Viss ir redzams

Neesmu vēl stāstījis, ka šogad manā vannasistabā ziemo taureņi (tagad es pavadīju piecas minūtes meklējot viņu pareizo nosaukumu, lai gan taureņi ir tie visbiežāk sastopamie, varētu teikt, arhetipiskie) - acainie raibeņi (sākumā bija vismaz pieci, tagad palikuši tikai trīs), kas lielāko daļu laika pavada tādi melni un sastinguši, sakļautiem spārniem pie sienām vai griestiem karājoties, bet, sasilstot telpai (man tur ir tāda atsevišķa krāsns kurināma, uz kuras sildu ūdeni), pamostas un pie ieslēgtas gaismas plakšķinās un plivinās apkārt tā, ka prieks, un, kad nolaižas uz no ūdens izlīduša ceļgala, piemēram, ir nost nedabūjami, tad viņus viegli paņemt rokās un kārtīgi nopētīt tuvumā, kamēr viņš ar savu snuķi tā kuriozi bakstās, izvizināt un uz mirkli sajusties kā tādam faking zvīņspārņu pavēlniekam. Es ceru vienīgi, ka tā, periodiski atkausējot, nenodaru viņiem pāri, bet no otras puses - reizēm izlocīt spārnus jau nevajadzētu nākt par ļaunu, pie tam, ko tad man darīt - nemazgāties? Vēl varētu pastāstīt, ka gan šeit, gan Rīgā bieži uz grāmatplauktiem, palodzēm un tādās vietās gadās atrast šo pašu taureņu (es rakstu ar ē nevis tāpēc, ka tā ir nepareizi, bet lai nejauktu ar kāda cita kustoņa deminutīvu - tas man vienmēr atgādina to piparmētras joku par kādā svinīgā pasākumā brīvībā izlaistiem 100 maziem tauriņiem, tādiem līksmiem, starp galdiņiem un vakartērpiem joņojošiem, hehe - lai gan, starp citu, tas starpspārnu ķermeņa apmatojums tuvplānā ir vizuāli ļoti līdzīgs tauru matiem/sariem), tātad, gadās atrast mirstīgās atliekas - spārnus un to fragmentus (pieļauju, ka rumpi notiesā zirnekļi), un, tāda skaistuma ārā mešanu par nepieņemamu uzskatot, rūpīgi krāju sērkociņkastītēs, kuras pēc tam, protams, pazūd, vispār jau neesmu vēl izdomājis tām nekādu pielietojumu.

National Geographic ikgadējā fotokonkursa darbu izlase. Mani favorīti:







Par linku paldies suic

K, te raksta, ka karstums ir bezmazvai nākamā šīsvasaras apokalipse pēc odiem. Ņihuja! Karstums ir forši. Vismaz Vidzemes augstienē. Pizģets ir dunduri! Tas ir viņu, nevis karstuma dēļ, ka ārā neko ilgāk par piecām minūtēm nevar padarīt. Atliek paiet tālāk no mājas, kā viņi tevi ir atraduši un tad aiziet kā tai pasakā, kur deviņi ar vienu sitienu. Ja odus vēl attiecīgi psihodēliskā noskaņojumā var interpretēt kā elfus sātanistus, tad šitie ir nafig urukhaji kamikadzes. Varbūt tas tāpēc, ka kaimiņiem ir govis, bet tāpat līdz viņām tālu. Lapseņu gan pagaidām maz. Sirseņi nav manīti vispār. Mušas vulgāris kaut kā veiksmīgi izdodas filtrēt no iekštelpām. Maz. Melni oranžie tauriņi ar baltajām strīpām uz spārniem baros dzesējas pie peļu alām un kurmju rakumiem. Pa naktīm uz sejas kāpj viņu nakts brāļi. Bites un kamenes strādā tā, ka prieks skatīties. Skatos arī. Vakar viena iedzēla pēdā, kamēr neskatījos. Būs jānopļauj tas āboliņš sētsvidū, citādi tāda muļķīga nāve sanāk. Pēc divām dienām grasos uzlikt pirmo magazīnu stropam. Bet tas, ko īstenībā gribēju pierakstīt ir tas, ko nekad agrāk nebiju pamanījis, vismaz līdz šai vasarai. Izejot ārā no rīta, piecos sešos, kad saule vēl nav tikusi garām bērzam un viss pārējais ir kluss, var lieliski dzirdēt tādu uzstājīgu dūcošu ambientu no pļavas nākam, tā kā tādu tālu vilciena vai tamlīdzīgas satiksmes skaņu, vismaz tā pirmoreiz pats no sevis padomāju, pirms sapratu, ka nekāda vilciena, ne satiksmes nav, bet to sanoņu rada visi tie lidoņi kolektīvi. Āsam, kā tagad mēdz teikt

( inde )

Alegorija.

Man šodien, nē, vakardien vaicāja, kāpēc dažas sievietes ir kā vīns?
Nu ja, jo gadiem ilgi raudzētas, destilētas, ozolkoka mucās, pazemē, pagrabā, utt.

Un tad man ienāca prātā, ka daži vīrieši arī ir kā kaut kas... proti, kāpuri!
Jo var pa vienu nakti pārvērsties tauriņos, ja paveicas, protams, ja kāds putns nenoknābj, cilvēks neuzkāpj, salna neuznāk, utt.

Bet lielākā daļa nenodzīvo ilgāk par 3 dienām. Un tad pārdzimst, droši vien. Vai ne? Pie tam no kāpuriem var arī visādi mošķi laukā izlīst. Bet vīna pudeli arī var izlakt pusstundā, vecumam nav nozīmes.

2307