Jā, un tad viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja cilveks ir vājš, tad paša suverenitāte var viņu biedēt un nomākt, jo šķiet drīzāk kā vientulība. Kā arī piederības apzināšanās var likt viņam justies atkarīgam un bezspēcīgam, jo šķiet kā brīvās gribas zudums.
Bet ja cilvēks ir kopumā stiprs, tad suverenitāte viņu konstanti validē un padara vēl stiprāku, kamēr piedrība tāpat liek justies palielinātam un visu spējošam, jo whole universe is conspiring with him.

Riski pastāv stiprajam ateistam kļūt narcisistiskam un megalomaniakam. Un stiprajam piederīgajam kļūt tāpat iedomīgam un pārdrošam, un vēl trakāk.. uzskatīt ka viņš zina labāk par citiem/priekš citiem (kas ir daudz mazāks risks ateistam). Kaut gan ateists tāpat var sākt darīt brutālas lietas, just out of sheer force, just because he can and feels and likes power, and there is noone to judge him.

Tātad visiem cilvēkiem, neatkarīgi no ticības ir jāprotas un jācīnas, lai balansētu savu psihi, konstanti to izvērtētu un būtu izmanīgi, vaļā acīm un nekļūtu complacent and inert. Jo esība nekad nebūs pilnībā izprotama un paredzama.