Man šķiet, ka sapratāmies tīri ok, vismaz par tēmu. :)
Otrā rindkopa -jā, manuprāt, šis, ko te apraksti ir iemesls tam, ka pat visgudrākie un ģeniālakie no cilvēces, kam zinātniski izdevies kaut uz īsāku brītiņu aizskatīties vistālāk/visdziļāk un ieraudzīt pat kaut kādas līdz šim neredzētas teritorijas*, ar laiku nonāk pie tās "dziļākās dimensijas" -tādas kā "sienas sajūtas" un tad vai nu atgriežas, vai pievēršas t.s. psiholoģizētajai/garīgajai/ezoteriskākas pieskaņas pasaules interpretācijai. Saprazdami, ka izmēramais un aprakstāmais ne tuvu nav viss un nesniedz (nekad nesniegs?) pilnvērtīgu skaidrojumu.
Atbildes, protams, nāks arvien vairāk, bet tai psiholoģizētai dimensijai jau pašos uzstādījumos* ir ietverta "prātam neizzināmības" premisa. Proti, ir kaut kāda fizioloģiska (cilvēciska?) robeža, kurai subjekts nemaz nevar(un nav vajadzīgs)n pārkāpt. Tādējādi tas nekad nenotiks un par to nevajag ne baidīties, ne bēdāties.
Par 3. rindkopu - es tieši šajā aspektā (postmodernista pat izmisīgie centieni mazināt vai pat līdz galam atrisināt* neziņu) saskatu šīs domāšanas* piederīgo ciešanu avotu, kuru tad viņi izmisīgi risina, vai nu mēģinot iegrimt savas psihes analīzē, vai zinātniski izgudrot, vai noslīcināt izmainītā apziņā.
Visbeidzot - tā visticamāk arī būs, ka izbeidzoties Zemei, arī subjektivitāte izzudīs. Vienīgi... vai tad postmodernists nebūs izbeidzies līdz ar to?