Labs jautājums! Es pieļauju, ka varu un spēju mazāk par tevi.. manuprāt, tā ir ka pārsvarā tie cilvēki pieslienas Dievam, kas mazliet cieš dzīvē. Bet es tikuntā ar to nedomāju, kā tāpēc viss šis grandiozais naratīvs ir tikai kaut kāds vakara pasaciņa raudulīgiem pieaugušajiem. Es domāju, ka caur krīzēm un ciešanām cilvēki are more likely to find spiritual dimension which is dimension of deep truth.

Man sākumā gribējās rakstīt, ka varbūt kritiskās situācijās man varētu labāk sanākt saglabāt kopainu un mierīgu prātu nekā neticīgajiem, jo es paļaujos, ka kopumā visums ir labvēlīgs un lai kas notiktu vienmēr pastāv labā potencialitāte, kas var rasties pat vistumšākajās situācijās. Bet es pieļauju, ka garīgi stiprs ateists drošivien ir stiprāks par mani. Bet mani tad interesētu, kur ateisti rod savu garīgo spēku tumšās situācijās - ko viņi tad domā? vai viņi lūdz? vai viņi klusē? vai viņis aglabā labestību un mieru vai kļūst indīgi? Vai viņi gadījumā netīšām tomēr neaizdomājas par Dievu vai vismaz kaut kādu ārēju spēku/inteliģenci?

Otra lieta ko gribēju teikt ir, ka varbūt es vairāk/dziļāk izbaudu dzīvi un situācijas, kad atklājas garīgā dimensija. Bet tad atskārstu, ka katarse teiksim labā koncertā var piemeklēt arī atesistu un viņš to noteikti nesaistīs ar kaut ko pārpasaulīgu. So again I fail. Kaut gan, piedzīvot katarsi ir viens, bet zināt ko tā nozīmē ir extra katarses punkti.

Kopumā, es gribu uzsvērt, ka no tādu garīgo cilvēku puses kā es, tās nav salīdzināšanas sacensības, un mēs negribam pierādīt, ka mūsu dzīve ir labāka vai priecīgāka vai efektīgāka. Vienīgais ko es gribētu ir ieteikt tādiem depresīviem un agnsty cilvēkiem kā es pievērsties garīgumam, jo tas nomierina dod spēku un pārliecību, jo atklāj ļoti jēgpilnu kopainu, iztramda haosu. Un dažreiz varbūt pastrīdēties, ka visģeniālākās un inteliģentākās domas un pārliečības un vērtības ir cēlušās no Dieva caur cilvēku. Bet es redzu, kā to var noliegt un apstrīdēt elementāri, jo ticība ir 50/50 lieta. Ja tu tici, tad viss šķiet maģisks un šis maģiskums makes perfect sense, ja netici, tad viss ir tas kas tas ir un tam nav nepieciešama ekstra maģiskuma dimensija.

Bet kopumā, dzīvojot dzīvi un uz to skatoties, man patīk ik pa laikam piefiksēt, ka šis notikus ir tāds kā Jēzus teica, šī atziņa ir tāda kāda jau bija uzraksīta Bībelē, par to mani tie un šitie garīgie cilvēki brīdināja, te notiek viens brīnums, te nākamais, šeit ir sekas manai kļūdai, šeit ir atalgojums manai pašaizliedzībai, viss vārds vārdā kā ir rakstīts.. vārdu sakot pamanīt arvien jaunas un vairāk likumsakarības, kas ir apraksītas garīgos tekstos un tās piedzīvot. Sajūta ir tāda, kā fiziķiem beidzot pierādot kvantu dimensiju. Es nezinu vai ateisti var priecāties par to pašu.. jo tādi notikumi laikam ir vienkārši sagadīšanaās, vai again - ir tas kas tas ir.