nu re, beidzot ko ieciboju, un tad visas sarunas tikai par puķēm

Atgādinājums sev (publisks, jo tā jutīšos nākotnē, it kā kādam kaut ko būtu apsolījis.

"Tverdams miesīgi, taustāmi ikkatru minūti,
pieņemu nelaimi un nelūdzu Dievu, lai laiž
man to garām, jo kādēļ lai viņš man to aiztaupītu, ja
citiem neaiztaupa?"

Česlavs Milošs
Poētiskais stāvoklis

Latvijas pidaru prezidents

- kā AM sekretutka sakārtoja sev valsts apmaksātu US apmācību, izēda no ministrijas desmitiem zinošu militārpersonu, savilka vietā desmitiem aizsardzības lietās neko nesaprotošu pidaru,
- kā zaglera sekretutka sakārtoja valsts apvērsuma mēģinājumu,
- kā āM ministrs sakārtoja slepenību vēstniecību nenormālajai izšķērdībai, iecēla pidaru par vēstnieku Baltkrievijā,
- "sakārtoja" sev prezidenta posteni,
- valsts "darbā" ir uzkrājis milzīgus uzkrājumus priekš valsts amatpersonas, attiecīgi rijis, rijis un vēlreiz rijis uz valsts rēķina.

vai ir izdarījis ko labu valsts un parasto cilvēku labā?

Mana mīļākā dziesma/lirika par geju seksu starp mācītāju un avi izskan Death in June dziesmā "Nodevēju parfīms" no albuma "The Rule of Thirds (2008)". Duglass Pīrss mīt mūsos visos. Vispār viss albums ir ģeniāls. Uzreiz pēc tam ir "Last Europa kiss" - arī absolūts hits. 

izskaidro šādas tādas tendences
Billionaires want to steal your retirement funds, before the AI bubble pops

Atšķirībā no "Vasara 2025", šajā kārtējā ciklā jūtos patīkami enerģizēts. Nepārtraukti domāju par savu mūziku. Un šo dāvanu - iespēju to iemūžināt cilvēces zemapziņai tveramā formā. Albums taps gleznainā vietā Jaunciemā, prom no citām mājiņām, vietā, kas ir meža ieskauta, bet reizē netālu no ezera. Tur esošās mājas garažā ievākšos uz kādām 5-10 dienām ar Tascam 424 MKIII konsoli/4 ceļu magnetofonu, vairākām tukšām kasetēm, instrumentiem, SM57, efektiem un savu dzejuki
Kaut kādā ziņā esmu apbūris pats sevi. Vienmēr esmu sev uzticējies, taču slikto darba paradumu dēļ ir gŗuti bijis iekļauties pasaules rāmjos.
Tagad ir tāda silta un mierpilna sajūta, ka esmu izveidojis stabilu rāmi, informatīvo, kreatīvo un ideoloģisko bāzi, uz kā būvēt sev jaunu pasauli.
Kas labāka par veco.


Kā es vēlētos
kaut es spētu
Ar domu (vai vārdu) pamodināt kādu,
Kurš iemācīts
Nejust līdz kaulam,
Neraudāt līdz svētlaimei.
Un visas sliktās domas vienmēr paturēt sevī
Kā tādā svētnīcā
Ar uzrakstu "atkritumi"

Pirms lasi, atmet visus priekšstaus un emocionālās sasaistes ar manis lietotajiem jēdzieniem. 

Tavas valodas robežas ir tavas pasaules robežas.

- L.V.

Izjūtu eternālu fascināciju tais retajās reizēs, kad kāds ienāk manā simbolu dārziņā un pauž savas domas par tajā sastādīto augu kopām.

Pauž tās ar manieri, kas raksturīga, nezinu, paziņām kopš bērnības vai arī cilvēkiem kaut kādās hierarhiskās attiecībās? Es to nesaprotu. Bet es varu pastāstīt, ko es saprotu.

Saprotu to, ka es noķeru mazu kaifa vilni, tādas situācijas eksalējot ad absurdum. Proti, ja es tusējos pa savu dārzu, un kāds garāmgājējs piestāj pie žoga un izsaka savas domas par redzamo, - es viņa domas paņemu, iebāžu viņa paša tūplī un tad ar stangām izvelku caur viņa barības traktu ārā pa paša muti. Un tad ar veiklu pirkstu kustību iespiežu to visu atpakaļ viņa rīklē.

Es to saucu par... postpostmoderno komunikāciju.

tik reti rakstu, bet visu laiku gribas. joprojām mēdzu domāt "postos".

bet tad nesanāk piesēsties, vieglāk ielikt bildi instagramā (ka man šorīt pirmais peoniju krūms viss uzplaucis!), bet biju vakar uz Kvadrifrona "es esmu tas, kas paliek pāri". par to jau jāieraksta tomēr.

nebija tik slikti, kā likās. bija pat labi. negribas spoilot, ja kāds nav redzējis, bet gaumīgs darbs ar paralēlēm, pretmetiem, šaubām.

atkal nosolījos ierakstīt biežāk.

bet jā, saplaukušas peonijas, katru rītu eju dārzā skatīties, vai nav aizmeties kāds kabacis (viņi pat ziedējuši vēl nav).

bērni aug lieli, vidējais jau izskatās pēc skolnieka, vecākais jau sit durvis dažreiz sejā, jaunākais runā gudrībās.

Nopirku lodlampu. Tagad smaržoju pec dedzinātas lapegles.

Man arī bieži liekas, ka ikdienas valoda ir pārāk ierobežota, lai izteiktu realitāti pilnībā. Vai nav savādi, ka ir jāizkāpj no īstās pasaules un jādodas iekšā mūzikā, gleznā, filmā, izrādē vai labā grāmatā, lai pasauli piedzīvotu pa īstam?

Vēl izņēmums varētu būt nokļūšana robežsituācijā. Piemēram, cilvēka dvēsele ir tik nogurusi, ka tā jau raujas laukā no ķermeņa. Pazūd laiks un telpa, bet pēc brīža viņu atsviež atpakaļ, jo viss vēl nav piepildīts. Pēc šāda pārdzīvojuma uztvere varētu būt daudz skaidrāka, it kā redzētu un domātu daudz intensīvāk. Iespējams, ka pēc paviesošanās mākslas darbā varētu būt līdzīgi, pat ja apstākļi ir pavisam citi. "Vienīgais patiesais ceļojums, vienīgā atjaunojošā pieredze nav došanās uz svešām zemēm, bet gan spēja skatīties citādi, ieraudzīt pasauli ar kāda cita acīm."

Nancy Mace kissed Trump ass 99.99% of the time. Her crime? Wanting justice for Epsteins victims.

Trump has now punished EVERY Republican that wouldn't aid his cover up.

Maga can no longer deny they support a pedophile.
...
It really does show how much this is about the Epstein files, especially with Massie, and every other reason is a smoke screen.

They went after Trump's wealthy pedo friends and donors and that was a line that couldn't be crossed.

dienas termins:

"anti-white racism"

/dei is killing people!

Pasaulē lielākās mušas.

Succumb to the sulfur.

Atgādinājums nākotnes sev: noorganizē lampu pastūžu apli, kur 10-20 cilvēki unisonā mauc vienu skābu smēri, kas savā repetīcijā pārtop par tikpat labi eņģeļu balsīm.

Iemīlējos šajā Britu ģimenes grupā. Lal & Mike Waterson. Es mīlu šādu folku, kur akcents ir radīt mūziku nevsis masturēt uz to, cik mums folciska skaņa vai cik tautiskus instrumentus lietojam. Mani interesē substance nevis pimpīšu mērīšanās sacenība.

Mans pulkstenis nerāda pareizu laiku.