Viss ir redzams

Pamodos agri no visādiem interesantiem sapņiem, padomāju, ka, bļin, miegs taču ir visstiprākā narkotika pasaulē (bet tas jau pašsaprotami-analītiski). Pēc tam nedaudz padomāju, kā lai divos titros sabāž "The medieval warm period was the last time climate change radically altered the north. That event redrew the human map of the arctic," bet neko prātīgu neizdomāju. Tad atvēru cibas Latests Puksts (kopš veģma atklāja, ka mans spēka dzīvnieks ir ezis, esmu sācis pastiprināti mīlēt šo latviskojumu), kur izlasīju lj user milkies pukstu par subkultūrām, un nedaudz padomāju par gotiem. Nepretendēju uz kaut kādu baisi absolūto patiesību, bet man liekas, ka tas, kas visvairāk raksturo gotus, ir narcisms pārākajā pakāpē, proti, goti ir tādi cilvēki, kas mīl sevi vairāk par dzīvi. Skaidrs, ka sevis mīlēšana vairāk par citiem nav atkarīga no subkultūras un varbūt pat ir katra veselīga cilvēka dabā, bet tieši gotismā, manuprāt, parādās tādās nedabiskās ārējā-iekšējā proporcijās (pat, ja viņi ienīst sevi, tad dara to ar tādu mīlestību, ka naids šķiet tikai butaforija). Protams, objektivitātei te nav vietas, un es, ja tā var teikt, izeju no estētiskiem stereotipiem, bet visvairāk taisnības ir Ugniusam, kurš reiz teica, ka gots ir tas, kurš uzskata sevi par gotu. Bet, runājot par narcismu, kopš Kastaņedas izlasīšanas jautājums par pašsvarīguma sajūtu man personīgi vienmēr bijis tik sāpīgs, ka bieži esmu izvēlējies to ignorēt - galu galā, pievēršot tam pārāk lielu uzmanību, agrāk vai vēlāk riskē attapties tajā pašā pašsvarīguma bedrē. Katrā ziņā, ja tev ir interneta dienasgrāmata, tu jau esi narciss pēc noklusējuma. (Jeb "kurš vēl tevi nosauks par resnu, ja solipse izdzēsusies?") Lūk, šis bija tas nepieciešamais teksta blāķis, kas nevienam nebija jālasa. Ja būtu, tad es pacenstos tur dažās vietās eksplicēt, ja.