"/.../ bet tādēļ jau nesastingst rensteles."

Ar mani šodien uz ielas vēlējās iepazīties vīrietis vārdā Aleksejs. Prikoļna vigļiģiš. Pēc manas atbildes pārgāja uz latviešu valodu un teica, ka visiem tā esot jāzina. Tam es nevarēju nepiekrist. Aleksejam šodien bija bēda, ka izpircis savu telefonu no lombarda, bet nevarot atcerēties pin kodu. Es viņu mierināju, ka gan jau atcerēsies. Divus krustojumus vēlāk, noskaidrojis manu attiecību statusu, draudzīgi atvadījās.

Kopš seriki ir izrādījies veiksmes stāsts, tajos diezgan bieži parādās aktrises, kuras bija jaunas un ļoti slavenas deviņdesmitajos.
Kaut kad redzēju drāmu ar Nikolu Kidmenu, uj universums, biju nemierīga vairākas dienas, nubļa kā var viena sieviete ŠItā izskatīties. Nejau, ka man būtu žēl, bet auč, Nikola, kur tu to latiņu esi uzbīdījusi priekš parastiem mirstīgajiem.
Tad interneta ārēs uzbridu (godīgi, nemeklēju, pavisam nejauši) foto "no dzīves", viss normāli, normāla sieviete. Es nez, ko tie mākslinieki ar viņas seju izveic priekš kamerām, Džūlija Lamberte kvēlotu skaudībā.

Lūk arī spēlīte priekš ZX Spectrum ZLALOX

izgājām lietū, paskatījamies Šantalas Akermanas filmu par Gazu, tuksnesi, mātēm, kas izdara pašnāvības un vārdiem, kad vārdu nav. uzzināju ka franču "ēzelis" cēlies no ebreju "mākonis"

I believe in power of tears.

level atsral

https://jauns.lv/raksts/arzemes/602005-pazistams-blogeris-jaundzimuso-delu-baroja-ar-saules-energiju-bet-atri-vien-nomerdeja-bada

Šajā pelēkajā un aukstajā dienā galvā sāka skanēt dziesma, kuras nosaukumu pa dienu nevarēju atcerēties (tikai tagad atnāca), bet videoklipu gan spēju labi vizualizēt, jo varbūt pati dziesma nemaz tā neuzrunāja. Klipā galvenā varone satika dažādus cilvēkus, kuri pēc sarunas aiz sevis atstāja akmeņus. Beigās jaunajai sievietei bija pilna soma ar akmeņiem, ko varētu interpretēt kā vainas sajūtu, cilvēku pārmetumus vai citu problēmu (smagumu) uzņemšanos. Varbūt pat nevajag nodalīt. Pēc darba aizgāju uz parku salasīt dabas materiālus darbnīcai. Neko neplūcu, ņēmu to, kas zemē nokritis, jo vajadzēja tikai piecus, plus akmeni. Viss salasījās tik viegls un gaisīgs, pat skaists ķiršu koka zieds mētājās zālītē. It kā gaidītu tieši mani. Vēl dīvaini aptvert, ka pavisam nesen jautājumi: kur es esmu? kāpēc esmu šeit? šķita tikpat ikdienišķi kā elpošana. Un tie parasti radīja tādu kā drošību un mazināja apjukumu ik reizi, kad tos uzdevu. Savādi aptvert, ka jau kādu gadu tādus sev vairs nevaicāju, jo svarīgāk bijis vispār piecelties, kustēties, nokļūt no viena punktu uz citu utt. Varbūt tiešām smadzenes ir tik garlaicīgas, ka visu šo laiku bijušas aizņemtas ar to, lai es izdzīvotu, nevis reflektētu? Bet nu ir tik laba sajūta, ka atkal spēju domāt! (Ja vien tā nav ilūzija, ka domāju, hehe)

If hell is hot, is heaven cold?
If pain is bad, is pleasure good?
If truth is real, is lying fake?
If I don't sleep, am I awake?

Viens mans čoms ir mūsu 10 gadus veco spēlīti noportējis priekš weba: Psykadelics.

Šorīt pie paša darbiņa auto uzbrauca elektriskajam skrejritenim. Luksoforā nupat bija iededzies sarkanais (abiem), ātrums arī noteikti pārsniedza atļautos km (arī abiem). Skrejritenis zem riteņiem, pusaudzis, kas bija pie tā stūres - vismaz man likās tāds pavisam jauns un maziņš - vispirms uz kapota, tad uz ielas. Un var teikt, ko grib par skrejriteņiem un to braucējiem, bet man viņa šausmīgi žēl. Un es ļoti, ļoti ceru, ka viņam viss būs kārtībā.

kura droši vien patiks gājēju tiesību aizstāvjiem:

https://www.anekdot.ru/i/caricatures/normal/24/4/17/1713381433.mp4

To My Duties

While I’ve been doing my job
stone by stone, quill by quill,
winter has passed, leaving
empty places
and dead rooms.
I work on all the same.
I really should replace
all those things I’ve forgotten,
fill the darkness with bread,
inspire hope again.

The dust of the season,
its harsh rain, are all I deserve:
for myself I claim nothing more than all space
and the right to work there, bearing witness to spring.

I must have something for everybody
day by day and week by week, gifts of the blue variety
or cool blossoms from the woods.

First thing in the morning, I’m going strong
while others have sunk
into sloth or lovemaking.
I’m sweeping out my bell tower,
polishing my tools and my heart.

I have enough dew to go around.

/Pablo Neruda from: ODES TO OPPOSITES