K, te raksta, ka karstums ir bezmazvai nākamā šīsvasaras apokalipse pēc odiem. Ņihuja! Karstums ir forši. Vismaz Vidzemes augstienē. Pizģets ir dunduri! Tas ir viņu, nevis karstuma dēļ, ka ārā neko ilgāk par piecām minūtēm nevar padarīt. Atliek paiet tālāk no mājas, kā viņi tevi ir atraduši un tad aiziet kā tai pasakā, kur deviņi ar vienu sitienu. Ja odus vēl attiecīgi psihodēliskā noskaņojumā var interpretēt kā elfus sātanistus, tad šitie ir nafig urukhaji kamikadzes. Varbūt tas tāpēc, ka kaimiņiem ir govis, bet tāpat līdz viņām tālu. Lapseņu gan pagaidām maz. Sirseņi nav manīti vispār. Mušas vulgāris kaut kā veiksmīgi izdodas filtrēt no iekštelpām. Maz. Melni oranžie tauriņi ar baltajām strīpām uz spārniem baros dzesējas pie peļu alām un kurmju rakumiem. Pa naktīm uz sejas kāpj viņu nakts brāļi. Bites un kamenes strādā tā, ka prieks skatīties. Skatos arī. Vakar viena iedzēla pēdā, kamēr neskatījos. Būs jānopļauj tas āboliņš sētsvidū, citādi tāda muļķīga nāve sanāk. Pēc divām dienām grasos uzlikt pirmo magazīnu stropam. Bet tas, ko īstenībā gribēju pierakstīt ir tas, ko nekad agrāk nebiju pamanījis, vismaz līdz šai vasarai. Izejot ārā no rīta, piecos sešos, kad saule vēl nav tikusi garām bērzam un viss pārējais ir kluss, var lieliski dzirdēt tādu uzstājīgu dūcošu ambientu no pļavas nākam, tā kā tādu tālu vilciena vai tamlīdzīgas satiksmes skaņu, vismaz tā pirmoreiz pats no sevis padomāju, pirms sapratu, ka nekāda vilciena, ne satiksmes nav, bet to sanoņu rada visi tie lidoņi kolektīvi. Āsam, kā tagad mēdz teikt
( inde )
