Viss ir redzams

Vilki met riņķus ap manu vainas apziņu.
Es nopirkšu no tevis šos vārdus, ja man ļausi,
Tu redzi, jau citādā kārtībā... sevi un tomēr



Mums jāpaliek neredzamiem

Atbaidīt, aizbiedēt baidos,
iebiedēt... vienkārši nevēlos :)
Vēlos pastaigāties ar tevi
Zem kokiem, pa lapām, kamēr satumst
Un nesatikt nevienu cilvēku
Un neredzēt nevienu ēku
Izņemot to, kur mums mājas

Turpinās jau 4. dienu: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=34374242

"Kurš ir tik drosmīgs, lai nāktu ar mani? Man vienam nemaz nav bail!"

(Marts K., 7)

Šī īpatnējā sajūta saglabājās pietiekami ilgi, lai spētu to apzinā­ties. Tad to nomainīja visu nomācošas bailes, šausmas, kas pārņē­ma mani nevis pēkšņi, bet kaut kā ļoti vienmērīgi un pietiekami ātri. Sākumā brīnišķīgo klusuma pasauli saplosīja asas skaņas, taču uz mani tas neattiecās. Skaņas kļuva skaļākas un nepārtrauktas, it kā tās spiestos man virsū, un pamazām es zaudēju vienreizējo brīvā lidojuma sajūtu nedalītajā, bezpersoniskajā un brīnišķīgajā pasaulē. Skaņas pārvērtās milzu soļos. Kaut kas milzīgs elpoja un staigāja ap mani. Es nospriedu, ka viņš mani medī.

Metos bēgt, paslēpos zem laukakmeņa un centos no turienes noteikt, kas īsti mani izseko. Pēc kāda laiciņa uz brīdi izrāpoju no savas slēptuves, — un izsekotājs, kuru es tā arī nesaskatīju, metās man virsū. Man uzgāzās kaut kas līdzīgs milzu ūdenszālei. Iedomā­jos, ka neglābjami tikšu saspiests zem šī gigantiskā gļotu kalna, taču jau tūdaļ atrados kādā bedrē vai iedobumā. Tad ievēroju, ka šīs gļotas vēl nav noklājušas visu zemes virsmu ap mani. Zem laukak­meņa vēl bija brīvs zemes pleķītis. Sāku turp rāpties. Redzēju no gļotu kalna notekam milzīgas piles. Tobrīd "zināju", ka tas izdala gremošanas sulu, lai mani izšķīdinātu. Viena pile uzkrita man uz ro­kas; es centos noberzt skābi ar zemi un mitrināju roku ar siekalām, turpinot ierakties zemē. Taču pēc dažām sekundēm es jau pats grasījos iztvaikot. Mani izstūma pret gaismu. Droši vien gļotu kalns bija mani izšķīdinājis. Miglaini atskārtu gaismu, tā kļuva aizvien spožāka. Gais­ma plūda kaut kur no pazemes, pastiprinājās un beidzot kļuva par sauli, kas pacēlās virs kalnainā horizonta.


/Tulk. Heinrihs Jubels/

Pēc 16 stundu baiļu faktora dubultmaratona miegainumu un nnnē nomainīja dīvaini eiforisks zombis, noplūcu svaigu piparmētru (tepat blakus slieksnim aug un plešas plašumā), uzlēju tēju un apsēdos pagalma vidussaulē. Iedomājos par to mazmazītiņbezgalīgo pasauli sev zem basajām pēdām. Vai esat ievērojuši, cik viegli mazam bērnam nogalināt kukaini? Ne tikai zirnekļus, tos sarkanos skruždžus un odus, kas dzeļ, bet gandrīz visus bez izņēmuma (pat tauriņiem it kā raujot spārnus). Varbūt es spriežu pēc sevis, jo neatceros, ka man būtu bijuši kādi īpaši sentimenti, izņemot vidēji aritmētiskās zvēru kapsētas (kuras, šķiet, bieži vien ierīkojas nevis aiz neviltota žēluma nelaiķiem, bet kāda sociāli rudimentāra totēmisma dziņas vai, kas būtu vēl ticamāk, varas/vēlmes būt par kapsētas direktoru) - ja nepatika, nospiedu. Baidos, ka reizēm tāpat. Bet varbūt man līdz šim tikai nepareizie bērni trāpījušies acīs - tādi, kuriem ļoti laicīgi nav iemācīts to nedarīt (vai, gluži otrādi, ir iemācīts to darīt), nu, tur uzslieta vai nojaukta psiholoģiska barjera - nedarīt pāri nekam dzīvam. Kukaiņiem nav tik ļoti paveicies kā zvēriem un putniem, kuri biežāk apveltīti ar daiļu spalvu un vaigu un kuri, protams, ir arī lielāki. Bet tieši tāpēc, manuprāt, ir jāsāk ar kukaiņiem, tiem mazākajiem, un vismazākajā vecumā. Ja bērnam iemācīs nedarīt pāri kukaiņiem, tad viņam būs vieglāk iemācīt nedarīt pāri arī lielākiem organismiem un galu gala - arī cilvēkiem. Darīt pāri, kā jau valoda saka priekšā, nozīmē rīkoties, nerēķinoties ar cita gribu. Citu vispār. Bet šajā egoisma laikmetā, kad visi dara pāri visiem un citādi nemaz nav iespējams, iemācīties nedarīt ir daudz grūtāk nekā iemācīties darīt. Jo nekas nav jāmācās. Tāpēc man vēl aizvien ļoti pragmatiska šķiet modernā raganisma maksima - dari, ko darīdams, nedari pāri, kur "pāri" nozīmē tikai "harm" un atklājas tādi eksistences varianti, kad no darīšanas pāri var izvairīties vispār, izvairoties no citiem. Es nezinu, vai tu saprati, bet es sapratu. Nedari pāri un dari, ko vēlies ;)

Filma ar neticami baudāmu tekstu un realitātes izjūtu.

( ... tālāk ... )

Maza, bet tomēr mēreni uzbubulinoša mākslas galerija flikrā:

jeb

ASTRĀLĀ TROĻĻU PATRUĻA

Jūs vēro
Krabja miglājā
Andromēdas zvaigznājā
Uz Piena ceļa
Un galaktikas tesmeņa
Pašā galā
Tevi gaida
Aiz Oriona spīlēm
Un Sīriusa dzīlēm
Astrālā troļļu patruļa
Tev smaida
Un ar Zodiaka cienīgām metodēm
Baida


Asstrallallāls/Imaginārs/<3