Viss ir redzams

Āāāāaaaa ārā NEBIJIS vējš, nolauza rūnu, sagāza malkas nojumi, pirms stundas pazuda elektrība, elwim nebūs ko labot :) bet man ir iegansts pirmoreiz iebīdīt tekstu no telefona. Īsumā, Taurupē biju, aborigēni izvairīgi, sniega nav (loģiski), atpakaļceļš 4x ilgāks par turpceļu spēcīgā pretvēja dēļ, vienubrīd sākās krusa, bet biju aizrāvies ar gadžetiem, ausīs skanēja kaut kas labs, tāpēc netraucēja, vizuāla materiāla arī netrūkst, gan dokumentāla rakstura, gan psihodēliskais blekmetāls, lūk, jauns izaicinājums, progresīvais jaunieti, iebīdīt bildi no telefona nu. Deg četras sveces, divas baltas, divas sarkanas, laukā stihija, jākurina krāsns un jāvāra vakariņām puķkāposts (ar rīvmaizi un svfieestu

Visu laiku piemirstas, ka ik pa laikam jāieliek arī kāds pilns albums. Šoreiz kaut kas daiļš un gada laikam atbilstoši apcerīgs: Kauan – Aava Tuulen Maa (2009) 49 min, 320 kb/s, 110 MB Kauan (somiski sen) ir interesants gadījums, jo tas ir viena talantīga un somiski protoša krievu (!) mūziķa projekts, kurš, ja pareizi nojaušu, somu valodu lieto apmēram līdzīgos nolūkos, kā Finntroll – zviedru, kaut arī pretējam efektam – skanot elfiskāk (somi saka, ka akcentu var dzirdēt, bet tipa netraucējot, nu, man arī nē, lol.) Pirmie divi Kauan bija vairāk tāds kā doom metāls, bet ar šo plati stils ir krasi mainījies un no dūma vairs palicis tikai tam raksturīgais atmosfēriskums – «Aava Tuulen Maa» ir viegli (bet ne viegls), nepiespiesti plūstošs, leknās skaņu ainavās ievijošs un iztēles tālēs nesošs postroks, ar svaigumu un dabas elpu, un nekādiem kaitīgiem piemaisījumiem (vīriņam arī uzvārds Belovs), vienvārdsakot, pilnīgs eko :) Iesaku Recenzija latviski (Pogas, sievišķīgi)

Vēroju, kā lietus mijas ar sauli, un saprotu, ka viens ir rudens un otra - vasara, un tas pirmais nepielūdzami ņem virsroku - aiz loga šūpojas krāsainas lapas, šalc noguruši zari, kļavās ugunsgrēks. Vakar atvedu uz laukiem ripzāģi, tādēļ būvēju tādu kā nojumi (jeb pagarinu esošo), lai varētu zāģēt arī lietus laikā. Ievajadzējās pagaru un apaļu koku, bet neviena pa rokai nebija, tāpēc ar cirvi un zāģi aizgāju līdz mežam, kur tāpat vien ar saknēm izgāzu slaidu nokaltušu eglīti. Tad sapratu, ka varēju gan bez cirvja (visticamāk), gan zāģa (pavisam mierīgi) arī iztikt, un atvilku pāri pļavai līdz mājām - tā dienas fizkultūra. Velkot kārtējo reizi sāka līt, bet nu jau laiks sākt lēnām kārtot mājas viesiem, nolasīt kukurūzu, uzsmēķēt, kaut ko tādu...