27 April 2021 @ 09:30 am
Nuclear pasta.  
Postmodernismā viss ir relatīvs, kamēr tu nesāc visu apspriest ar vārdiem, kas paši par sevi nav un nevar būt relatīvi. Patiess postmodernisms ir klusais retrīts tavas esības atlikušajā garumā. Kamēr vārds cēlies no zvaigžņu putekļiem ir esības kronis stiprāks par atompastu. Basically you cannot say 'subjective' without subjecting it to an objective meaning. Tu varbūt vari izdomāt jaunu valodu, kur vārdi tiek apdeitoti ar katru jaunu dvesienu, un tad kaut ko nomuldēt, kas būs kolosāli relatīvs priekš citiem, bet nu atkal - ne priekš tevis. Vai arī vienkārši klusēt, un tas būs vienkāršāk un patiesāk. Nekā ar vēsturi pielādētiem vārdiem apgalvot, ka šie paši vārdi ir izolēti subjektīvā apziņā un neko būtisku nenozīmē. Pat ja tu izlobotomizē vēsturi no savas/citu apziņas, tagad tad tev ir vārdi, kuri tu zini - nozīmē, bet alas neatceries ko. Unconscious objektivitāte - vēlaizvien atompasta.

Kad es būšu pasules diktatore un Lielā Māsa, es vienkārši izsvītrošu postmodernismu no curriculum ar sarkano flomāsteri (nevis vanilla pildspalvu), kā cringy blooper that shall ideally never be brought up.

Plus, var piemuļķot apziņu, bet ne collective unconscious - tur arvien un vienmēr viss ir objective, ontological, omniscient.
 
 
( Post a new comment )
ctulhu[info]ctulhu on April 28th, 2021 - 08:13 pm
/Bet mani tad interesētu, kur
ateisti rod savu garīgo spēku tumšās situācijās - ko viņi tad
domā? vai viņi lūdz? vai viņi klusē?/

Es varu atbildēt par sevi:

Ateisti nelūdz, ateisti domā. Plāno. Ko un kā izdarīt lai situāciju salabotu. Traktē tās kā konstruktoruzdevumus, mums ir šādi, vajag tā ko daram? Kādi varianti?

/Vai viņi gadījumā netīšām tomēr neaizdomājas par Dievu vai vismaz kaut kādu ārēju spēku/inteliģenci?/ Nē, es atrodu ka tas neko nedotu.


Bet okej - ticēt garīgām dimensijām un maģiskumam noteikti ir labāk nekā būt depresīvam, šis meiko sensu jā.


/ Es nezinu vai ateisti var priecāties par to pašu.. j/ Nu ateisit priecājas ja plāns izdodas, ja ir izdevies izveidot notikums tā lai teiksim kādam ir priecīgāk, novērst bēdas, izārstēt kaķi un tā
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]xena on April 29th, 2021 - 01:54 am
es gan sevi pie ateistiem nepieskaitu, drīzāk pie kādiem semi-agnostiķiem vai whatever. Bet tomēr varu padalīties, ka jūtu* nedaudz līdzīgi ctulhu:
Arī man bezgalīgu prieku sagādā ieraudzīt pasaulē kaut ko, ko ir izdevies paveikt, uztaisīt, pat tikai pieskaroties, mainīt uz labu, izejot no "dotajiem lielumiem". Un, zini, nav vajadzīga tā sajūta, ka tas ir kaut kas "pārraudzīts no augšas" - vienkārši tiek pieņemts, ka lietas ir tik sarežģītas, cik ir, un, izejot no tā, tev ar tām ir jāoperē.
Arī es atzinīgi vērtēju reliģijas(dažādu) funkcijas kā "happy place", "kruķiem", ko reliģiozais var paņemt grūtos* brīžos. Un absolūti piekrītu šādu instanču vajadzībai un noderībai lielam vairumam cilvēku. Personīgi (šķiet, esmu jau agrāk minējusi), ka mani par pilnīgu skaidrojumu nepārliecina neviena atsevišķa reliģija. Un laikam, jāatzīst tomēr, ka vispār nepārliecina nekas abstrahēts (t.i. verbāls) - kā kopums. Jo vārds gluži vienkārši, manā skatījumā, nemaz per se nav spējīgs nest pilnību. Jā, reizēm atrodas ļoti dziļas un pārliecinošas dzejas, kas kaut nedaudz pietuvojas - bet arī tās nav nekādi skaidrojumi, bet drīzāk tādas kā aprakstošas atblāzmas un atsauces uz kādām kripatiņām no lielās "īstenības".
Runājot par to, kas mani nomierina diskomfortā - dot sev telpu un laiku, ļaujot ķermenim (ar visu prātu un emocijām, kas tanī mājo) atkal tuvoties līdzsvaram un savai labākajai iespējamajai(!) veselībai. Pēc tam var sākt rakņāties un kārtot to, kas izraisījis "diskomfortu" un arī - tikai tik, cik īstenība to ļauj un piedāvā. Lielu piepildījumu sagādā spēja "saslēgties" ar pasauli - būt kontaktā - ar apkārtējiem objektiem, dabu, cilvēkiem un, galu galā, sevi viņu vidū.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on April 29th, 2021 - 01:58 pm
Jā, this all is so legit.

Vienīgais iemesls, kāpēs priekš manis reliģija dod papildus boost, ir ne jau tāpēc pirmarily ka es pati nespētu piespiesties uz veselīgu esību, bet tas, ka man tiešām šķiet, ka kristietība ir īsta, kā esības zinātne. Jo lasot bībeli un ar to saistītos tekstus, man nav pamata domāt, kāpēc šie vēsturiskie rekordi ir mazāk īsti par citiem vēsturiskajiem rekordiem/grāmatām. Teiksim, citi vēsturiskie fakti no Jēzus laika ir legit un ticami, bet bībele nebūs, jo it is too cray cray? Vai nu mēs neticam nekam ko mūsus senči ir saraksījuši, vai arī pret visu izturamies ar inquisitive mind.

Ja es pieņemu, ka kaut kas no Bībelē apraksītā var būt tik pat īsts, kā citās vēstures grāmatās un tekstos, tad es varu pieiet tam nopietni un sākt pētīt, kas tur ir teikts, if it makes sense, can it be applied. Un daudz kas makes perfect sense.. es to redzu izspēlējamies manā dzīvē un pieredzē, so tas būtu bad faith teikt, nope, none of it applies. So mana pieeja ir - most of it applies, ja es sakaros ar kaut ko kas ir mazliet tricky, es to izvērtēšu, nogaidīšu, vai tas kaut kur parādīsies manā pieredzē vēlāk, vai es to kaut kad vēlāk sparatīšu.

So lai arī civlēks jau var dzīvot autentiskā, garīgi veselīgā veidā, daudzi garīgie teksti viņa esības fenomeniem iedod kontekstu un cēloni.
(Reply) (Parent) (Link)
[info]methodrone on April 29th, 2021 - 01:48 pm
Nu jā, karoče ateisti un ticīgie domā reāli līdzīgi, tikai ticīgie vēl iepin garīgo dimensiju, jo tic, ka tāda eksistē un piepalīdz un motivē un vienmēr stāv blakām un dod useful tips. Basically, tas ir meaning jautājums. Ticīgajiem meaning ir kopbildē, kamēr ateistiem tas meaning ir primāri ļoti personisks.

Un par to depresīvumu jā.. garīgums palīdz saprast, ka cilvēks nav izolēts un nesaprasts un bezjēdzīgs. Ateisti (basically, augsti funkcionējoši cilvēki ar ātru prātu un lielu pašapziņu) to var vienkārši saprast un tad to pieņemt, un priecāties. Bet citiem vajag pierādījumus, un garīgums šos pierādījumus (paradoksāli bet true) sniedz.

Man tiešām šķiet, ka ir ļoti maz atšķirības starp highly logical and conscientious ateistu un autentisku ticīgo. Vienīgi, ka ticīgajiem vienmēr šķitīs, ka viņš iegūst vairāk, jo ir daļa no grandiozā esības stāsta/mīta.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
ctulhu[info]ctulhu on April 29th, 2021 - 05:58 pm
OK, generally kaut kā tā.

Ticīgais iegūst vairāk no piederības apzināšanās, ateists - no suverenitātes apzināšanās, abi iegūst vienādi tikai dažādos veidos.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on May 4th, 2021 - 11:48 am
Jā, un tad viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja cilveks ir vājš, tad paša suverenitāte var viņu biedēt un nomākt, jo šķiet drīzāk kā vientulība. Kā arī piederības apzināšanās var likt viņam justies atkarīgam un bezspēcīgam, jo šķiet kā brīvās gribas zudums.
Bet ja cilvēks ir kopumā stiprs, tad suverenitāte viņu konstanti validē un padara vēl stiprāku, kamēr piedrība tāpat liek justies palielinātam un visu spējošam, jo whole universe is conspiring with him.

Riski pastāv stiprajam ateistam kļūt narcisistiskam un megalomaniakam. Un stiprajam piederīgajam kļūt tāpat iedomīgam un pārdrošam, un vēl trakāk.. uzskatīt ka viņš zina labāk par citiem/priekš citiem (kas ir daudz mazāks risks ateistam). Kaut gan ateists tāpat var sākt darīt brutālas lietas, just out of sheer force, just because he can and feels and likes power, and there is noone to judge him.

Tātad visiem cilvēkiem, neatkarīgi no ticības ir jāprotas un jācīnas, lai balansētu savu psihi, konstanti to izvērtētu un būtu izmanīgi, vaļā acīm un nekļūtu complacent and inert. Jo esība nekad nebūs pilnībā izprotama un paredzama.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
ctulhu[info]ctulhu on May 4th, 2021 - 12:13 pm
Nu jā narcisisms tas ir iekšējās kontroles un atgriezeniskās saites zudums, tas pats kas lidot ar bojātiem augstuma, ātruma un degvielas rezerves mērītājiem. Narcisisks indivīds zaudē iekšējo kontroli => kļūst vājāks.

/Jo esība nekad nebūs pilnībā izprotama un paredzama./

Tas tā varētu būt jo visticamāk esamība ir bezgalīga (multiverss) un vienmēr būs ko pētīt un saprast, progress nekad neapstāsies.
(Reply) (Parent) (Link)