es gan sevi pie ateistiem nepieskaitu, drīzāk pie kādiem semi-agnostiķiem vai whatever. Bet tomēr varu padalīties, ka jūtu* nedaudz līdzīgi ctulhu:
Arī man bezgalīgu prieku sagādā ieraudzīt pasaulē kaut ko, ko ir izdevies paveikt, uztaisīt, pat tikai pieskaroties, mainīt uz labu, izejot no "dotajiem lielumiem". Un, zini, nav vajadzīga tā sajūta, ka tas ir kaut kas "pārraudzīts no augšas" - vienkārši tiek pieņemts, ka lietas ir tik sarežģītas, cik ir, un, izejot no tā, tev ar tām ir jāoperē.
Arī es atzinīgi vērtēju reliģijas(dažādu) funkcijas kā "happy place", "kruķiem", ko reliģiozais var paņemt grūtos* brīžos. Un absolūti piekrītu šādu instanču vajadzībai un noderībai lielam vairumam cilvēku. Personīgi (šķiet, esmu jau agrāk minējusi), ka mani par pilnīgu skaidrojumu nepārliecina neviena atsevišķa reliģija. Un laikam, jāatzīst tomēr, ka vispār nepārliecina nekas abstrahēts (t.i. verbāls) - kā kopums. Jo vārds gluži vienkārši, manā skatījumā, nemaz per se nav spējīgs nest pilnību. Jā, reizēm atrodas ļoti dziļas un pārliecinošas dzejas, kas kaut nedaudz pietuvojas - bet arī tās nav nekādi skaidrojumi, bet drīzāk tādas kā aprakstošas atblāzmas un atsauces uz kādām kripatiņām no lielās "īstenības".
Runājot par to, kas mani nomierina diskomfortā - dot sev telpu un laiku, ļaujot ķermenim (ar visu prātu un emocijām, kas tanī mājo) atkal tuvoties līdzsvaram un savai labākajai iespējamajai(!) veselībai. Pēc tam var sākt rakņāties un kārtot to, kas izraisījis "diskomfortu" un arī - tikai tik, cik īstenība to ļauj un piedāvā. Lielu piepildījumu sagādā spēja "saslēgties" ar pasauli - būt kontaktā - ar apkārtējiem objektiem, dabu, cilvēkiem un, galu galā, sevi viņu vidū.