Viss ir redzams

RAITIS SAMETIS ir raw countryside black metal projekts, kas pastāv kopš 2011. gada 1. septembra un pamatoti nosaukts Latvijas leģendārākā smagmetālmūzikas kulta žurnālista vārdā, jo spēlē ultrakonservatīvu un bezkompromisa METĀLU! un mums nospļauties par dogmām, virspusējību un sabiedrības, t.sk. metāla, normām! Mūsu mūzika ir veltīta mums pašiem, mūsu draugiem, senču gariem, putniem, zvēriem, zuzēm, veģmām, Lucītim, Cēsu džonam un Raitim Sametim. 665+1!

Jūsu uzmanībai pagaidām vienīgās projekta dziesmas Mājās! mēģinājuma ieraksts. Nav easy listening, brīdinu!

Spēlē:
R.R. - balss, perkusijas
Vectēvs - ģitāra

Pats Baltais policijā neatzīstas, viņš stāsta, ka namiņu uzslējusi ragana, kuru viņš aizstāv. "Kāpēc jūs domājat, ka tas ir valsts mežs? Tas izsenis pieder raganai. Jūs neticat, ka tāda ragana ir? Dievu arī neviens nav redzējis, bet tam tic... Tagad visi uztaisa baigo brīnumu no šādas mājas - būtu labāk vairāk uztraukušies, ka citās vietās mežā cilvēki sataisa izgāztuves!" skaidro Baltais.

via soria


p.s. Mater Suspiria Vision - Welcome to the Witch House

Dienas bizness (c) rasbainieks: iznesu datoru ar visām tumbiņām priekšnamā, lai var dzīvoties pa āru ar mūziku, pie viena pakārtoju priekšnamu, sanesu bēniņos visādas ziemas lietas, pie viena uzvārīju sīrupu un pabaroju bites, jo izskatās, ka viņu ir tik daudz, ka varētu nebūt ko ēst, pie viena paskaldīju malku, palikvidēju kurmju atstātās ziemas pēdas, ieraku zemē rūnu, pirms tam galā uzsēdinājis pērnā gada ozollapu vainagu, bet bedri aizbēru ar akmeņiem. Dienas maģiskākais mirklis noteikti bija, kad, skanot Vive la Fête – Noir Désir, maniakālajiem kliedzieniem priekšnamā no pļavas pēkšņi piebiedrojās dzērves, kuras savā laukā vēl nebiju šogad redzējis. Tajā brīdī nedaudz izkusu, jo tas tomēr nelīdzinās ne pilnmēnesim, kuru nupat aizvadīju gar logu virs kalna, ne intuitīvajai suša kaimiņa identitātes uzminēšanai. Tagad klausu kalendāram, kas vēsta, ka enerģija pārtop uzbudinājumā un sasprindzinājumā, saasinās nervu darbības traucējumi, nedrīkst ļaut sevi izprovocēt, sūroties par dzīvi, nosodīt sevi, krist izmisumā, jānoskaņojas uz mieru, jāpāriet no spēku uzkrāšanas uz aktīvu tērēšanu, jārod iespēja enerģijai izpausties, vajag priecāties: līksmot, dejot, dziedāt, rīkot karnevālus, bet visu ar mēru (!), enerģiju vislabāk izlietot kaut kā jauna veidošanai vai pilnveidošanai, brūces var asiņot stiprāk nekā parasti, psihe un nervu sistēma šajā laikā ir visaktīvākā un tajā pašā laikā nestabilākā, tāpēc jāizvairās no strīdiem un ķildām, jāuzmanās no negadījumiem, kriminālā pasaule “iziet ielās” (lol), der ieiet vannā, jūrā — aizskalot visu lieko smagumu (c) astrologi.lv, tāpēc kurinu krāsnis, nu jau trešo stundu stāvot kājās turpat priekšnamā un Rosewater pavadījumā dīdoties pie tā, kas attēlā. Pieļauju, ka tas ir pat sportiski, reizumis arī ieliecos ceļos (c) sveetaa_seeta

Atkal par sevi. Šajās dienās grūti nosēdēt iekšā, bieži eju laukā un staigāju apkārt, Vidzemes augstienes rietumos temperatūra nestabili turās ap nulli, sniega sega daudzviet pārsniedz pusmetra biezumu, bet ir sakususi cieta un izturīga, apstaigāju visas vietas, kas vairākus mēnešus bijušas nepieejamas (bez slēpēm, t.i.), kaisu pelnus tur, kur vajag, lai nokūst ātrāk - starp citu, pa ceļam uz bērzu aiz ķiršiem ir atvērusies zeme un izskatās, ka man ir full-thrown avots pussimts metrus no mājas, kņudina agrajam pavasarim raksturīgā nepacietība kaut ko konstruktīvu darīt svaigā gaisā, cerams, nepāries, tāpēc skatos, kur jau kāds dzelzis ir gana karsts kaļams, malkas skaldīšana kā vienīgā produktīvā ārdurvju aktivitāte ir mēreni apnikusi, uzkāpu vienā no vecajām ābelēm un nozāģēju milzīgu aizlūzušu zaru, bet tie ir nieki, mājas dienvidu pusē izdīguši sniegpulkstenīši, šodien ārā kliedz vanags - vispirms no kaimiņiem, pēc tam - no meža, gaidu, kad sāks parādīties arvien vairāk atceļojošo putnu (starp citu, šoziem redzēju zaļo dzilnu - pāris dienas klauvējās ap pakšiem tā, it kā gribētu tikt mājā - sīļi, piemēram, nekad tā nedara), bet jaunais strauts jau ziemā bija kļuvis par iecienītu padzeršanās vietu ierastajiem sīkaļām, jo virs tā sniegs neturējās pat tad, kad visapkārt bija pilnīgs Immortal - tas priecē, vakar tur redzēju pagaidām vēl neidentificētu lidojošu subjektu

Neesmu vēl stāstījis, ka šogad manā vannasistabā ziemo taureņi (tagad es pavadīju piecas minūtes meklējot viņu pareizo nosaukumu, lai gan taureņi ir tie visbiežāk sastopamie, varētu teikt, arhetipiskie) - acainie raibeņi (sākumā bija vismaz pieci, tagad palikuši tikai trīs), kas lielāko daļu laika pavada tādi melni un sastinguši, sakļautiem spārniem pie sienām vai griestiem karājoties, bet, sasilstot telpai (man tur ir tāda atsevišķa krāsns kurināma, uz kuras sildu ūdeni), pamostas un pie ieslēgtas gaismas plakšķinās un plivinās apkārt tā, ka prieks, un, kad nolaižas uz no ūdens izlīduša ceļgala, piemēram, ir nost nedabūjami, tad viņus viegli paņemt rokās un kārtīgi nopētīt tuvumā, kamēr viņš ar savu snuķi tā kuriozi bakstās, izvizināt un uz mirkli sajusties kā tādam faking zvīņspārņu pavēlniekam. Es ceru vienīgi, ka tā, periodiski atkausējot, nenodaru viņiem pāri, bet no otras puses - reizēm izlocīt spārnus jau nevajadzētu nākt par ļaunu, pie tam, ko tad man darīt - nemazgāties? Vēl varētu pastāstīt, ka gan šeit, gan Rīgā bieži uz grāmatplauktiem, palodzēm un tādās vietās gadās atrast šo pašu taureņu (es rakstu ar ē nevis tāpēc, ka tā ir nepareizi, bet lai nejauktu ar kāda cita kustoņa deminutīvu - tas man vienmēr atgādina to piparmētras joku par kādā svinīgā pasākumā brīvībā izlaistiem 100 maziem tauriņiem, tādiem līksmiem, starp galdiņiem un vakartērpiem joņojošiem, hehe - lai gan, starp citu, tas starpspārnu ķermeņa apmatojums tuvplānā ir vizuāli ļoti līdzīgs tauru matiem/sariem), tātad, gadās atrast mirstīgās atliekas - spārnus un to fragmentus (pieļauju, ka rumpi notiesā zirnekļi), un, tāda skaistuma ārā mešanu par nepieņemamu uzskatot, rūpīgi krāju sērkociņkastītēs, kuras pēc tam, protams, pazūd, vispār jau neesmu vēl izdomājis tām nekādu pielietojumu.

Šai vietai nevajadzētu radīt priekšstatu par mani, bet gan to, kas man patīk.
Vienmēr esmu cerējis, ka dzīvē neesmu tāds kā internetā. Pieklājīgāks.
Redzi, es varu ielikt arī tādu bildi kā meiteņu žurnālos:

K, te raksta, ka karstums ir bezmazvai nākamā šīsvasaras apokalipse pēc odiem. Ņihuja! Karstums ir forši. Vismaz Vidzemes augstienē. Pizģets ir dunduri! Tas ir viņu, nevis karstuma dēļ, ka ārā neko ilgāk par piecām minūtēm nevar padarīt. Atliek paiet tālāk no mājas, kā viņi tevi ir atraduši un tad aiziet kā tai pasakā, kur deviņi ar vienu sitienu. Ja odus vēl attiecīgi psihodēliskā noskaņojumā var interpretēt kā elfus sātanistus, tad šitie ir nafig urukhaji kamikadzes. Varbūt tas tāpēc, ka kaimiņiem ir govis, bet tāpat līdz viņām tālu. Lapseņu gan pagaidām maz. Sirseņi nav manīti vispār. Mušas vulgāris kaut kā veiksmīgi izdodas filtrēt no iekštelpām. Maz. Melni oranžie tauriņi ar baltajām strīpām uz spārniem baros dzesējas pie peļu alām un kurmju rakumiem. Pa naktīm uz sejas kāpj viņu nakts brāļi. Bites un kamenes strādā tā, ka prieks skatīties. Skatos arī. Vakar viena iedzēla pēdā, kamēr neskatījos. Būs jānopļauj tas āboliņš sētsvidū, citādi tāda muļķīga nāve sanāk. Pēc divām dienām grasos uzlikt pirmo magazīnu stropam. Bet tas, ko īstenībā gribēju pierakstīt ir tas, ko nekad agrāk nebiju pamanījis, vismaz līdz šai vasarai. Izejot ārā no rīta, piecos sešos, kad saule vēl nav tikusi garām bērzam un viss pārējais ir kluss, var lieliski dzirdēt tādu uzstājīgu dūcošu ambientu no pļavas nākam, tā kā tādu tālu vilciena vai tamlīdzīgas satiksmes skaņu, vismaz tā pirmoreiz pats no sevis padomāju, pirms sapratu, ka nekāda vilciena, ne satiksmes nav, bet to sanoņu rada visi tie lidoņi kolektīvi. Āsam, kā tagad mēdz teikt

( inde )

Es esmu otrā pusē

Vakardien precizēju savas dzimšanas laiku (nē, uz dzemdību namu nezvanīju, palūdzu mātei, lai paskatās "īpašajā" blociņā). Izrādās, esmu 25 minūtes jaunāks, nekā līdz šim biju domājis. Skatos, ko tad tas maina manā astroloģiskajā kartē... (jāņem vērā, ka esmu diezgan ārpus astroloģijas tempļa, proti, profāns)

- Venēra pārcēlusies no sestās mājas uz piekto,
- Plutons - no divpadsmitās uz vienpadsmito,
- Mēness - no vienpadsmitās uz desmito, bet tipa tik minimāli, ka vismaz tā vietne, kuru skatos (Astrodienst), tāpat interpretē kā vienpadsmitajā esošu (kāpēc?)

/Kautrējos piesārņot svešas frendlistes ar šādiem egocentriskiem ierakstiem, tāpēc akordiāli spiežu "backdated"/

Archīvs ar 3 gab. diezgan atšķirīgu stilu skaņdarbiem, kuriem visiem tomēr ir kaut kas kopīgs - to beigas liek man "beigt"

( apmēram šitā )

( vai kaut kā tā )