Poll #21667
Open to: All, results viewable to: All

Kā varētu saukties OS, kas instalēta čatbota-pedožīda Borisa galvaskausa aptverē?

In Time (2011)

Latvijā pieaug saslimstība ar garo klepu. Visvairāk skartās vecuma grupas ir bērni un jaunāki pusaudži, taču slimo arī zīdaiņi un mazi bērni, kuri ir pārāk jauni, lai saņemtu nepieciešamo vakcinācijas kursu.

Zīdaiņiem ir vislielākais smagu slimību un nāves risks, inficējoties ar garo klepu, un ES/EEZ valstīs gandrīz visi nāves gadījumi bijuši tieši šajā vecuma grupā - zīdaiņi, kuri jaunāki par trīs mēnešiem. Tāpēc jo īpaši svarīgi, lai pret garo klepu vakcinētos grūtnieces grūtniecības laikā, jo tas dod ievērojamu aizsargefektu arī bērnam līdz brīdim, kad viņš ir sasniedzis vakcinācijas vecumu. Zīdaiņ...

HAHAHAHA. Vaxeri savaxējušies, sabūstojušies, ieskaitot grūtnieces, un "te pēkšņi" pieaug saslimšana ar 'garo klepu' zīdaiņiem un bērniem (long coofid, rite?). Nu jā, pirmie zīdaiņi savaxētajām grūtniecēm. Good luck with that, vaxies. Bet WAI- FOR IT - vainīga nepietiekama vaxācija. Grūtnieces un sievietes pirmsdzemdību vecumā, kas iepisa sevī autoimūnās dižķibeles čūsku eļļu un katru otro mēnesi sūdzas par "kovidu" jau nu nebūs tas culprits, nononononono.

"Kad ir laiks fotografēt, vienmēr priekšā deķis".

ko jums jautā bērni?

man vidējais pajautāja, kurš ir mans astotais mīļākais valis. (tas tikai liecina, ka viņam visi vaļi IR sakārtoti sarakstā pēc mīļākuma)

Es Roiju Čengu neesmu redzējis tik apjukušu kā intervējot Stephanie Kelton deilīšovā. Bet jā, monetārā politika un budžeta deficīts ir mazliet mulsinošs topiks, un es barely spēju sekot līdzi. Kas nozīmē, ka būs jāpainteresējas par tēmu vairāk, un viņa varētu būt cilvēks, kas varētu palīdzēt to saprast labāk.

Kas gan rada jautājumu, cik grāmatas būtu iespējams lasīt paralēli? Varu derēt, ka monetārā politika nav tāda tēma, kur tu vari vienā rāvienā izlasīt grāmatu, un šausmīgi daudz uzzināt. Tai pat laikā, es pieņemu, būtu iespējams turpināt attīstīt izpratni par citām tēmām. Tas tā jau dabiski notiek arī citos veidot.

Nesen tika atzīmēts, ka es cibā rakstu diezgan atklāti. Šī nebūs gluži atbilde uz šo piezīmi, jo es īsumā atbildēju uz vietas, bet varbūt pieminēšu dažas papildus lietas, ko, dejojot ballītē, ir grūtāk ielikt vārdos.

Pirmkārt, man neliekas, ka es rakstu atklāti. Rakstīt bez atslēgas ir apzināta izvēle. Es divas reizes esmu dzēsis cibu. Pirmo reizi, kad sapratu, ka tavu atklātību var izmantot pret tevi, un otro - saprotot, ka zem atslēgas var sarakstīt daudz sūda, un nedz zematslēga tevi pasargā no tā, ka tas tiks izmantots pret tevi, nedz kādam, ieskaitot tevi pašu, no tā kļūs labāk. Pat tad, kad man ir kaut kas ventilējams, man jāspēj šīs emocijas pārvērst domās, domas teikumos, un spēt par šiem teikumiem pēc tam atbildēt. Un es joprojām zem šī parakstos. Es, protams, paļaujos, ka ciba nav tviteris, un šo visu nelasa pieci tūkstoši random cilvēku, bet ja kāds random cilvēks pienāktu uz ielas, un konfrontētu mani par kādu cibas ierakstu, es būtu gatavs par saviem vārdiem atbildēt. Un runājot par atklātību - ir dažas lietas, par kurām es šeit hintoju, un daudzi cibiņi zina, par ko tieši, bet es par tām nerakstu for a reason. Un tā, manuprāt, nav atklātība. Es pat emocionāli būtu gatavs aizstāvēt savu pozīciju par šīm nepieminētajām lietām, bet es neredzu vajadzību mirt varoņa nāvē par dažām lietām. Piemēram, es neredzu ieguvumu no varoņa nāves, teiksim, Gazas sektorā, lai pierādītu savu pointu. Es domāju, ka dzīvs un brīvs es šai pasaulei vēl būšu noderīgāks kā krītot svētā mocekļa nāvē. I don't have Jesus vibes. Un es ceru, ka ir skaidri saprotams, ka es te runāju metaforās, nevis domāju actual nāvi.

Bet otrs "atklātības" iemesls, rakstīt kaut ko citu vai mazāk atklāti ir diezgan garlaicīgi. Es, protams, rakstu arī par filmām, retumis pieminu kādu sadzīvisku notikumu kā references punktu nākotnes sev, bet caurmērā es neredzu jēgu runāt par ēdienu, vai kādas interesantas pastaigas man ir bijušas ar suni. Reizēm sports, bet arī tur es mēģinu meklēt kaut kādu personības izaugsmi, ne tika daudz emocionālu notikumu atstāstu. Piemēram, Bali bija tādas piezīmes uz avīzes maliņas, kas ļautu atcerēties notikumu hronoloģiju, un atgādinātu par tām mācībām, ko ir devusi šī pieredze. Ar attiecībām, savukārt, es šobrīd spēju dīlot pašās attiecībās. Varu lieku reizi pieminēt un citiem ieteikt Agapi, kurai ir savi trūkumi, bet reizēm tur var izlobīt kaut ko vērtīgu. Visa pārējā ciba ir tāda terapija pašam ar sevi, jau atkal - saprast savas emocijas, pārvērst tās domās, domas teikumos, un vienkārši pierakstīt tos šeit. Ja nu kādam vēl ir interesanti. Neko ne no viena neslēpju, ne par ko specifiski nevēlos parunāt, ja kāds pienāktu klātienē, un kaut ko pajautātu, spētu atbildēt jebkura cilvēka klātbūtnē. Protams, arī ņemot vērā konkrētos apstākļus. Mēs te nesen vienā restorānā parunājāmies, gaidot savu teikaveju, un mūs te drusku nokaunināja, ka dažas lietas nevajag apspriest publiskās vietās.

Bet jā, es rakstu mazāk, jo man ir mazāk interesantu lietu ko teikt. Ne obligāti tāpēc, ka mana dzīve būtu kļuvusi šausmīgi garlaicīga, lai gan tur ir arī daļa no tā, bet arī tāpēc, ka visādas pārmaiņas vairs nenotiek tik strauji, un līdz ar to jaunu atziņu par dzīvi ir kļuvis mazāk. Cita starpā, lai kaut kas notiktu, kaut kas ir jākustina, un kopš septembra viss ir bijis diezgan stabili. Ja vien es nenopirkšu jaunu dīvānu par nesaprātīgi daudz naudas, kuras man šobrīd dīvānam nemaz nav, līdz Burnam nekādi dzīvi mainoši notikumi netiek plānoti.

Varētu iedot MI uzdevumu vizualizēt gleznā, kā varētu izskatīties Mākslīgā Intelekta akts.

Šodien:
- elita veidemane mani tviterī nobanoja
- piezvanīja Invāzijas Radža un norunājām kamēr viņam beidzās telefons. Man šķiet, ka pēdējoreiz ar viņu runāju Against Me koncertā.

Joshua: Teenager vs. Superpower (2017)

"Social media is not made to inform people. It is designed to capture consumer attention for the sake of advertisers. With slight variations, that’s the business model of all platforms."

( lasīt )

Es nezinu, cik daudz es izlaidu pa vidu, bet Black Mirror sestās sezonas pirmajai sērijai bija pirmās sezonas vaibi. Es ceru, ka tas tā turpināsies.

Vakar izlasīju Luīzes Pastores grāmatu Šis ir mans seriāls. Sen vairs neesmu nekāda tīne un arī tā nejūtos, bet grāmata ļoti aizkustināja. Lieliski uzrakstīta. Lai gan atšķirīga, bet noskaņas ziņā nedaudz atgādināja filmu Tizlenes. Nu tādā ziņā, ka pat ārēji stilīgie cilvēki var justies nedroši par sevi, vai viss ar viņiem ok. Un, jā, skaista meiteņu draudzība pāri visam. Dažas reizes pat paraudāju un pārdzīvoju līdzi. Arī deviņdesmito gadu beigu labs atspoguļojums, kaut gan man tur atgriezties negribas. Pati grāmata ir daudz dziļāka un nopietnāka nekā mans virspusējais apskats šeit (nāk miegs), redzēju pat sapnī kā galvenā varone manā vietā pasaka stingru nē, jo zina, kas viņai dzīvē ir svarīgākais, savu ceļu (sapnis bija par mani, bet kā filma, lomas manā vietā tēloja citi, daudz jaunāki cilvēki, tāpēc beigās šķita, ka nav nemaz par mani, jo tādā veidā tiek dota iespēja iepazīt daudzas citas man līdzīgas planētas). Vienā no grāmatas atvērumiem ir tests, kur var noteikt, kurš grāmatas varonis tu esi. Es, protams, sanācu pieaugušais, tātad par viņu grāmatā ir diezgan maz:)
Bet vispār tas bija pats vieglākais tests manā mūžā, kur nebija nekas daudz jāprāto, tikai jāseko norādēm, atbildot ar jā vai nē. Tev ir brilles? Jā. Tu noslēpumaini klusē vai mūžīgi vāries? Drīzāk pirmais nekā otrais variants, lai gan droši vien esmu kaut kur pa vidu, taču tik garlaicīga varianta tur, protams, nav. Tas arī viss, jau klāt testa rezultāts: "Apsveicu! Tu esi Juris! Tava superspēja ir tavās hameleonbrillēs - tu redzi citiem cauri kā rentgenā un tev sāp tas, ko tu viņos ieraugi. Tāpēc tev nav humora izjūtas un citi tevi var uzskatīt par sausiņu."

Tedijs šodien sadarīja lielas blēņas un tad diedelēja kārumus.
Sākumā teicu, ka kārumi nepienākas, bet tad sapratu, ka blēņas viņam iespējams gadījās arī vecuma dēļ,
un, protams, sakaunējos, ka tēloju dusmīgo saimnieci un nelielu kārumu iedevu.

Es tik ļoti neesmu gatava, ka viņam varētu notikt, kas nopietni slikts. l

Draugi, kā latviski efektīvi pateikt to take things at face value?

Nupat konstatēju, ka Billie Eilish "happier than ever" beigas man totāli asociējas ar Radiohead "karma police" beigām un attiecīgi es intuitīvi gaidu, ka pēc tam skanēs "fitter happier" & that makes me happier than ever

Sandra Kalniete 😑

sāku kratīties pie siouxsie and the banshees jigsaw feeling un sapratu, ka man rokā ir atvērts fauntainpens ar sarkano tinti

kad atbraucu mājās no venēcijas, manī bija skumjas un kaut kādas dusmas, es it kā jau zinu, bet cik ļoti šis mākslas tirgus ir liekulīgs, cik neīsts, cik elitārs, kā mēs valdam un arvien vairāk izspiežam perifērijā tos, par kuriem it kā rūpējamies. koloniālisma izsāpēšana ir jauns koloniālisms, viss tik pārprasts, tik neīsts, tik formāls. un man taču īstenībā tas neinteresē, bet visi tā ieciklējušies. to, protams, nosaka arī biennāles tēma, bet vai nebija iespējams šo risināt, nevis patronizējoši uzsvērt atkal un atkal. (varbūt jāmēģina domāt citos virzienos, bet kādos.)
un tad - gandrīz pa taisno no lidostas - aiziet uz ROTKHO izrādi bija blieziens pa galvu. ļoti precīzs blieziens, ļoti labs blieziens. man ir savi iebildumi, protams, bet kopumā - perfekta dzīves dramaturģija.
no biennāles uz izrādi par mākslas tirgus liekulību.