Es varbūt mazāk par postmodernismu - kā umbrella term, bet vairāk par to, ka, jā, materiālo (objektīvo? dabisko realm?) realitāti, kopumu var aprakstīt, klasificēt un "vienoties", lai pētītu un definētu. Bet tieši subjektivizētā (psiholoģiskā?, uztveres?) dimensija ir tas faktors, kas tomēr zinātniskai un objektīvai pieejai paliek netverams - kaut kur analoģijās, labākajā gadījumā. Proti, mēs varam vienoties, ka kaut kas ir "zaļš", saukt to tā un atpazīt. Taču, lai kā censtos un izvērstos, "zaļumu" nav iespējams aprakstīt pilnvērtīgi - tā, lai tas pilnībā izskaidrotu to, kā konkrēts subjekts to (objektu?) redz, pieredz un piedzīvo.
Piekrītu un patika Karingtones gleznas doma - lai kā mēs evolucionētu* un censtos - ir jāatstāj (un dabīgi paliks!) pašam prātam neaptveramas dimensijas un novērojuma iespēju slāņi (just for our own sake and sanity). Līdzīgi kā tas ir ar t.s. "neizmantoto smadzeņu potenciālu"- pat, ja pieļaujam, ka tāds ir un viņu var izmantot - nav šaubu, ka tas netiek izmantots ar daudz gudrāku* un funkcionālāku pamatojumu* nekā varam iedomāties un atsevišķiem no mums pa reizei iegribētos.