Sorry, priekš manām simpleton smadzenēm dažreiz tevis rakstītais izklausās pārak sarežģīti un es nespēju notvert tavu mesidžu! :)

Bet nu jā.. vispār es domāju, jo kaut kur dzirdēju, ka viss ir psiholoģisks/garīgs/mistisks savā patiesajā būtībā. Pat lietas, ko mēs varam novērot.. mēs varam teikt molekula, bet kas viņa tāda ir? Kas ir matērija? Mēs aptuveni "zinām" un kvantificējam objektus un parādības dabā, bet precīzi vēlaizvien neviena zinātne lietu dzīles neizskaidro. So psiholoģiskajai dimensijai ir līdzība ar dabisko/materiālo dimensiju, tajā ka esība ir ka parādība.. nomodā more substantial, zemapziņā more fluid and fantastical. Un es domāju, ka atbildes pastāv un nāks, kad būsim gatavi.

Man nojuka domu pavediens, jo laikam nesapratu tavu pirmo komentāru un vairs nezinu vai runāju par postmodernismu vai ko. :D Bet pēdējā ideja, kas atnāca ir ka postmodernisms nespējot izturēt to grandiozo neziņu, kas mums vēlaizvien ir par esības dzīlēm, pasludina to (neziņu, subjektivitāti, haosu) par objektīvo realitāti, kamēr mazumiņš ko mēs tomēr zinām nobāl tās (neziņas) pakājē.

Es zinu, ka tā ir magical thinking, bet es semi-ticu ka subjektivitāte izzudīs, kas izbeigsies Zemes esība. Tad pats lielākais postmodernists šokēsies.