Hmm, man tieši ir aizdomas, ka nekas nav subjektīvs. Vai drīzāk, ka ir kopums, kas ir objektīvs un tam nevar ne pielikt, ne atņemt. To nevar ar postmodernismu izšķīdināt tā pat, kā ko neesošu ar postmodernisma twisted alķīmiju mākslīgi materializēt.

Bet tāpat man ir aizdomas, ka vajag nodalīt publiskos no psiholoģiskajiem fenomeniem, jo tie ir divi dažādi realms, uz kuriem attiecas citādāki dabas/fizikas likumi.

Basically, postmodernisms ir much ado about nothing, so loģikas kļūdu, kas ir postmosdernisms, nevar lietot lai radītu arvien vairāk jaunu loģikas kļūdu. Jo tā ir viena liela loģikas kļūdu ballīte.. Vismaz priekš sabiedriskā/dabiskā realm. Psiholoģija is a whole other minefield.

Par humanitārajām zinātnēm runājot, tās noteikti var pastāvēt, kā psiholoģisko fenomenu pētījums, kam pēcāk jāpiemērojas realitātei, lai saglabātu eksistenciālu kārtību, to keep chaos at bay. Bet šis ir grūti, jo lai arī realitāte it kā ir sen nodefinēta, neviens to tāpat dziļak nesaprot. So no vienas puses mums ir psihes fenomeni, kas ir totāls labirints, pazeme un brīnumzeme; un no otras puses ir 'realitāte' kas kanpi turās, jo tiek konstanti (labākajā gadījumā - terapeitiski) infused with chaos.

Cilvēki nesaprot realitāti, un cilvēki nesaprot psiholoģiskos fenomenus. Viņi to visu apraksta ar it kā uzticamiem vārdiem, bet teju viss arvien vēl ir apslēpts. Un kamēr cilvēki nesaprot par kripatiņu vairāk, manuprāt, ir bīstami pāragri un pārāk daudz jaukt psiholoģiskos fenomenus ar 'realitāti', jo mēs varam neatgriezeniski attapties kaut kādā Leonoras Karingtones gleznā, and I jsut don't think people are ready nor that they will enjoy it in the long term.

Es būtībā neko skaidru te nepateicu.. jo es vēlaizvien kristalizēju savas domas par šo tēmu, kas ir ļoti, ļoti apslēpta.

Es varbūt mazāk par postmodernismu - kā umbrella term, bet vairāk par to, ka, jā, materiālo (objektīvo? dabisko realm?) realitāti, kopumu var aprakstīt, klasificēt un "vienoties", lai pētītu un definētu. Bet tieši subjektivizētā (psiholoģiskā?, uztveres?) dimensija ir tas faktors, kas tomēr zinātniskai un objektīvai pieejai paliek netverams - kaut kur analoģijās, labākajā gadījumā. Proti, mēs varam vienoties, ka kaut kas ir "zaļš", saukt to tā un atpazīt. Taču, lai kā censtos un izvērstos, "zaļumu" nav iespējams aprakstīt pilnvērtīgi - tā, lai tas pilnībā izskaidrotu to, kā konkrēts subjekts to (objektu?) redz, pieredz un piedzīvo.
Piekrītu un patika Karingtones gleznas doma - lai kā mēs evolucionētu* un censtos - ir jāatstāj (un dabīgi paliks!) pašam prātam neaptveramas dimensijas un novērojuma iespēju slāņi (just for our own sake and sanity). Līdzīgi kā tas ir ar t.s. "neizmantoto smadzeņu potenciālu"- pat, ja pieļaujam, ka tāds ir un viņu var izmantot - nav šaubu, ka tas netiek izmantots ar daudz gudrāku* un funkcionālāku pamatojumu* nekā varam iedomāties un atsevišķiem no mums pa reizei iegribētos.

Sorry, priekš manām simpleton smadzenēm dažreiz tevis rakstītais izklausās pārak sarežģīti un es nespēju notvert tavu mesidžu! :)

Bet nu jā.. vispār es domāju, jo kaut kur dzirdēju, ka viss ir psiholoģisks/garīgs/mistisks savā patiesajā būtībā. Pat lietas, ko mēs varam novērot.. mēs varam teikt molekula, bet kas viņa tāda ir? Kas ir matērija? Mēs aptuveni "zinām" un kvantificējam objektus un parādības dabā, bet precīzi vēlaizvien neviena zinātne lietu dzīles neizskaidro. So psiholoģiskajai dimensijai ir līdzība ar dabisko/materiālo dimensiju, tajā ka esība ir ka parādība.. nomodā more substantial, zemapziņā more fluid and fantastical. Un es domāju, ka atbildes pastāv un nāks, kad būsim gatavi.

Man nojuka domu pavediens, jo laikam nesapratu tavu pirmo komentāru un vairs nezinu vai runāju par postmodernismu vai ko. :D Bet pēdējā ideja, kas atnāca ir ka postmodernisms nespējot izturēt to grandiozo neziņu, kas mums vēlaizvien ir par esības dzīlēm, pasludina to (neziņu, subjektivitāti, haosu) par objektīvo realitāti, kamēr mazumiņš ko mēs tomēr zinām nobāl tās (neziņas) pakājē.

Es zinu, ka tā ir magical thinking, bet es semi-ticu ka subjektivitāte izzudīs, kas izbeigsies Zemes esība. Tad pats lielākais postmodernists šokēsies.

Man šķiet, ka sapratāmies tīri ok, vismaz par tēmu. :)
Otrā rindkopa -jā, manuprāt, šis, ko te apraksti ir iemesls tam, ka pat visgudrākie un ģeniālakie no cilvēces, kam zinātniski izdevies kaut uz īsāku brītiņu aizskatīties vistālāk/visdziļāk un ieraudzīt pat kaut kādas līdz šim neredzētas teritorijas*, ar laiku nonāk pie tās "dziļākās dimensijas" -tādas kā "sienas sajūtas" un tad vai nu atgriežas, vai pievēršas t.s. psiholoģizētajai/garīgajai/ezoteriskākas pieskaņas pasaules interpretācijai. Saprazdami, ka izmēramais un aprakstāmais ne tuvu nav viss un nesniedz (nekad nesniegs?) pilnvērtīgu skaidrojumu.
Atbildes, protams, nāks arvien vairāk, bet tai psiholoģizētai dimensijai jau pašos uzstādījumos* ir ietverta "prātam neizzināmības" premisa. Proti, ir kaut kāda fizioloģiska (cilvēciska?) robeža, kurai subjekts nemaz nevar(un nav vajadzīgs)n pārkāpt. Tādējādi tas nekad nenotiks un par to nevajag ne baidīties, ne bēdāties.
Par 3. rindkopu - es tieši šajā aspektā (postmodernista pat izmisīgie centieni mazināt vai pat līdz galam atrisināt* neziņu) saskatu šīs domāšanas* piederīgo ciešanu avotu, kuru tad viņi izmisīgi risina, vai nu mēģinot iegrimt savas psihes analīzē, vai zinātniski izgudrot, vai noslīcināt izmainītā apziņā.
Visbeidzot - tā visticamāk arī būs, ka izbeidzoties Zemei, arī subjektivitāte izzudīs. Vienīgi... vai tad postmodernists nebūs izbeidzies līdz ar to?

Jā, ļoti piekrītu, ļoti labi uzraksīji. Un īstenībā visu laiku aizmirstu.. ka tiešām laikam dzīvot ar domu, ka kādu dienu viss būs saprotams ir mazliet alošanās. Ka pastāv robeža un it has to be OK. Cilvēki ir ziņkārīgi un greedy un grib vēl un vēl un vēl, tai skaitā intelektuāli un garīgi, vienalga vai tas nāk par labu vai sliktu. Teju mierina doma, ka the truth is out there, bet šajā esībā mēs vienmer esam no tās pasargāti.