Hmm, man tieši ir aizdomas, ka nekas nav subjektīvs. Vai drīzāk, ka ir kopums, kas ir objektīvs un tam nevar ne pielikt, ne atņemt. To nevar ar postmodernismu izšķīdināt tā pat, kā ko neesošu ar postmodernisma twisted alķīmiju mākslīgi materializēt.

Bet tāpat man ir aizdomas, ka vajag nodalīt publiskos no psiholoģiskajiem fenomeniem, jo tie ir divi dažādi realms, uz kuriem attiecas citādāki dabas/fizikas likumi.

Basically, postmodernisms ir much ado about nothing, so loģikas kļūdu, kas ir postmosdernisms, nevar lietot lai radītu arvien vairāk jaunu loģikas kļūdu. Jo tā ir viena liela loģikas kļūdu ballīte.. Vismaz priekš sabiedriskā/dabiskā realm. Psiholoģija is a whole other minefield.

Par humanitārajām zinātnēm runājot, tās noteikti var pastāvēt, kā psiholoģisko fenomenu pētījums, kam pēcāk jāpiemērojas realitātei, lai saglabātu eksistenciālu kārtību, to keep chaos at bay. Bet šis ir grūti, jo lai arī realitāte it kā ir sen nodefinēta, neviens to tāpat dziļak nesaprot. So no vienas puses mums ir psihes fenomeni, kas ir totāls labirints, pazeme un brīnumzeme; un no otras puses ir 'realitāte' kas kanpi turās, jo tiek konstanti (labākajā gadījumā - terapeitiski) infused with chaos.

Cilvēki nesaprot realitāti, un cilvēki nesaprot psiholoģiskos fenomenus. Viņi to visu apraksta ar it kā uzticamiem vārdiem, bet teju viss arvien vēl ir apslēpts. Un kamēr cilvēki nesaprot par kripatiņu vairāk, manuprāt, ir bīstami pāragri un pārāk daudz jaukt psiholoģiskos fenomenus ar 'realitāti', jo mēs varam neatgriezeniski attapties kaut kādā Leonoras Karingtones gleznā, and I jsut don't think people are ready nor that they will enjoy it in the long term.

Es būtībā neko skaidru te nepateicu.. jo es vēlaizvien kristalizēju savas domas par šo tēmu, kas ir ļoti, ļoti apslēpta.