Pātaru Ansis ([info]kuminjsh) rakstīja,
@ 2006-10-10 09:07:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry

Šleserisms ir lipīga un neārstējama kaite! Šonakt atkal gulēju tikai 5 stundas;(

Ko es pa to laiku saražoju:


Kapitāls.

Patiesībā, visi mēs iedalāmies ne jau baltajos un melnajos, vīriešos un sievietēs vai ebrejos un antisemītos. Mēs visi esam vai nu teicamnieki vai slaisti. Un starp mums gadsimtiem ilgst šķiru cīņa.

Teicamnieki ceļas agri, pie kam ne vienmēr tādēļ, ka viņi būtu „cīruļi”. Viņi ceļas agri tādēļ, ka viņiem tā vajag. Ja nu pēkšņi viņiem nevajag agri celties, viņi ceļas vēlu. Vēlu – tas ir desmitos. Nu labi, vienpadsmitos. Pats vēlākais – divpadsmitos, ar vārdiem „nu cik tad ilgi var gulēt”. Teicamniekiem vispār ir raksturīgi uzdot pašiem sev un apkārtējiem retoriskus jautājumus.  Piemēram: „Kad tad, ja ne šodien, es to varu izdarīt?”, „Cik ilgi gan var turpināties tava slinkošana?” un „Vai tiešām tu nesaproti, ka...” „Vai tiešām tu nesaproti, ka...?” – tas ir teicamnieku raksturīgākais jautājums. Viņi nesaprot, kā var nesaprast.

Slaisti nesaprot.

Teicamnieki strādā sistēmās. Viņiem tas ir svarīgi. Piedevām viņiem ir svarīgi, lai tajā sistēmā, kur tie strādā, viņus novērtētu. Ja sistēmā, kur tie strādā, viņus nenovērtē, teicamnieki meklē citu sistēmu.  Pati lielākā balva teicamniekam – kad sistēmā viņus sākumā nenovērtē, bet pēc tam sāk cienīt. Pats briesmīgākais negods – izgāzties sistēmas acīs. Ja teicamniekam pajautās „kas tu esi”, viņš godīgi atbildēs „inženieris-tehnologs”.

Ja slaistam pajautā: „kas tu esi”, viņš atbild „Pēcis”.

Visu teicamnieka darbību pamatā ir pārliecība, ka tā vajag. Vajag labi mācīties, vajag pelnīt labas atzīmes eksāmenos, vajag sameklēt labu darbu (kā gan citādi?), bet šajā labajā darbā ir jātaisa karjeru, jo karjeru taisīt vajag. Jā, vēl šī paša iemesla dēļ viņi mazgā netīros traukus.

Slaisti arī mazgā netīros traukus. Kad beidzas tīrie.

Pamata noslāņošanās notiek jau skolā. Teicamnieku atpazīt ir ļoti viegli, un nebūt ne pēc brillītēm vai gudras sejas izteiksmes. Teicamnieks ir tas, kurš Gatavo Stundas. Katru dienu. Atnāk mājās no skolas, pārģērbjas mājas drēbēs, uzsilda pusdienas, paēd un ķeras pie darba. Daži teicamnieki ir veikli un apķērīgi, tie apsēžas pie rakstāmgalda uz pusstundiņu, un pēc pusstundas viņiem visi mājasdarbi jau ir izpildīti. Citi teicamnieki ir pamatīgi un cītīgi, tādēļ viņi gatavo stundas visu vakaru. Ir pat tādi, kas Gatavo Stundas uz Parītdienu, taču tie ir īpaša kategorija un par viņiem šobrīd nerunāsim.

Pabeidzis gatavot stundas, teicamnieks pasmaida un izstaipās. Ja tas ir Īstens Teicamnieks, tad viņš pēc tam sakārto vēl arī portfeli. Kaut gan tas nav obligāti – es reiz pazinu kādu teicamnieku, kuram portfeli visus desmit skolas gadus kārtoja mamma.

Bet tagad aši paceliet rokas visi tie, kas regulāri driķēja mājasdarbus matemātikā uz palodzes tualetē, kas atradās piektajā stāvā tieši pretī ķīmijas kabinetam. Ar jums viss skaidrs. Varu saderēt, ka jūs vēl arvien atceraties: vidēja lieluma mājasdarbam 5. klasē pietiek ar parasto starpbrīdi (10 minūtes), bet 8. klasē tam ir nepieciešams garais starpbrīdis (20 minūtes). Ko? Nevis „driķēji”, bet „nospiedi”? Paši jūs „nospieži”. Lai mierīgi norakstītu jebkurā priekšmetā uzdotu mājasdarbu, nav vajadzīgs nekāds starpbrīdis. Nepieciešams pēdējais sols un bioloģijas stunda. Vai arī literatūras. 

Taču norakstīšana ir tīrās bērnu spēlītes. Augstākā pilotāža ir izpildīt mājasdarbu pašrocīgi, pie kam tieši tajā stundā, uz kuru tas bija uzdots. Vēlams, sēžot ne jau pēdējā, bet pirmajā solā. Izpildīt to spīdoši, ar izdomu, ar „ķiņķelbeņķelsaltomortale” un tūliņ arī pašam pieteikties atbildēt. Un tad arī atbildēt tā, lai skolotājs apraudātos no sajūsmas, saņemt savu likumīgo desmitnieku ar krustiņu un, tūliņ pēc apsēšanās, beidzot iegrimt Osvalda Špenglera lieliskā sacerējuma „Eiropas noriets” otrajā daļā.  Tā dēļ jau arī nācās pieteikties atbildēt brīvprātīgi, lai pēc tam nebakstītu.  Uz kaut ko tādu ir spējīgs tikai īstens slaists, kas tāds patiesi ir, nebaidīsimies šā vārda, no visas sirds un dvēseles. Tāds, kuram patiesībā ir vienalga, ko darīt, ja tikai ir interesanti un neviens neraustītu. Diemžēl tādu lietu kā „interesanti” un „nerausta” savienojums skolā (un dzīvē jau arī) ir sastopams reti, tādēļ arī savas dzīves jēgas dēļ slaistam nākas pūlēties daudz smagāk kā teicamniekam. Protams, ja vien viņš ir pietiekoši uzcītīgs priekš tā.

Atzīmes ne par ko neliecina. Uz goda dēļa „Mūsu skolas lepnums” pamīšus novietotas kā teicamnieku, tā slaistu bildes. Pēdējiem nebūt nav mazāk augstu atzīmju, goda rakstu un uzvaru fizikas-matemātikas olimpiādēs, bet pirmo vidū ir gana drūmu viduvējību. Atzīmēm nav nozīmes, galvenais ir attieksme.

Teicamnieks uz katru:
- Kāpēc?
atbild: 
- Vajag!

Slaists uz katru:
- Vajag!
atbild:
- Kāpēc?


* * *
Pēc skolas beigšanas teicamnieki un slaisti tiek iemesti lielajā dzīvē. Teicamniekiem tur klājas viegli, vārds „vajag” velk viņus sev līdzi. Slaistiem ir sarežģītāk: viņiem nākas cītīgi gudrot, kā gan lai izgrozās tā, ka nenāktos no kaut kā atsacīties. Slaistiem nepatīk no kaut kā atsacīties. Tā, šķiet, ir otra būtiskā atšķirība starp šīm divām šķirām: teicamnieks skaidri zina, no kā vajag atsacīties, lai sasniegtu to, ko Vajag sasniegt. Slaists ir pilnīgi pārliecināts, ka nav jēgas atsacīties no kaut kā, tādēļ atsakās tikai no tā, kam viņa acīs nav nozīmes.  Un viņam daudz kas liekas nenozīmīgs. Patiesībā, viņam joprojām ir svarīgas tikai divas lietas – lai būtu interesanti un aplam neraustītu. Vārds „aplam” parāda slaista pēdējo piekāpšanos sabiedrības priekšā.

Teicamnieks strādā kā tāds arkls: vienmērīgi iet uz priekšu, atstājot aiz sevis dziļu vagu.
Slaists strādā kā sprādziens. Garām, garām, garām, zole.

Kā teicamnieki, tā slaisti mēdz būt talantīgi. Kā slaisti, tā teicamnieki mēdz būt spīdoši. Izcili teicamnieki izdien par miljonāriem un korporāciju prezidentiem, lieliski slaisti kļūst par rakstniekiem-dzejniekiem, programmistiem-inženieriem un tamlīdzīgu zemes sāli, kas sevi neapgrūtina ar lieku socializēšanos.

Teicamnieki ar normālām spējām kļūst par labiem speciālistiem, kas saņem pieklājīgu algu. No normāli apdāvinātiem slaistiem izaug brīvmākslinieki, kuri strādā sev, saņemot te taukšķi dienā, te nulli mēnesī. Piedevām jebkurā sistēmā veiksmīgi barojas liels daudzums slaistu, kuri ik pa laikam ģenerē lielākā vai mazākā mērā ģeniālas idejas, pateicoties kurām viņiem tiek piedota mūžīgā kavēšanās, atvaļinājumi visnepiemērotākajā brīdī un nebeidzamas tuvinieku bēres visā pārējā laikā.

No teicamniekiem-neveiksminiekiem vienalga iznāk pieklājīgi speciālisti ar normālu algu – viss tādēļ, ka absolūti neveiksmīgi teicamnieki nemēdz būt. Teicamnieki tā ir iekārtoti: viņi nemāk strādāt slikti.
Kas notiek ar slaistiem-neveiksminiekiem, nezina neviens. Jo kurš gan no lepnajiem slaistiem atzīsies kaut vai sev, ka tieši viņš ir neveiksminieks? 

Abas šķiras, kā jau tas nākas, izjūt viena pret otru šķirisku naidu. Teicamnieki uzskata slaistus par veiksmīgiem sliņķiem, kas saņem dāvanas no dzīves vienkārši tāpat, par skaistām acīm. Ja tomēr konkrētajam slaistam neveicas kaut vai tādā sfērā, kas teicamniekam šķiet pietiekami svarīga (teiksim, viņam mūždien nav naudas, jo viņā nav gatavs strādāt sistēmā, vai viņam neveicas personiskajā dzīvē, jo kuram gan vajadzīgs šitāds dārgums), teicamnieki ir gatavi izrādīt augstprātīgu iecietību.  Taču, ja slaists dzīvo, kā uzskata par vajadzīgu, saņemot piedevām daudz naudas, un ir laimīgi iemīlējies – jebkurš teicamnieks izjutīs pret viņu likumīgu sašutumu. Vislabāk, ja slaists ir dzērājs – tad teicamnieki viņu mīlēs. Jo viņi paši, protams, kaut ko tādu nekad - mūžā.

Slaisti, savukārt, dzīvo pārliecībā, ka teicamnieki ir primitīvi nūģi, kas neprot piecelties bez modinātāja un dzīvot bez rādāmkociņa. Iespējams, ka atmaigtu viņi tikai tad, ja teicamniekam riebtos savs darbs. Vai arī tam būtu neliela klīniskā depresija, vai, vēl labāk – nervu sabrukums. Vai nu, ja teicamnieks atzītu, kāda niecība ir viņa pelēcīgais celiņš, salīdzinājumā ar brīvā slaista kalnu virāžas augstumiem. Taču ja teicamnieks aizrautīgi strādā svarīgā un interesantā darbā, pelna krietnu naudu, ir vesels un, kaut vai nosit, nesaprot, ar ko gan viņa dzīve ir sliktāka par bezausaina Van Goga dzīvi – lepnais kalnu ērglis slaists viņu nicinās līdz sirds dziļumiem. Šī nicināšana ir rada tai, ko izjūt ar tinti notriepies vasarraibumains resgalis caurās bikšelēs pret kārtīgu zēniņu ar „poniju” un mutautiņu krūšu kabatā.

Toties tas – vasarraibumainais, var skraidīt pa peļķēm un spārdīt konservu kārbas. Toties to – ar „poniju”, vienmēr stādīs viņam par paraugu. Sirds dziļumos abas šķiras neapzināti apskauž viens otru – jo tā otra puse māk to, ko neprot šī.

* * *

Teicamniece skaidri zina, ka mājās jābūt ēdienam, ledusskapī – produktiem, bet grīdas dzīvoklī jāmazgā vismaz reizi nedēļā.
Slaiste uzskata, ka starp vīrieti un sievieti jāvalda vienlīdzībai. Vienlīdzība izpaužas tādā veidā, ka viņa apprecas ar viņu, bet viņš viņas vietā dara visu pārējo.
Teicamniece piedzemdē bērnus, jo viņa ir sieviete, audzina viņus, jo viņa ir māte un palīdz vecākiem, jo viņa ir meita.
Slaiste dzemdē bērnus, jo viņai ir interesanti, kādus ģīmjus viņi rādīs, neaudzina tos vispār, jo gan jau tāpat iztiks, un palīdz vecākiem, jo citādi viņi neatsiesies.
Teicamniece nekad nepalaidīs vīru uz darbu, iekams nepārliecināsies, vai viņam nav netīrs krekls.
Slaiste neuzskata par vajadzīgu pārbaudīt, vai viņam vispār ir krekls mugurā.
Teicamniece drīzāk pakārsies, nekā pasniegs ģimenei vakariņās cīsiņus.
Slaiste drīzāk pakārsies, nekā aizdomāsies par vakariņu gatavošanu.
Ak jā, vēl teicamnieces māk gludināt. Veļu. Ar gludekli. Slaistes parasti uzskata, ka „tīrs” nozīmē „skaists”, un ar gludināšanu nenodarbojas. Visbiežāk viņas glauda kailu ādu. Ar roku. Kaut gan teicamnieces arī to prot – ja vien atrod laiku, kas brīvs no darbiem.

Toties teicamniece seko modei un liekajam svaram, uzmana savu figūru un ģimenes reputāciju.
Toties slaiste nezina, ka vārdam „orgasmi” ir arī vienskaitlis.

Būtu loģiski pieņemt, ka laulības starp dažādām šķirām praktiski negadās, taču tā tas nav. Slaistiem bieži vien patīk teicamnieces – kārtība mājās nodrošināta, bez tam pilnīgi skaidrs, bez kādiem stulbiem jautājumiem, kurš no mums te, sasodīts, ir radoša personība. Teicamnieki mēdz iemīlēties slaistēs – zeķes izmazgāt jau nav liela māksla, bet tik patiesi pasmaidīt, jautājot „dārgais, ko mēs ēdīsim vakariņās?”, katrs vis nemācēs.

Pastāv, protams, arī ideāli pāri. Divi teicamnieki, kas dzīvo kopā, var sasniegt neiedomājamas virsotnes karjerā, sapelnīt miljonus, uzcelt milzīgu māju un izaudzināt veselu baru sārtvaidžu bērnu. Bet divi iemīlējušies slaisti ir spējīgi izgudrot mūžīgo dzinēju, pārbūvēt to par aeroplānu un aizlidot velns zina kur, visiem apkārtējiem par milzīgu prieku.

Tomēr tajā pašā laikā diviem teicamniekiem būs neizturami garlaicīgi vienam ar otru.
Bet slaistu pārītis ieaugs netīrībā līdz ausīm un nomirs aiz bada, jo neviens no viņiem nebūs ar mieru piecelties agrāk, lai aizietu iesniegt mūžīgā dzinēja patentu. Jeb precīzāk – viens piekritīs celties, taču nogulēs. Bet otrs apsolīs viņu pamodināt, taču piemirsīs.

* * *

Jūs uzskatāt, ka es pārspīlēju?

Nu jā. Es arī pati tā domāju.

Taču pamēģiniet atcerēties, cikos jūs vakar piecēlāties. Un kurš tajā brīdī gulēja jums blakus. Un ko viņš darīja. Un ko jūs par viņu padomājāt.

Un kāpēc jūs viņam to nepateicāt.

(c) neivid no lielā lj


<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]lavendera
2006-10-10 10:23 (saite)
Lai gan dzīve mani spiež daudzās jomās būt teicamniecei un patiesībā tas man nesagādā ar nekādas grūtības, sirdī esmu un palieku slaiste. Tas ir manas karjeras augstākais mērķis - panākt tādu sociālās nodrošinātības pakāpi, lai varētu SLAISTĪTIES!!!

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]kuminjsh
2006-10-10 10:29 (saite)
:)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?