Viss ir redzams

Reizi vai divas gadā man pienāk aploksne no Anglijas, kuras iekšpusē ir vecās grupas leibla sūtīta atskaite uz vairākām lapām ar daudz daudz nullītēm un pašā apakšā sarkaniem cipariem, cik tad lielus zaudējumus esam viņiem nesuši (šobrīd -£549.00) - acīmredzot, tas viņiem ir obligāts pasākums, un es jau arī parasti metu ārā, nemaz īsti neiedziļinoties (revenue from ringtones? wtflol), bet šoreiz beidzot ir kaut kas ārā no ordinārā - ierastā bezpersoniskā zīmoga vai karalienes galvas vietā uz aploksnes gozējas Īsta Pastmarka (ar Pūku un viņa draugiem, ielikšu bildi). Tas man atgādināja, ka kaut kur zaļā vigvama dziļumos stāv divas A4 papīra kastes, kas līdz malām piebāztas ar vēstulēm no pagrīdisko aktivitāšu laikiem (ja nemaldos, pat alfabētiski pēc sūtītāja sakārtotām) - bija reiz laiks, kad saņēmu un nosūtīju vidēji desmit vēstules/paciņas nedēļā un bija pat izstrādājies reflekss, kurš reizēm vēl liek par sevi manīt - ienākot pa vārtiņiem, uzreiz griezt galvu pa kreisi pastkastītes virzienā. Tagad gan tas viss, līdz ar entuziasma un ticības mūzikas taustāmībai izbeigšanos, ir kļuvis par daļu no pagātnes, bet es vēl aizvien esmu iedomājies, kā kaut kad "vecumdienās" krekšķinādams tās vēstuļu kastes izvilkšu saules gaismā, piesēdīšos un kārtīgi griezīšu ārā markas, atdalīšu no papīra un likšu kādā nevienam nevajadzīgā albumā. It kā jau dabiskā lietu kārtība diktētu, ka tās būtu jāatdod hipotētiskajiem mazbērniem, bet pasaule, sasodīts, nestāv uz vietas. Un tu, vai bērnībā kolekcionēji markas?