* * *
Pēc skolas beigšanas teicamnieki un slaisti tiek iemesti lielajā dzīvē. Teicamniekiem tur klājas viegli, vārds „vajag” velk viņus sev līdzi. Slaistiem ir sarežģītāk: viņiem nākas cītīgi gudrot, kā gan lai izgrozās tā, ka nenāktos no kaut kā atsacīties. Slaistiem nepatīk no kaut kā atsacīties. Tā, šķiet, ir otra būtiskā atšķirība starp šīm divām šķirām: teicamnieks skaidri zina, no kā vajag atsacīties, lai sasniegtu to, ko Vajag sasniegt. Slaists ir pilnīgi pārliecināts, ka nav jēgas atsacīties no kaut kā, tādēļ atsakās tikai no tā, kam viņa acīs nav nozīmes.  Un viņam daudz kas liekas nenozīmīgs. Patiesībā, viņam joprojām ir svarīgas tikai divas lietas – lai būtu interesanti un aplam neraustītu. Vārds „aplam” parāda slaista pēdējo piekāpšanos sabiedrības priekšā.

Teicamnieks strādā kā tāds arkls: vienmērīgi iet uz priekšu, atstājot aiz sevis dziļu vagu.
Slaists strādā kā sprādziens. Garām, garām, garām, zole.

Kā teicamnieki, tā slaisti mēdz būt talantīgi. Kā slaisti, tā teicamnieki mēdz būt spīdoši. Izcili teicamnieki izdien par miljonāriem un korporāciju prezidentiem, lieliski slaisti kļūst par rakstniekiem-dzejniekiem, programmistiem-inženieriem un tamlīdzīgu zemes sāli, kas sevi neapgrūtina ar lieku socializēšanos.

Teicamnieki ar normālām spējām kļūst par labiem speciālistiem, kas saņem pieklājīgu algu. No normāli apdāvinātiem slaistiem izaug brīvmākslinieki, kuri strādā sev, saņemot te taukšķi dienā, te nulli mēnesī. Piedevām jebkurā sistēmā veiksmīgi barojas liels daudzums slaistu, kuri ik pa laikam ģenerē lielākā vai mazākā mērā ģeniālas idejas, pateicoties kurām viņiem tiek piedota mūžīgā kavēšanās, atvaļinājumi visnepiemērotākajā brīdī un nebeidzamas tuvinieku bēres visā pārējā laikā.

No teicamniekiem-neveiksminiekiem vienalga iznāk pieklājīgi speciālisti ar normālu algu – viss tādēļ, ka absolūti neveiksmīgi teicamnieki nemēdz būt. Teicamnieki tā ir iekārtoti: viņi nemāk strādāt slikti.
Kas notiek ar slaistiem-neveiksminiekiem, nezina neviens. Jo kurš gan no lepnajiem slaistiem atzīsies kaut vai sev, ka tieši viņš ir neveiksminieks? 

Abas šķiras, kā jau tas nākas, izjūt viena pret otru šķirisku naidu. Teicamnieki uzskata slaistus par veiksmīgiem sliņķiem, kas saņem dāvanas no dzīves vienkārši tāpat, par skaistām acīm. Ja tomēr konkrētajam slaistam neveicas kaut vai tādā sfērā, kas teicamniekam šķiet pietiekami svarīga (teiksim, viņam mūždien nav naudas, jo viņā nav gatavs strādāt sistēmā, vai viņam neveicas personiskajā dzīvē, jo kuram gan vajadzīgs šitāds dārgums), teicamnieki ir gatavi izrādīt augstprātīgu iecietību.  Taču, ja slaists dzīvo, kā uzskata par vajadzīgu, saņemot piedevām daudz naudas, un ir laimīgi iemīlējies – jebkurš teicamnieks izjutīs pret viņu likumīgu sašutumu. Vislabāk, ja slaists ir dzērājs – tad teicamnieki viņu mīlēs. Jo viņi paši, protams, kaut ko tādu nekad - mūžā.

Slaisti, savukārt, dzīvo pārliecībā, ka teicamnieki ir primitīvi nūģi, kas neprot piecelties bez modinātāja un dzīvot bez rādāmkociņa. Iespējams, ka atmaigtu viņi tikai tad, ja teicamniekam riebtos savs darbs. Vai arī tam būtu neliela klīniskā depresija, vai, vēl labāk – nervu sabrukums. Vai nu, ja teicamnieks atzītu, kāda niecība ir viņa pelēcīgais celiņš, salīdzinājumā ar brīvā slaista kalnu virāžas augstumiem. Taču ja teicamnieks aizrautīgi strādā svarīgā un interesantā darbā, pelna krietnu naudu, ir vesels un, kaut vai nosit, nesaprot, ar ko gan viņa dzīve ir sliktāka par bezausaina Van Goga dzīvi – lepnais kalnu ērglis slaists viņu nicinās līdz sirds dziļumiem. Šī nicināšana ir rada tai, ko izjūt ar tinti notriepies vasarraibumains resgalis caurās bikšelēs pret kārtīgu zēniņu ar „poniju” un mutautiņu krūšu kabatā.

Toties tas – vasarraibumainais, var skraidīt pa peļķēm un spārdīt konservu kārbas. Toties to – ar „poniju”, vienmēr stādīs viņam par paraugu. Sirds dziļumos abas šķiras neapzināti apskauž viens otru – jo tā otra puse māk to, ko neprot šī.

* * *

Teicamniece skaidri zina, ka mājās jābūt ēdienam, ledusskapī – produktiem, bet grīdas dzīvoklī jāmazgā vismaz reizi nedēļā.
Slaiste uzskata, ka starp vīrieti un sievieti jāvalda vienlīdzībai. Vienlīdzība izpaužas tādā veidā, ka viņa apprecas ar viņu, bet viņš viņas vietā dara visu pārējo.
Teicamniece piedzemdē bērnus, jo viņa ir sieviete, audzina viņus, jo viņa ir māte un palīdz vecākiem, jo viņa ir meita.
Slaiste dzemdē bērnus, jo viņai ir interesanti, kādus ģīmjus viņi rādīs, neaudzina tos vispār, jo gan jau tāpat iztiks, un palīdz vecākiem, jo citādi viņi neatsiesies.
Teicamniece nekad nepalaidīs vīru uz darbu, iekams nepārliecināsies, vai viņam nav netīrs krekls.
Slaiste neuzskata par vajadzīgu pārbaudīt, vai viņam vispār ir krekls mugurā.
Teicamniece drīzāk pakārsies, nekā pasniegs ģimenei vakariņās cīsiņus.
Slaiste drīzāk pakārsies, nekā aizdomāsies par vakariņu gatavošanu.
Ak jā, vēl teicamnieces māk gludināt. Veļu. Ar gludekli. Slaistes parasti uzskata, ka „tīrs” nozīmē „skaists”, un ar gludināšanu nenodarbojas. Visbiežāk viņas glauda kailu ādu. Ar roku. Kaut gan teicamnieces arī to prot – ja vien atrod laiku, kas brīvs no darbiem.

Toties teicamniece seko modei un liekajam svaram, uzmana savu figūru un ģimenes reputāciju.
Toties slaiste nezina, ka vārdam „orgasmi” ir arī vienskaitlis.

Būtu loģiski pieņemt, ka laulības starp dažādām šķirām praktiski negadās, taču tā tas nav. Slaistiem bieži vien patīk teicamnieces – kārtība mājās nodrošināta, bez tam pilnīgi skaidrs, bez kādiem stulbiem jautājumiem, kurš no mums te, sasodīts, ir radoša personība. Teicamnieki mēdz iemīlēties slaistēs – zeķes izmazgāt jau nav liela māksla, bet tik patiesi pasmaidīt, jautājot „dārgais, ko mēs ēdīsim vakariņās?”, katrs vis nemācēs.

Pastāv, protams, arī ideāli pāri. Divi teicamnieki, kas dzīvo kopā, var sasniegt neiedomājamas virsotnes karjerā, sapelnīt miljonus, uzcelt milzīgu māju un izaudzināt veselu baru sārtvaidžu bērnu. Bet divi iemīlējušies slaisti ir spējīgi izgudrot mūžīgo dzinēju, pārbūvēt to par aeroplānu un aizlidot velns zina kur, visiem apkārtējiem par milzīgu prieku.

Tomēr tajā pašā laikā diviem teicamniekiem būs neizturami garlaicīgi vienam ar otru.
Bet slaistu pārītis ieaugs netīrībā līdz ausīm un nomirs aiz bada, jo neviens no viņiem nebūs ar mieru piecelties agrāk, lai aizietu iesniegt mūžīgā dzinēja patentu. Jeb precīzāk – viens piekritīs celties, taču nogulēs. Bet otrs apsolīs viņu pamodināt, taču piemirsīs.

* * *

Jūs uzskatāt, ka es pārspīlēju?

Nu jā. Es arī pati tā domāju.

Taču pamēģiniet atcerēties, cikos jūs vakar piecēlāties. Un kurš tajā brīdī gulēja jums blakus. Un ko viņš darīja. Un ko jūs par viņu padomājāt.

Un kāpēc jūs viņam to nepateicāt.

(c) neivid no lielā lj