Egzaktlī. Tāpēc arī var pastāvēt humanitārās ZINĀTNES. Jo ar vārdiem var "mērīt" un objektivizēt to, kas subjektīvs un daudzšķautņains. Cita lieta - cik pilnīgi tas katrā atsevišķā gadījumā izdodas, vai cik "korekti"...

Hmm, man tieši ir aizdomas, ka nekas nav subjektīvs. Vai drīzāk, ka ir kopums, kas ir objektīvs un tam nevar ne pielikt, ne atņemt. To nevar ar postmodernismu izšķīdināt tā pat, kā ko neesošu ar postmodernisma twisted alķīmiju mākslīgi materializēt.

Bet tāpat man ir aizdomas, ka vajag nodalīt publiskos no psiholoģiskajiem fenomeniem, jo tie ir divi dažādi realms, uz kuriem attiecas citādāki dabas/fizikas likumi.

Basically, postmodernisms ir much ado about nothing, so loģikas kļūdu, kas ir postmosdernisms, nevar lietot lai radītu arvien vairāk jaunu loģikas kļūdu. Jo tā ir viena liela loģikas kļūdu ballīte.. Vismaz priekš sabiedriskā/dabiskā realm. Psiholoģija is a whole other minefield.

Par humanitārajām zinātnēm runājot, tās noteikti var pastāvēt, kā psiholoģisko fenomenu pētījums, kam pēcāk jāpiemērojas realitātei, lai saglabātu eksistenciālu kārtību, to keep chaos at bay. Bet šis ir grūti, jo lai arī realitāte it kā ir sen nodefinēta, neviens to tāpat dziļak nesaprot. So no vienas puses mums ir psihes fenomeni, kas ir totāls labirints, pazeme un brīnumzeme; un no otras puses ir 'realitāte' kas kanpi turās, jo tiek konstanti (labākajā gadījumā - terapeitiski) infused with chaos.

Cilvēki nesaprot realitāti, un cilvēki nesaprot psiholoģiskos fenomenus. Viņi to visu apraksta ar it kā uzticamiem vārdiem, bet teju viss arvien vēl ir apslēpts. Un kamēr cilvēki nesaprot par kripatiņu vairāk, manuprāt, ir bīstami pāragri un pārāk daudz jaukt psiholoģiskos fenomenus ar 'realitāti', jo mēs varam neatgriezeniski attapties kaut kādā Leonoras Karingtones gleznā, and I jsut don't think people are ready nor that they will enjoy it in the long term.

Es būtībā neko skaidru te nepateicu.. jo es vēlaizvien kristalizēju savas domas par šo tēmu, kas ir ļoti, ļoti apslēpta.

Es varbūt mazāk par postmodernismu - kā umbrella term, bet vairāk par to, ka, jā, materiālo (objektīvo? dabisko realm?) realitāti, kopumu var aprakstīt, klasificēt un "vienoties", lai pētītu un definētu. Bet tieši subjektivizētā (psiholoģiskā?, uztveres?) dimensija ir tas faktors, kas tomēr zinātniskai un objektīvai pieejai paliek netverams - kaut kur analoģijās, labākajā gadījumā. Proti, mēs varam vienoties, ka kaut kas ir "zaļš", saukt to tā un atpazīt. Taču, lai kā censtos un izvērstos, "zaļumu" nav iespējams aprakstīt pilnvērtīgi - tā, lai tas pilnībā izskaidrotu to, kā konkrēts subjekts to (objektu?) redz, pieredz un piedzīvo.
Piekrītu un patika Karingtones gleznas doma - lai kā mēs evolucionētu* un censtos - ir jāatstāj (un dabīgi paliks!) pašam prātam neaptveramas dimensijas un novērojuma iespēju slāņi (just for our own sake and sanity). Līdzīgi kā tas ir ar t.s. "neizmantoto smadzeņu potenciālu"- pat, ja pieļaujam, ka tāds ir un viņu var izmantot - nav šaubu, ka tas netiek izmantots ar daudz gudrāku* un funkcionālāku pamatojumu* nekā varam iedomāties un atsevišķiem no mums pa reizei iegribētos.

Sorry, priekš manām simpleton smadzenēm dažreiz tevis rakstītais izklausās pārak sarežģīti un es nespēju notvert tavu mesidžu! :)

Bet nu jā.. vispār es domāju, jo kaut kur dzirdēju, ka viss ir psiholoģisks/garīgs/mistisks savā patiesajā būtībā. Pat lietas, ko mēs varam novērot.. mēs varam teikt molekula, bet kas viņa tāda ir? Kas ir matērija? Mēs aptuveni "zinām" un kvantificējam objektus un parādības dabā, bet precīzi vēlaizvien neviena zinātne lietu dzīles neizskaidro. So psiholoģiskajai dimensijai ir līdzība ar dabisko/materiālo dimensiju, tajā ka esība ir ka parādība.. nomodā more substantial, zemapziņā more fluid and fantastical. Un es domāju, ka atbildes pastāv un nāks, kad būsim gatavi.

Man nojuka domu pavediens, jo laikam nesapratu tavu pirmo komentāru un vairs nezinu vai runāju par postmodernismu vai ko. :D Bet pēdējā ideja, kas atnāca ir ka postmodernisms nespējot izturēt to grandiozo neziņu, kas mums vēlaizvien ir par esības dzīlēm, pasludina to (neziņu, subjektivitāti, haosu) par objektīvo realitāti, kamēr mazumiņš ko mēs tomēr zinām nobāl tās (neziņas) pakājē.

Es zinu, ka tā ir magical thinking, bet es semi-ticu ka subjektivitāte izzudīs, kas izbeigsies Zemes esība. Tad pats lielākais postmodernists šokēsies.

Man šķiet, ka sapratāmies tīri ok, vismaz par tēmu. :)
Otrā rindkopa -jā, manuprāt, šis, ko te apraksti ir iemesls tam, ka pat visgudrākie un ģeniālakie no cilvēces, kam zinātniski izdevies kaut uz īsāku brītiņu aizskatīties vistālāk/visdziļāk un ieraudzīt pat kaut kādas līdz šim neredzētas teritorijas*, ar laiku nonāk pie tās "dziļākās dimensijas" -tādas kā "sienas sajūtas" un tad vai nu atgriežas, vai pievēršas t.s. psiholoģizētajai/garīgajai/ezoteriskākas pieskaņas pasaules interpretācijai. Saprazdami, ka izmēramais un aprakstāmais ne tuvu nav viss un nesniedz (nekad nesniegs?) pilnvērtīgu skaidrojumu.
Atbildes, protams, nāks arvien vairāk, bet tai psiholoģizētai dimensijai jau pašos uzstādījumos* ir ietverta "prātam neizzināmības" premisa. Proti, ir kaut kāda fizioloģiska (cilvēciska?) robeža, kurai subjekts nemaz nevar(un nav vajadzīgs)n pārkāpt. Tādējādi tas nekad nenotiks un par to nevajag ne baidīties, ne bēdāties.
Par 3. rindkopu - es tieši šajā aspektā (postmodernista pat izmisīgie centieni mazināt vai pat līdz galam atrisināt* neziņu) saskatu šīs domāšanas* piederīgo ciešanu avotu, kuru tad viņi izmisīgi risina, vai nu mēģinot iegrimt savas psihes analīzē, vai zinātniski izgudrot, vai noslīcināt izmainītā apziņā.
Visbeidzot - tā visticamāk arī būs, ka izbeidzoties Zemei, arī subjektivitāte izzudīs. Vienīgi... vai tad postmodernists nebūs izbeidzies līdz ar to?

Jā, ļoti piekrītu, ļoti labi uzraksīji. Un īstenībā visu laiku aizmirstu.. ka tiešām laikam dzīvot ar domu, ka kādu dienu viss būs saprotams ir mazliet alošanās. Ka pastāv robeža un it has to be OK. Cilvēki ir ziņkārīgi un greedy un grib vēl un vēl un vēl, tai skaitā intelektuāli un garīgi, vienalga vai tas nāk par labu vai sliktu. Teju mierina doma, ka the truth is out there, bet šajā esībā mēs vienmer esam no tās pasargāti.

Jā, līdz tā attopas, ka 'anything goes' nostāja ir kaut kas Solid, kas nav postmodernisma garā. Why value welcoming and accepting everything - isn't that arbitrary? Why not rejecting and destructing everything? Total empathy should be (or shouldn't lol - varbūt pamīšus katru dienu vai stundu vai sekundi) equal to absolute anarchy.

Tas ir tas, kas ir postmodernisma kļūda - pateikt, ka viss ir totally relative, subjective, thus eaqual un tad paziņot, ka labākā pieeja ir to visu atļaut, nevis to visu iznīcināt. So postmodernisms vēlaizvien uzskata, ka ir viena laba, objektīva lieta - esība / visu lietu esība nevis neesība. Kāpēc apstāties pie esības un nekonstruēt arī to? Jo tomēr gribas dzīvot, gribas sabiedrību, gribas struktūru un loģistiku, uz kuru var paļauties.. Bad, weak philosophy.

*nedekonstruēt

Un atkal, weak philosophy, jo neatspoguļo lived experience. Līdz ko pieļauj-saskaras, ar kaut vienu sliktu/ļaunu lietu-fenomenu, tā viss sabrūk. Kaut gan es varu iedomāties, ka ļoti sirdīgs postmodernists ir gatavs uz visu - lai kas ar viņu notiktu, lai ko viņam nodarītu vai atņemtu, he'd be cool with it. Kaut gan nē... ja pieslēgtu viņa smadzenes MRI tad tur viss atklātos, ka sliktais viņam sagādā stresu, nepaīkamas izjūtas. Then again, viņš var droši teikt, ka MRI ir subjektīva ierīce ar relatīviem datiem. :)

Tiesa gan reliģiskā domāšana nav tīrāka.

Reliģijai ir maz sakara ar domāšanu. Reliģiju definē zināšana, tāpēc arī visi cilvēka psihei raksturīgie netīrumi un sašķobījumi atkrīt. Domāšana uzbur ne no kā, un tik pat ātri arī izplēn, sastopot savas robežas. Zināšana rodas esībā un piedzīvotajā, kas ir taustāms un uzskatāms. "Often the hands will solve a mystery that the intellect has struggled with in vain."

Lieta tāda, ka zināšana ir iespējama tikai caur domāšanu un pētīšanu.

Bet ne pieredzi un taas statistiku?

Ja tu pieredzei taisi statistiku tad tā jau ir izpēte, vienīgi tieša pieredze ir jāpārbauda, jo to var izraisīt arī aparatūras kļūdas, t.i. datu uztveres traucējumi pašā cilvēkā, visādas vīzijas, halucinācijas, pareidolija un tml.

Well, don't fix what is not broken, es domaaju.

Ja dziive rit labi un zinaashana koreleejas ar pieredzi without exceptions or errors, tad es neredzu iemeslu apstaaties un pavadiit, iespeejams, eternity dissecting and 'prooving' legitimacy of my life and experience by beings and methods whoose legitimacy entirely depend on incomplete, mostly mysterious and largely unknown quantities and qualities.

It's like, ja kaut kas straadaa, tad doma paarstaat to lietot un meegjinaat pieraadiit taa kapacitaati vai pat eksistenci, shkjiet highly irrational, counterintuitive and obstructive.

Tur ir tā problēma, ka nesaprotot nevar kontrolēt un uzlabot, nesaprotot varbūt var lietot un dzīvot vienkāršu dzīvi, bet kam vajag vienkāršu dzīvi :)

Bet ja viss rit labi un arvien uz labo, kaut ko uzlabot ir logjikas kljuuda, jo dziive pati no sevis uzlabojas shaadi.

Viss ir labi tikai tad ja tu esi neatkarīgs un kontrolē apkārtni citādi tu nekad nezini vai nākamajā laika momentā arī būs labi.

Neviens nav neatkarīgs un neviens neko nekontrolē. Jebkas var notikt jebkurā brīdī. Kontrole un neatkarība pakļaujas un vedas tikai tik cik, tas iederas esības kopainā, kas savā būtībā tiecas uz kārtību un progresu. So kamēr cilvēks tiecas uz to pašu, viņam būs daudz vairāk 'kontroles' nekā anarhistam vai nihilistam, kas traucas prom no objektīvā-labā.

Nu vai arī tu savā operāciju zonā pārtaisi esību pa savam, pašlaik mēs vēl neprotam bet jāmācās.

Jā, es domāju, jo vairāk mēs noreducēsim subjektīvo uz objektīvo, tā kontrole vairosies. Bet vienīgais kā esībai evolucionēt un redzēt vairāk ir sadarboties ar tās avotu, nevis tam pretoties.

Es nedomāju ka esībai ir kaut kas tāds kā avots, esība ir vide kurā notiek procesi, tu saproti vides struktūru, tu saproti prcesus, tu to visu vari uzturēt un lietot, bet arī attīstīt un iespējams taisīt jaunas citādas esības, nu tad tām esībām būs avots - tu

Ok fair enough, es gan domāju.

Nu ja man būtu aizdomas ka tāds avots pastāv, tad es par svarīgu uzdevumu uzskatītu izveidot pats savu esamību kurā es esmu avots. Tad pēc tam var iet pie citiem avotiem ciemos un uzņemt ciemiņus pie sevis. Vienlīdzība, neatkarība.

Ehh.. nu jā, cilvēkam ir svarīgi dzīvot dzīvi ar pārliecību. Vai nu tic avotam vai netic. Teiksim tie cilvēki, kas it kā tic avotam bet uz viņu nepaļaujas ir dumjāki par tiem kas netic bet 100% paļaujas uz sevi, es domāju.

Priekš manis avots ir kā inteliģence, kuru es arī gribētu kādreiz iegūt, tāpēc es mēģinu dzīvot tā lai to izprastu un tai tuvotos, lai es pati kādu dienu sasniegtu tās līmeni. Jo tas šķiet loģiski un dabiski - sasniegt augstāko potenciālu.. pat kā instinkts, kuram šķiet garīgi neveselīgi / neiespējami pretoties.

Vienkārši es pieņemu, ka tā inteliģence ir viss par ko citi ir izteikuši domas un aprakstījuši, morālo principu, esības noslēpuma kronis un augstumu - dažādo reliģiju aprakstītais Dievs vai garīgā esence, kas visu caurvij un bīda. Es neredzu iemeslu šim modelim pretoties, jo teju visas intelektuālās zināšanas un patiesi progresīvās vērtības ir cēlušās no garīgi augsti attīstītiem cilvēkiem, kas ir sekojuši šim avotam un veltījuši laiku un pūliņus ar to saslēgties un to izprast, un izkristalizēt šo inteliģenci. Tāpēc man šķiet ļoti loģiski neuzstāt, ka manas kaut kādas vērtības nav no tā cēlušās, bet gan bū pašaizliedzīgai un pieticīgai un atvērtai pret zināmo un nezināmo. Tas ir prasts plaģiārisms, manuprāt, teikt ka kaut kas kas ir cēlies no avota ir mans ģeniālais izdomājums, tāpēc man tik forši sanāk to lietot un ar viņu dzīvot. Bet nu tā arī var. Vienkārši kāpēc kaut ko riņķī un aplinkus domāt un pieņemt un kalkulēt, ja visādi skills and tools and wisdoms JAU gadsimtiem ir zināmi un lietojami, vajag tikai saslēgties. Noliegt vai nelietot tikai tāpec, ka tad jāpiesauc nabaga avots? Well that is just uppity and fussy.

Okej tad vienāršs jautājums - tu tādad tici tam avotam un saslēdzies ar to un tml. Jautājums: ko tu vari tādu ko nevaru es? Kaut kādas spējas kas man neb;ūtu pieejamas?

Labs jautājums! Es pieļauju, ka varu un spēju mazāk par tevi.. manuprāt, tā ir ka pārsvarā tie cilvēki pieslienas Dievam, kas mazliet cieš dzīvē. Bet es tikuntā ar to nedomāju, kā tāpēc viss šis grandiozais naratīvs ir tikai kaut kāds vakara pasaciņa raudulīgiem pieaugušajiem. Es domāju, ka caur krīzēm un ciešanām cilvēki are more likely to find spiritual dimension which is dimension of deep truth.

Man sākumā gribējās rakstīt, ka varbūt kritiskās situācijās man varētu labāk sanākt saglabāt kopainu un mierīgu prātu nekā neticīgajiem, jo es paļaujos, ka kopumā visums ir labvēlīgs un lai kas notiktu vienmēr pastāv labā potencialitāte, kas var rasties pat vistumšākajās situācijās. Bet es pieļauju, ka garīgi stiprs ateists drošivien ir stiprāks par mani. Bet mani tad interesētu, kur ateisti rod savu garīgo spēku tumšās situācijās - ko viņi tad domā? vai viņi lūdz? vai viņi klusē? vai viņis aglabā labestību un mieru vai kļūst indīgi? Vai viņi gadījumā netīšām tomēr neaizdomājas par Dievu vai vismaz kaut kādu ārēju spēku/inteliģenci?

Otra lieta ko gribēju teikt ir, ka varbūt es vairāk/dziļāk izbaudu dzīvi un situācijas, kad atklājas garīgā dimensija. Bet tad atskārstu, ka katarse teiksim labā koncertā var piemeklēt arī atesistu un viņš to noteikti nesaistīs ar kaut ko pārpasaulīgu. So again I fail. Kaut gan, piedzīvot katarsi ir viens, bet zināt ko tā nozīmē ir extra katarses punkti.

Kopumā, es gribu uzsvērt, ka no tādu garīgo cilvēku puses kā es, tās nav salīdzināšanas sacensības, un mēs negribam pierādīt, ka mūsu dzīve ir labāka vai priecīgāka vai efektīgāka. Vienīgais ko es gribētu ir ieteikt tādiem depresīviem un agnsty cilvēkiem kā es pievērsties garīgumam, jo tas nomierina dod spēku un pārliecību, jo atklāj ļoti jēgpilnu kopainu, iztramda haosu. Un dažreiz varbūt pastrīdēties, ka visģeniālākās un inteliģentākās domas un pārliečības un vērtības ir cēlušās no Dieva caur cilvēku. Bet es redzu, kā to var noliegt un apstrīdēt elementāri, jo ticība ir 50/50 lieta. Ja tu tici, tad viss šķiet maģisks un šis maģiskums makes perfect sense, ja netici, tad viss ir tas kas tas ir un tam nav nepieciešama ekstra maģiskuma dimensija.

Bet kopumā, dzīvojot dzīvi un uz to skatoties, man patīk ik pa laikam piefiksēt, ka šis notikus ir tāds kā Jēzus teica, šī atziņa ir tāda kāda jau bija uzraksīta Bībelē, par to mani tie un šitie garīgie cilvēki brīdināja, te notiek viens brīnums, te nākamais, šeit ir sekas manai kļūdai, šeit ir atalgojums manai pašaizliedzībai, viss vārds vārdā kā ir rakstīts.. vārdu sakot pamanīt arvien jaunas un vairāk likumsakarības, kas ir apraksītas garīgos tekstos un tās piedzīvot. Sajūta ir tāda, kā fiziķiem beidzot pierādot kvantu dimensiju. Es nezinu vai ateisti var priecāties par to pašu.. jo tādi notikumi laikam ir vienkārši sagadīšanaās, vai again - ir tas kas tas ir.

Aizmirsu: viena lieta, kas man šķiet - dzīvot garīgi ir dzīvot apzināti. Ateisti var dzīvot izcili bet nezinu vai apzināti. Vai arī viņi dzīvo kaut kādā savādā dimensijā, kur tic visam, kas ir labs, bet turpina noliegt labā avotu. Which is fine I guess, un tikai parāda ka viņu intuīcija ir izcila. Bet again, tas, ka cilvēks feilo dzīvē var nozīmēt nepilnīgu ticēšanu lielākā mērā nekā ateismu.

/Bet mani tad interesētu, kur
ateisti rod savu garīgo spēku tumšās situācijās - ko viņi tad
domā? vai viņi lūdz? vai viņi klusē?/

Es varu atbildēt par sevi:

Ateisti nelūdz, ateisti domā. Plāno. Ko un kā izdarīt lai situāciju salabotu. Traktē tās kā konstruktoruzdevumus, mums ir šādi, vajag tā ko daram? Kādi varianti?

/Vai viņi gadījumā netīšām tomēr neaizdomājas par Dievu vai vismaz kaut kādu ārēju spēku/inteliģenci?/ Nē, es atrodu ka tas neko nedotu.


Bet okej - ticēt garīgām dimensijām un maģiskumam noteikti ir labāk nekā būt depresīvam, šis meiko sensu jā.


/ Es nezinu vai ateisti var priecāties par to pašu.. j/ Nu ateisit priecājas ja plāns izdodas, ja ir izdevies izveidot notikums tā lai teiksim kādam ir priecīgāk, novērst bēdas, izārstēt kaķi un tā

es gan sevi pie ateistiem nepieskaitu, drīzāk pie kādiem semi-agnostiķiem vai whatever. Bet tomēr varu padalīties, ka jūtu* nedaudz līdzīgi ctulhu:
Arī man bezgalīgu prieku sagādā ieraudzīt pasaulē kaut ko, ko ir izdevies paveikt, uztaisīt, pat tikai pieskaroties, mainīt uz labu, izejot no "dotajiem lielumiem". Un, zini, nav vajadzīga tā sajūta, ka tas ir kaut kas "pārraudzīts no augšas" - vienkārši tiek pieņemts, ka lietas ir tik sarežģītas, cik ir, un, izejot no tā, tev ar tām ir jāoperē.
Arī es atzinīgi vērtēju reliģijas(dažādu) funkcijas kā "happy place", "kruķiem", ko reliģiozais var paņemt grūtos* brīžos. Un absolūti piekrītu šādu instanču vajadzībai un noderībai lielam vairumam cilvēku. Personīgi (šķiet, esmu jau agrāk minējusi), ka mani par pilnīgu skaidrojumu nepārliecina neviena atsevišķa reliģija. Un laikam, jāatzīst tomēr, ka vispār nepārliecina nekas abstrahēts (t.i. verbāls) - kā kopums. Jo vārds gluži vienkārši, manā skatījumā, nemaz per se nav spējīgs nest pilnību. Jā, reizēm atrodas ļoti dziļas un pārliecinošas dzejas, kas kaut nedaudz pietuvojas - bet arī tās nav nekādi skaidrojumi, bet drīzāk tādas kā aprakstošas atblāzmas un atsauces uz kādām kripatiņām no lielās "īstenības".
Runājot par to, kas mani nomierina diskomfortā - dot sev telpu un laiku, ļaujot ķermenim (ar visu prātu un emocijām, kas tanī mājo) atkal tuvoties līdzsvaram un savai labākajai iespējamajai(!) veselībai. Pēc tam var sākt rakņāties un kārtot to, kas izraisījis "diskomfortu" un arī - tikai tik, cik īstenība to ļauj un piedāvā. Lielu piepildījumu sagādā spēja "saslēgties" ar pasauli - būt kontaktā - ar apkārtējiem objektiem, dabu, cilvēkiem un, galu galā, sevi viņu vidū.

Jā, this all is so legit.

Vienīgais iemesls, kāpēs priekš manis reliģija dod papildus boost, ir ne jau tāpēc pirmarily ka es pati nespētu piespiesties uz veselīgu esību, bet tas, ka man tiešām šķiet, ka kristietība ir īsta, kā esības zinātne. Jo lasot bībeli un ar to saistītos tekstus, man nav pamata domāt, kāpēc šie vēsturiskie rekordi ir mazāk īsti par citiem vēsturiskajiem rekordiem/grāmatām. Teiksim, citi vēsturiskie fakti no Jēzus laika ir legit un ticami, bet bībele nebūs, jo it is too cray cray? Vai nu mēs neticam nekam ko mūsus senči ir saraksījuši, vai arī pret visu izturamies ar inquisitive mind.

Ja es pieņemu, ka kaut kas no Bībelē apraksītā var būt tik pat īsts, kā citās vēstures grāmatās un tekstos, tad es varu pieiet tam nopietni un sākt pētīt, kas tur ir teikts, if it makes sense, can it be applied. Un daudz kas makes perfect sense.. es to redzu izspēlējamies manā dzīvē un pieredzē, so tas būtu bad faith teikt, nope, none of it applies. So mana pieeja ir - most of it applies, ja es sakaros ar kaut ko kas ir mazliet tricky, es to izvērtēšu, nogaidīšu, vai tas kaut kur parādīsies manā pieredzē vēlāk, vai es to kaut kad vēlāk sparatīšu.

So lai arī civlēks jau var dzīvot autentiskā, garīgi veselīgā veidā, daudzi garīgie teksti viņa esības fenomeniem iedod kontekstu un cēloni.

Nu jā, karoče ateisti un ticīgie domā reāli līdzīgi, tikai ticīgie vēl iepin garīgo dimensiju, jo tic, ka tāda eksistē un piepalīdz un motivē un vienmēr stāv blakām un dod useful tips. Basically, tas ir meaning jautājums. Ticīgajiem meaning ir kopbildē, kamēr ateistiem tas meaning ir primāri ļoti personisks.

Un par to depresīvumu jā.. garīgums palīdz saprast, ka cilvēks nav izolēts un nesaprasts un bezjēdzīgs. Ateisti (basically, augsti funkcionējoši cilvēki ar ātru prātu un lielu pašapziņu) to var vienkārši saprast un tad to pieņemt, un priecāties. Bet citiem vajag pierādījumus, un garīgums šos pierādījumus (paradoksāli bet true) sniedz.

Man tiešām šķiet, ka ir ļoti maz atšķirības starp highly logical and conscientious ateistu un autentisku ticīgo. Vienīgi, ka ticīgajiem vienmēr šķitīs, ka viņš iegūst vairāk, jo ir daļa no grandiozā esības stāsta/mīta.

OK, generally kaut kā tā.

Ticīgais iegūst vairāk no piederības apzināšanās, ateists - no suverenitātes apzināšanās, abi iegūst vienādi tikai dažādos veidos.

Jā, un tad viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja cilveks ir vājš, tad paša suverenitāte var viņu biedēt un nomākt, jo šķiet drīzāk kā vientulība. Kā arī piederības apzināšanās var likt viņam justies atkarīgam un bezspēcīgam, jo šķiet kā brīvās gribas zudums.
Bet ja cilvēks ir kopumā stiprs, tad suverenitāte viņu konstanti validē un padara vēl stiprāku, kamēr piedrība tāpat liek justies palielinātam un visu spējošam, jo whole universe is conspiring with him.

Riski pastāv stiprajam ateistam kļūt narcisistiskam un megalomaniakam. Un stiprajam piederīgajam kļūt tāpat iedomīgam un pārdrošam, un vēl trakāk.. uzskatīt ka viņš zina labāk par citiem/priekš citiem (kas ir daudz mazāks risks ateistam). Kaut gan ateists tāpat var sākt darīt brutālas lietas, just out of sheer force, just because he can and feels and likes power, and there is noone to judge him.

Tātad visiem cilvēkiem, neatkarīgi no ticības ir jāprotas un jācīnas, lai balansētu savu psihi, konstanti to izvērtētu un būtu izmanīgi, vaļā acīm un nekļūtu complacent and inert. Jo esība nekad nebūs pilnībā izprotama un paredzama.

Nu jā narcisisms tas ir iekšējās kontroles un atgriezeniskās saites zudums, tas pats kas lidot ar bojātiem augstuma, ātruma un degvielas rezerves mērītājiem. Narcisisks indivīds zaudē iekšējo kontroli => kļūst vājāks.

/Jo esība nekad nebūs pilnībā izprotama un paredzama./

Tas tā varētu būt jo visticamāk esamība ir bezgalīga (multiverss) un vienmēr būs ko pētīt un saprast, progress nekad neapstāsies.

Tiesa šeit chtulhu. Ped.psih.profesijām jau vienos nopašiem pamatiem kā reizrēķinu iemāca 5 izziņas(kognitīvos) procesus, kas visi kā viens darbojas un nepieciešami, lai jebko "iedabūtu sevī iekšā" no apkārtējā, un reliģija te absolūti nav izņēmums.
Ja precīzi atceros: sajūtas, uztvere, atmiņa, iztēle, domāšana.

OK, jā iztēle = moelēšana, vajag. Vispār tā ir daļa no domāšanas. Ar ko atšķiras sajūtas un uztvere?

Skaidrošu ne pēc definīcijām, bet kā manā izpratnē palicis:
sajūtas - 5 maņu ienākošā info, kā nestrukturēts signālu un informācijas vienību kvantums. Man parasti asociējas ar tādu kā veselu gūzmu parametru un vienību kūli, tēlaini izsakoties. Resp. - viss mums katram individuāli tehniski* pieejamais info daudzums, atkarībā no sajūtu orgānu darbības un dotumiem.
uztvere - vairāk tādi kā ceļi, filtri, kas bioloģiski, individ.evolucionāri un pieredzes gaitā attīstīti iepriekš saņemto sajūtu signālu pirmējai filtrācijai un apstrādei, lai nodotu tālākapstrādei(visu veidu domāšanas procesi). Fizioloģiski man tas asociējas ar nervu kanāliem*, kas savieno maņu orgānus ar smadzeņu augstākajām struktūrām, kur tad notiek pārējie 3 izziņas procesi.

OK. Tātad sajūtas = ievaddati, uztvere = dati pēc primārās apstrāes, t.i. redzes gadījumā sajūtas - tīklenes šūnu kairinājums un signāli redzes nervā, uztvere - procesi redzes garozā [tur gan ir nianse ka pirmapstrāde sākas jau tīklenē tur zem uztverošajām šūnām ir vairākas kārtas apstrādājošo].

ja dikti novienkāršojam tikai tehniski fizio aspektos, tad kaut kā tamlīdzīgi - t.i. sajūtas viss datu kopums, uztvere - jau atfiltrēti* dati. Man liekas, ka garoza tā pa īstam vēl nepieslēdzas te - kkāds ieejas porta* princips varbūt, starp vidus un gala smadzenēm. Bet kas to lai zina - te zinātniekiem vēl daudz telpas, ko pētīt un precizēt. Šis tā dikti robusti ņemot.

Jā ar smadzenēm ir sarežģīti, viņas nav īsti modulāras un ir ļoti redundantas, tas nozīmē ka vieni apgabali var pārņemt citu funkcijas.

(:

Modernismam nav nekādas vainas, viss šis ``post`` ir lieks.

Jā, varēja apstāties pie modernisma. Bet cilvēka prāts ir kā frenzied mašīna hard to shut down or reign in.

Nu varbūt apstāties nav īstais apzīmējums, modernismu var un vajag attīstīt, normāli tas kas tagad ir postmodernisms ( ja to attīra no drazas) ir vienkārši modernisma turpinājums, nu kritiskā domāšana, skepticisms, datu pārbaude, dubultaklie eksperimenti un tml.