Viss ir redzams

Pēdējā laikā šis, ikdienas latviešu valodā tik bieži dzirdamais triju zilbju secīgums mani uzbudina arvien vairāk. Ar saprātīgu nokavēšanos pamanīju, ka arī man patiesībā nav noturīga viedokļa - ne par sevi, ne citiem. Vismaz tagadnes izteiksmē. Tas ir kā... Dari ko darīdams, dabūsi galu. (Tas pats attiecas uz domāšanu, dzīvošanu u.c. d ;)

Arī par šo man it kā nav nekā ko teikt (bet ielinkot tomēr gribas, jo samērā laicīgi), varētu rakstīt, ka izbrīna vairāku komentētāju neiecietība vai tur, teiksim, empātijas trūkums, bet pat par to trūkst pārliecības galu galā:

Nogurušās Paaudzes – Paaudzes ”0” Manifests

p.s. UN DAUZI CITI

Man šķiet, ka lielais vairums cilvēku šodien ir apjukuši (bet te es, protams, neatklāju ASV, nav jābūt gaišreģim, pietiek spriest pēc sevis, kā nekā - jūs visi jau esat daļa no manis ;) un "tuvākajā" nākotnē būs tikai divas (grūti atšķiramas) opcijas:

1. ārprāts
2. apgaismība

Bet tas nekas, jo līdz ar to, ka tas lielais vairums jau permanenti atradies stadijā nr. 1, izvēles iespējas sašaurinās līdz minimumam (nemainīties nav izvēle). It's a smad and beautiful world