Postmodernismā viss ir relatīvs, kamēr tu nesāc visu apspriest ar vārdiem, kas paši par sevi nav un nevar būt relatīvi. Patiess postmodernisms ir klusais retrīts tavas esības atlikušajā garumā. Kamēr vārds cēlies no zvaigžņu putekļiem ir esības kronis stiprāks par atompastu. Basically you cannot say 'subjective' without subjecting it to an objective meaning. Tu varbūt vari izdomāt jaunu valodu, kur vārdi tiek apdeitoti ar katru jaunu dvesienu, un tad kaut ko nomuldēt, kas būs kolosāli relatīvs priekš citiem, bet nu atkal - ne priekš tevis. Vai arī vienkārši klusēt, un tas būs vienkāršāk un patiesāk. Nekā ar vēsturi pielādētiem vārdiem apgalvot, ka šie paši vārdi ir izolēti subjektīvā apziņā un neko būtisku nenozīmē. Pat ja tu izlobotomizē vēsturi no savas/citu apziņas, tagad tad tev ir vārdi, kuri tu zini - nozīmē, bet alas neatceries ko. Unconscious objektivitāte - vēlaizvien atompasta.

Kad es būšu pasules diktatore un Lielā Māsa, es vienkārši izsvītrošu postmodernismu no curriculum ar sarkano flomāsteri (nevis vanilla pildspalvu), kā cringy blooper that shall ideally never be brought up.

Plus, var piemuļķot apziņu, bet ne collective unconscious - tur arvien un vienmēr viss ir objective, ontological, omniscient.