Atkal par sevi. Šajās dienās grūti nosēdēt iekšā, bieži eju laukā un staigāju apkārt, Vidzemes augstienes rietumos temperatūra nestabili turās ap nulli, sniega sega daudzviet pārsniedz pusmetra biezumu, bet ir sakususi cieta un izturīga, apstaigāju visas vietas, kas vairākus mēnešus bijušas nepieejamas (bez slēpēm, t.i.), kaisu pelnus tur, kur vajag, lai nokūst ātrāk - starp citu, pa ceļam uz bērzu aiz ķiršiem ir atvērusies zeme un izskatās, ka man ir full-thrown avots pussimts metrus no mājas, kņudina agrajam pavasarim raksturīgā nepacietība kaut ko konstruktīvu darīt svaigā gaisā, cerams, nepāries, tāpēc skatos, kur jau kāds dzelzis ir gana karsts kaļams, malkas skaldīšana kā vienīgā produktīvā ārdurvju aktivitāte ir mēreni apnikusi, uzkāpu vienā no vecajām ābelēm un nozāģēju milzīgu aizlūzušu zaru, bet tie ir nieki, mājas dienvidu pusē izdīguši sniegpulkstenīši, šodien ārā kliedz vanags - vispirms no kaimiņiem, pēc tam - no meža, gaidu, kad sāks parādīties arvien vairāk atceļojošo putnu (starp citu, šoziem redzēju
zaļo dzilnu - pāris dienas klauvējās ap pakšiem tā, it kā gribētu tikt mājā - sīļi, piemēram, nekad tā nedara), bet jaunais strauts jau ziemā bija kļuvis par iecienītu padzeršanās vietu ierastajiem sīkaļām, jo virs tā sniegs neturējās pat tad, kad visapkārt bija pilnīgs Immortal - tas priecē, vakar tur redzēju pagaidām vēl neidentificētu lidojošu subjektu