Viss ir redzams

( Morgueldar w/ Skygge, 1996-1997 )

TO ALL MY FRIENDS xD

"Robinsonā", 1998 (es arī tur tieku piesaukts :/)

Ā, vēl šis, un tad gan

Heresiarh @club Robinsons 1998

ES SPĒLĒJU SINTEZATORU


Moonveil @club Robinsons 1998

ES SPĒLĒJU ĢITĀRU (SLIKTI)


Heresiarh «Trollstorm» 2000 (mēģis Krāsotāju ielā)

ES “DZIEDU” (TIKAI NEKO NEDZIRD)


Heresiarh “Pakaviņā” 2001 (krutākais koncis, manprāt)

MANI NEVAR REDZĒT :@


Un tagad gan

ANUNAKI

Lūk, tā, aizrāvos ar vecām fotogrāfijām, kamēr pamanīju kaut ko interesantu:

( TAD )



( TAGAD )

p.s. pie viena: http://anathemantra.tumblr.com/tagged/churches

Sekojot laika garam, "ieblogot" kļūst par vienu no populārākajiem darbības vārdiem ikdienas komunikācijā. Kā jauna diena, tā atkal ieblogot, parasti kaut ko egocentrisku, jo jābūt taču godīgam pret sevi. Iespējams arī tevi, hipotētiskais lasītāj. Vēlies zināt, kā nefolks izskatījās (un kādas vārsmas rakstīja) pirms vairāk vai mazāk precīzi 15 gadiem? Neiesaku!

( NSFCS* )

* Common Sense :)

Ieliku vienu nepabeigtu Twrch Trwyth gabaliņu

http://soundcloud.com/nefolk#play

Ananalogs solomēģinājumieraksts, Lakstene, 2009. Neizdots

//

Ja kas, šajā ierakstā piedalos arī es -

http://www.last.fm/music/Karbunkuls/Ven%C4%93risko+V%C4%81rsmu+V%C4%81cel%C4%ABte :(

Karbunkuls: Herbe / Taarpacis / Big Mozus
  (90.o vidus, pēc tam projekts turpinās ar nosaukumu Kilograms (Kg), bet jau bez nefolka)

Atbraucu uz Rīgu, pa ceļam uz mājām steidzami abstrahējos, dalījos lauku pienā, mani pavadīja divi cilvēki un plankumains haizivjsuns, ar kuru kuce Rīga negribēja draudzēties, iznesu laukā no istabas dzīves nogurdinātu ķirbi, iekurināju krāsni un tagad pēdējais Hocico uz austiņām ir aaaa ar visu savu neticamo trešās pasaules kiberskaņu un meksikāņu "šarmu", kura viņiem ir apmēram tikpat, cik asinskārajiem actekiem Melja Gibsona Apocalipto fucking dogs all of you aaaa often copied, never bested indeed.

Visu iepriekšējo nedēļu lija kā tai Pēdējā Elfā, sazāģēju malku, iztulkoju pāris filmas un atbraucu uz Rīgu, jo jāaiziet uz teātri - nacinuālo - maniem vecākiem tajā pieder 3 gab. abonementi, kurus viņi diezgan pasen xvzkāpēc nomainīja pret trīs tādiem pašiem Dailē, kurš bija manas bērnības teātris ar periodisko iespēju garlaikoties 13. rindas 13. vietā (kaut kur un kaut kad sen esot bijusi teātra kritikas rubrika ar tādu nosaukumu, prikiņ, vēlāk tur arī vienu mēnesi nostrādāju par akumulatoru), nacinuālā šaurais balkons un pensionāriem mērķauditētais repertuārs diemžēl nestāv līdzi tās ēkas vērienam, bet man vienalga patīk teātris un nu tēvs atkal aizlidojis uz Briseli, tāpēc jāiet viņa vietā (trešais cilvēks parasti ir māsa).

Ja jau reiz esmu atbraucis uz Rīgu, svētkos aiziešu arī uz Skaņu Mežu - jāpaklausās beidzot dzīvē uz Zemnieku un Kosmosu, prieks arī redzēt, ka Apziņas Parazīti tik ātri atguvušies pēc dalībnieka nāves, cerams, ka šoreiz nekas tik nopietns neatgadīsies. Vispār sāku šo rakstīt jau vakar, tikai nepabeidzu, sāku skatīties, kā Edvards Nortons dara visu, lai būtu lielisks šajā filmā, tikai kaut kur ap vidu aizmigu, bet tas nekas - filma skatāma. Āāaaa, vēl nospiedu uz http://klab.lv/random.bml un man parādīja šo:

Reizi vai divas gadā man pienāk aploksne no Anglijas, kuras iekšpusē ir vecās grupas leibla sūtīta atskaite uz vairākām lapām ar daudz daudz nullītēm un pašā apakšā sarkaniem cipariem, cik tad lielus zaudējumus esam viņiem nesuši (šobrīd -£549.00) - acīmredzot, tas viņiem ir obligāts pasākums, un es jau arī parasti metu ārā, nemaz īsti neiedziļinoties (revenue from ringtones? wtflol), bet šoreiz beidzot ir kaut kas ārā no ordinārā - ierastā bezpersoniskā zīmoga vai karalienes galvas vietā uz aploksnes gozējas Īsta Pastmarka (ar Pūku un viņa draugiem, ielikšu bildi). Tas man atgādināja, ka kaut kur zaļā vigvama dziļumos stāv divas A4 papīra kastes, kas līdz malām piebāztas ar vēstulēm no pagrīdisko aktivitāšu laikiem (ja nemaldos, pat alfabētiski pēc sūtītāja sakārtotām) - bija reiz laiks, kad saņēmu un nosūtīju vidēji desmit vēstules/paciņas nedēļā un bija pat izstrādājies reflekss, kurš reizēm vēl liek par sevi manīt - ienākot pa vārtiņiem, uzreiz griezt galvu pa kreisi pastkastītes virzienā. Tagad gan tas viss, līdz ar entuziasma un ticības mūzikas taustāmībai izbeigšanos, ir kļuvis par daļu no pagātnes, bet es vēl aizvien esmu iedomājies, kā kaut kad "vecumdienās" krekšķinādams tās vēstuļu kastes izvilkšu saules gaismā, piesēdīšos un kārtīgi griezīšu ārā markas, atdalīšu no papīra un likšu kādā nevienam nevajadzīgā albumā. It kā jau dabiskā lietu kārtība diktētu, ka tās būtu jāatdod hipotētiskajiem mazbērniem, bet pasaule, sasodīts, nestāv uz vietas. Un tu, vai bērnībā kolekcionēji markas?

Šai vietai nevajadzētu radīt priekšstatu par mani, bet gan to, kas man patīk.
Vienmēr esmu cerējis, ka dzīvē neesmu tāds kā internetā. Pieklājīgāks.
Redzi, es varu ielikt arī tādu bildi kā meiteņu žurnālos: