Ehh.. nu jā, cilvēkam ir svarīgi dzīvot dzīvi ar pārliecību. Vai nu tic avotam vai netic. Teiksim tie cilvēki, kas it kā tic avotam bet uz viņu nepaļaujas ir dumjāki par tiem kas netic bet 100% paļaujas uz sevi, es domāju.

Priekš manis avots ir kā inteliģence, kuru es arī gribētu kādreiz iegūt, tāpēc es mēģinu dzīvot tā lai to izprastu un tai tuvotos, lai es pati kādu dienu sasniegtu tās līmeni. Jo tas šķiet loģiski un dabiski - sasniegt augstāko potenciālu.. pat kā instinkts, kuram šķiet garīgi neveselīgi / neiespējami pretoties.

Vienkārši es pieņemu, ka tā inteliģence ir viss par ko citi ir izteikuši domas un aprakstījuši, morālo principu, esības noslēpuma kronis un augstumu - dažādo reliģiju aprakstītais Dievs vai garīgā esence, kas visu caurvij un bīda. Es neredzu iemeslu šim modelim pretoties, jo teju visas intelektuālās zināšanas un patiesi progresīvās vērtības ir cēlušās no garīgi augsti attīstītiem cilvēkiem, kas ir sekojuši šim avotam un veltījuši laiku un pūliņus ar to saslēgties un to izprast, un izkristalizēt šo inteliģenci. Tāpēc man šķiet ļoti loģiski neuzstāt, ka manas kaut kādas vērtības nav no tā cēlušās, bet gan bū pašaizliedzīgai un pieticīgai un atvērtai pret zināmo un nezināmo. Tas ir prasts plaģiārisms, manuprāt, teikt ka kaut kas kas ir cēlies no avota ir mans ģeniālais izdomājums, tāpēc man tik forši sanāk to lietot un ar viņu dzīvot. Bet nu tā arī var. Vienkārši kāpēc kaut ko riņķī un aplinkus domāt un pieņemt un kalkulēt, ja visādi skills and tools and wisdoms JAU gadsimtiem ir zināmi un lietojami, vajag tikai saslēgties. Noliegt vai nelietot tikai tāpec, ka tad jāpiesauc nabaga avots? Well that is just uppity and fussy.