēr viņi neatlaidīs to lauķi beretē, komunikācijas ar kuru laikā man mēles galā visu laiku kņudēja jautājums "A tu vispār kauties proti?" (pēc tam Sinisters pastāstīja, ka šī persona jau reiz pamatīgi dabūjusi pa ķirbi no Koila... un man Koils uzreiz sāka patikt vēl vairāk :)

Mēģināju apvienot ar Apziņas Parazītiem un Skaņarkādes jubileju Depo, bet izrādījās, ka tas tomēr nav bezmaksas pasākums (ar šādu pārliecību arī pirmoreiz mierīgi iespērāmies iekšā, tik vien, lai uzzinātu, ka tur viss kavējas par stundu), kamēr Bubamarā dzīvie sāka vairāk vai mazāk laicīgi. Melno tēju gan klausījos beksteidžā, jo tie bija no tādiem, kas atnāk, nospēlē un aiziet, apmēram tāpat kā Henriks pirmajā Spogulī. Savukārt, tie, kas palaida garām I.T.I. NO FRAME, palaida garām kaut ko AAAAAA WTF! WTF!?! AAAAAAAAA.... Tobrīd man bija sācis likties, ka notiekošais galīgi nav "folk/elektro nakts", jo Sinisters lika kaut kādu rociņu, pirmajā ansamblī arī ne no viena, ne otra nebija miņas, tāpēc I. Tontegodes & ko performanci steidzīgi noraksturoju kā "šokfolku". Nezinu, būtu pārāk jāiespringst, lai to aprakstītu, tāpēc labāk skatīties, vai kaut kas nav nofilmēts, teikšu tik vien, ka tēmas bija visnotaļ Dvēseli Atspoguļojošas ;) lai neteiktu freidiskas (piedziedājumu "Dejo, lāci!" sākumā uztvēru kā "Ejakulācija!"), uz skatuves bija meitene (kā arī zēni) ar kailām krūtīm, treniņbikšainā plikgalvja balss diapazons rāva jumtu, un pati uzstāšanās bija ļoti oriģināla un man (kā arī vairumam) ļoti patika. Pēdējie DARK NEXUS savaldzināja ar savu jaunatnīgo naivismu - jā, tas bija izteikti neoriģināls dark electro/harsh ebm pēc visām notīm, taču vismaz notis ir pareizās - balsij milzīgs potenciāls un ģitāru pielietojums arī... ir pareizais (to gan nebija iespējams adekvāti novērtēt haotisko skaņotāja darbību/bāra administrācijas prasību dēļ) - kaut ko arī nofilmēju un ieliku internetā, lai gan skaņa ir slikta.

Savukārt, nefolka setu spēlēja dīdžejs randoms, jo uzturēties aiz letes bija visnotaļ nepatīkami augstākminētās personas dēļ - nedrīkstēja spert ne soli pa labi no "saviem laptopiem", lai nesastaptos ar nemotivēti agresīvu attieksmi - laikam bija svarīgi nosargāt milzīgo sienas tāfeli, uz kuras ar krītiņiem uzšvīkāts bija ne tikai bāra piedāvājums (starp citu, realitātei neatbilstošs), bet arī vesela abstraktās mākslas ainava apmēram ceļu augstumā, kā rezultātā visu vakaru vizuāli jutos kā ē... kas ir skursteņslauķa pretstats? balsinātājs/apmetējs laikam. Tas īblis, kurš laikam bija sašņaucies (normāli cilvēki tā neuzvedas) vai vēl aizvien pilnmēness iespaidā, vairākas reizes vienkārši nāca klāt un grieza nost skaņu, "lai neatbrauktu menti", un piesējās, kam vien varēja ("jūs šeit esat ciemiņi", "durvis ir tur" utt.), kamēr pats lēja savu idiotisko kandžu pāri visai DJ stacijai (laptops un vadi bija slapji un lipīgi). Beigās laikam sapratis, ka uzvedas kaut kā nelāgi, iedeva sidru par 1 latu nevis diviem (sidrs tur ir garšīgs, bet par ko divi lati?), taču to darīja ar tik pārspīlētu paštaisnumapmierinātības apziņu, ka varēja mierīgi arī nedarīt. (Jo īpaši, ņemot vērā, ka Sinistera sākotnējā piedāvājumā likt mūziku šajā iestādē tāpat bija iekļauta privilēģija "pirkt šmigu par puscenu.") Drošības labad piebildīšu, ka runāju par to, kurš nav Jaksis (jeb True Blood Hoyta dubultnieks), diezgan sakarīgs kēkss.

Uz gleznām neapskatījos (piemirsās)

djset 151011

Due to the fact that MySpace had changed into absolutely unacceptible ugly pages we will not further use it and update it. All the messages on this page will stay without reply. To contact us and be updated with band's news, use our official web page. В связи с тем, что MySpace изменился и стал полностью отстойным, мы не будем размещать на нём более ничего. Все сообщения на этой страничке будут оставаться без ответа. Для связи с нами и что бы следить за новостями группы, используйте наш официальный сайт.

Pamodos agri no visādiem interesantiem sapņiem, padomāju, ka, bļin, miegs taču ir visstiprākā narkotika pasaulē (bet tas jau pašsaprotami-analītiski). Pēc tam nedaudz padomāju, kā lai divos titros sabāž "The medieval warm period was the last time climate change radically altered the north. That event redrew the human map of the arctic," bet neko prātīgu neizdomāju. Tad atvēru cibas Latests Puksts (kopš veģma atklāja, ka mans spēka dzīvnieks ir ezis, esmu sācis pastiprināti mīlēt šo latviskojumu), kur izlasīju lj user milkies pukstu par subkultūrām, un nedaudz padomāju par gotiem. Nepretendēju uz kaut kādu baisi absolūto patiesību, bet man liekas, ka tas, kas visvairāk raksturo gotus, ir narcisms pārākajā pakāpē, proti, goti ir tādi cilvēki, kas mīl sevi vairāk par dzīvi. Skaidrs, ka sevis mīlēšana vairāk par citiem nav atkarīga no subkultūras un varbūt pat ir katra veselīga cilvēka dabā, bet tieši gotismā, manuprāt, parādās tādās nedabiskās ārējā-iekšējā proporcijās (pat, ja viņi ienīst sevi, tad dara to ar tādu mīlestību, ka naids šķiet tikai butaforija). Protams, objektivitātei te nav vietas, un es, ja tā var teikt, izeju no estētiskiem stereotipiem, bet visvairāk taisnības ir Ugniusam, kurš reiz teica, ka gots ir tas, kurš uzskata sevi par gotu. Bet, runājot par narcismu, kopš Kastaņedas izlasīšanas jautājums par pašsvarīguma sajūtu man personīgi vienmēr bijis tik sāpīgs, ka bieži esmu izvēlējies to ignorēt - galu galā, pievēršot tam pārāk lielu uzmanību, agrāk vai vēlāk riskē attapties tajā pašā pašsvarīguma bedrē. Katrā ziņā, ja tev ir interneta dienasgrāmata, tu jau esi narciss pēc noklusējuma. (Jeb "kurš vēl tevi nosauks par resnu, ja solipse izdzēsusies?") Lūk, šis bija tas nepieciešamais teksta blāķis, kas nevienam nebija jālasa. Ja būtu, tad es pacenstos tur dažās vietās eksplicēt, ja.

Katru reizi, kad noskatos kādu filmu, kas man patiešām nepatīk, es eju uz IMDb izlasīt pāris recenzijas no jūzeriem, kuri Hated it (http://www.imdb.com/title/ttXXXXXXX/usercomments?filter=hate) un tad pie Was the above review useful to you? spiežu Yes. Jūs arī tā darāt?

when you rage at the conqueror you only rage at yourself
when you torture the anointed you torture yourself
and you've listened to Piaf but not to the Christ
so you sparkle for seconds then dissolve into mist
the fog closes in and you talk about Crowley
you think it's a game
but the game is just you
when shall you stop hiding in the heart of your night
when the cold trapway beckons
when the cold trapway stops

(C93 'Horsey')





p.s. http://horsehater.blogspot.com :D