Viss ir redzams

Atbraucu uz Rīgu, pa ceļam uz mājām steidzami abstrahējos, dalījos lauku pienā, mani pavadīja divi cilvēki un plankumains haizivjsuns, ar kuru kuce Rīga negribēja draudzēties, iznesu laukā no istabas dzīves nogurdinātu ķirbi, iekurināju krāsni un tagad pēdējais Hocico uz austiņām ir aaaa ar visu savu neticamo trešās pasaules kiberskaņu un meksikāņu "šarmu", kura viņiem ir apmēram tikpat, cik asinskārajiem actekiem Melja Gibsona Apocalipto fucking dogs all of you aaaa often copied, never bested indeed.

Visu iepriekšējo nedēļu lija kā tai Pēdējā Elfā, sazāģēju malku, iztulkoju pāris filmas un atbraucu uz Rīgu, jo jāaiziet uz teātri - nacinuālo - maniem vecākiem tajā pieder 3 gab. abonementi, kurus viņi diezgan pasen xvzkāpēc nomainīja pret trīs tādiem pašiem Dailē, kurš bija manas bērnības teātris ar periodisko iespēju garlaikoties 13. rindas 13. vietā (kaut kur un kaut kad sen esot bijusi teātra kritikas rubrika ar tādu nosaukumu, prikiņ, vēlāk tur arī vienu mēnesi nostrādāju par akumulatoru), nacinuālā šaurais balkons un pensionāriem mērķauditētais repertuārs diemžēl nestāv līdzi tās ēkas vērienam, bet man vienalga patīk teātris un nu tēvs atkal aizlidojis uz Briseli, tāpēc jāiet viņa vietā (trešais cilvēks parasti ir māsa).

Ja jau reiz esmu atbraucis uz Rīgu, svētkos aiziešu arī uz Skaņu Mežu - jāpaklausās beidzot dzīvē uz Zemnieku un Kosmosu, prieks arī redzēt, ka Apziņas Parazīti tik ātri atguvušies pēc dalībnieka nāves, cerams, ka šoreiz nekas tik nopietns neatgadīsies. Vispār sāku šo rakstīt jau vakar, tikai nepabeidzu, sāku skatīties, kā Edvards Nortons dara visu, lai būtu lielisks šajā filmā, tikai kaut kur ap vidu aizmigu, bet tas nekas - filma skatāma. Āāaaa, vēl nospiedu uz http://klab.lv/random.bml un man parādīja šo:

O, antireality varētu veltīt šo :D

( Ja interesē miglas pūces Andreas Haugenas aka Nēbelhekses eks Hagalaz'Runedance/Aghast, Žarbō eks Swans vai, es nezinu, kaut kāda Cattle Decapitation daiļrade )




Attēlā - They can kill themselves

Manu Rīgas māju pagalmā (Mārupītes krastā) zem upeņu krūma palīdusi un nomirusi lapsa. Varētu būt, ka viņa tur jau ir kopš vasaras, jo vieta ir patiešām neuzkrītoša un līķis jau paspējis labi sadalīties un kļūt par barotni brangai mušu kāpuru kolonijai. Ja varētu tā glīti nofotografēt (bet nevar, jo zari traucē), ieliktu šeit bildi zem lj-cut un uzrakstītu veltījums antireality evil hahaha

Pēc 16 stundu baiļu faktora dubultmaratona miegainumu un nnnē nomainīja dīvaini eiforisks zombis, noplūcu svaigu piparmētru (tepat blakus slieksnim aug un plešas plašumā), uzlēju tēju un apsēdos pagalma vidussaulē. Iedomājos par to mazmazītiņbezgalīgo pasauli sev zem basajām pēdām. Vai esat ievērojuši, cik viegli mazam bērnam nogalināt kukaini? Ne tikai zirnekļus, tos sarkanos skruždžus un odus, kas dzeļ, bet gandrīz visus bez izņēmuma (pat tauriņiem it kā raujot spārnus). Varbūt es spriežu pēc sevis, jo neatceros, ka man būtu bijuši kādi īpaši sentimenti, izņemot vidēji aritmētiskās zvēru kapsētas (kuras, šķiet, bieži vien ierīkojas nevis aiz neviltota žēluma nelaiķiem, bet kāda sociāli rudimentāra totēmisma dziņas vai, kas būtu vēl ticamāk, varas/vēlmes būt par kapsētas direktoru) - ja nepatika, nospiedu. Baidos, ka reizēm tāpat. Bet varbūt man līdz šim tikai nepareizie bērni trāpījušies acīs - tādi, kuriem ļoti laicīgi nav iemācīts to nedarīt (vai, gluži otrādi, ir iemācīts to darīt), nu, tur uzslieta vai nojaukta psiholoģiska barjera - nedarīt pāri nekam dzīvam. Kukaiņiem nav tik ļoti paveicies kā zvēriem un putniem, kuri biežāk apveltīti ar daiļu spalvu un vaigu un kuri, protams, ir arī lielāki. Bet tieši tāpēc, manuprāt, ir jāsāk ar kukaiņiem, tiem mazākajiem, un vismazākajā vecumā. Ja bērnam iemācīs nedarīt pāri kukaiņiem, tad viņam būs vieglāk iemācīt nedarīt pāri arī lielākiem organismiem un galu gala - arī cilvēkiem. Darīt pāri, kā jau valoda saka priekšā, nozīmē rīkoties, nerēķinoties ar cita gribu. Citu vispār. Bet šajā egoisma laikmetā, kad visi dara pāri visiem un citādi nemaz nav iespējams, iemācīties nedarīt ir daudz grūtāk nekā iemācīties darīt. Jo nekas nav jāmācās. Tāpēc man vēl aizvien ļoti pragmatiska šķiet modernā raganisma maksima - dari, ko darīdams, nedari pāri, kur "pāri" nozīmē tikai "harm" un atklājas tādi eksistences varianti, kad no darīšanas pāri var izvairīties vispār, izvairoties no citiem. Es nezinu, vai tu saprati, bet es sapratu. Nedari pāri un dari, ko vēlies ;)

All My Friends Are Funeral Singers (2010) ir visnotaļ jauka (vizuāli un aurāli baudāma) indie filma par kādu mēdiju (vecmodīgi rakstīt būtu "raganu"), kas dzīvo spoku pilnā mājā meža malā (mežu gan nerāda) un caurām dienām (un naktīm) spiesta klausīties psihodēlisku folku (spoku jeb, kā vēlāk noskaidroju, režisora grupas izpildījumā*)



Jāņu diena - spama diena! / Paldies suic ftp

* novilku viņu albumu, kas saucas tāpat, bet tas gan nav tik labs, jo tur skan pavisam ne tas, kas filmā, pie tam, tur arī patiešām dzied

- Rain! By Jupiter's cock, would you fucking rain!
- What are you doing?
- Praying.
...

( spoilers )

Robert Holdstock, 61, died in a London hospital at 4 a.m. on November 29, 2009 after almost two weeks in intensive care battling a severe E. coli infection. He was hospitalized after collapsing on November 18 and put on life-support, with multiple-organ breakdown, including his liver, kidneys, and heart. The E. coli infection was discovered the next day.

He is best known as the author of the Mythago Cycle and the Merlin Codex series. His latest novel Avilion, the direct sequel to Mythago Wood, was published in July 2009. Holdstock's works have won him four BSFA Awards and two World Fantasy Awards, as well as many nominations.

Born in Hythe, Kent, Holdstock held jobs as a banana boatman, construction worker, and slate miner. He earned a Bachelor of Science from University College of North Wales, Bangor, with honors in applied Zoology, and a Master of Science in Medical Zoology at the London School of Hygiene & Tropical Medicine. From 1971 to 1974, he conducted research at the Medical Research Council in London, while writing part-time. He became a full-time writer in 1976.

Death: You're an interesting young man. We'll meet again.
Young Boris: Don't bother.
Death: It's no bother.

( ... tālāk ... )

Nāve

Mušmires

Man šķiet, ka lielais vairums cilvēku šodien ir apjukuši (bet te es, protams, neatklāju ASV, nav jābūt gaišreģim, pietiek spriest pēc sevis, kā nekā - jūs visi jau esat daļa no manis ;) un "tuvākajā" nākotnē būs tikai divas (grūti atšķiramas) opcijas:

1. ārprāts
2. apgaismība

Bet tas nekas, jo līdz ar to, ka tas lielais vairums jau permanenti atradies stadijā nr. 1, izvēles iespējas sašaurinās līdz minimumam (nemainīties nav izvēle). It's a smad and beautiful world

+1